Gaiziņkalna Stirnu buks – Stirnu buka distancē

Stirnu buks ir mana mīļākā distance. Tagad to zinu pavisam noteikti. Tiem ir vislabākā pēcgarša. Tad, ja sajūta ir, ka forma ir lieliska – šā gada iepriekšējā Stirnu Buka distancē, gan tad, kad formas galīgi nav – Gaiziņā. Iespaidīgākais, protams, ir pirmais starts. Kad ne forma, ne kārtīga priekšstata par to kas ir Stirnu buka distance un ko tā prasa no nepieredzējuša skrējēja.

Mani, jaunā trenere, centās atrunāt no Stirnu Buka skriešanas. Nesanāca normāli paskriet pēdējā laikā (visādi ģimenes apstākļi un darbi), līdz ar to distance diezgan gara un Gaiziņā solījās būt pacēlumiem bagāta trase. Es atteicos no Lūša distances pēdējā posmā, bet nevarēju atteikties no Stirnu buka distances. Zināju, ka protu skriet lēnu un ar baudu, lai tiktu līdz finišam un km daudzums pilnīgi noteikti nebiedēja.

Pirmo reizi sacensību plāns bija izveidots tā, ka Buki un Lūši skrien pirmajā startā – parasti pirmie ir Susuri, tad Buki un Lūši un pēc tam Vāveres un Zaķi. Parasti ar savu mazo Susuriņu vai Susuriņiem izskrienu trasi, noprotot kas gaidāms “lielajā” trasē un pie viena iesildos. Šoreiz gadījās, ka izkasījāmies no mājas pārāk vēlu un es kavēju savu startu.

Rezultātā braucu un rakstīju uz WhatsApp grupām ar cerību, ka starti tiks pārcelti, bet nekas par to neliecināja. Sapratu, ka faktiski mēs paspējam minūte minūtē uz startu, saprotot, ka no mašīnas novietošanas vietas līdz starta vietai parasti ir kāds gabaliņš. Tiklīdz tikām pie mašīnu novietnes, lēcu ārā no mašīnas un ļoti raitā skrējienā (sauksim par iesildīšanos), devos starta virzienā. Starta zonā biju divas minūtes pirms starta. Pastiepu nedaudz abas kājas, ar vienu aci meklējot Daci, kam šoreiz pirmais starts Stirnu buka distancē.

Par Daci vispār ir atsevišķs stāsts. Dace skrien Jaunmārupe skrien! sastāvā un komandas vārdā ir pieteikusies uz šo distanci. Visi, kas regulāri skrien Zaķa distances, sapņo par Buka distanci un pieļauj domu kādreiz skriet Lūsi, bet saprotot, ka Lūsis grūtības ziņā ir līdzīgs pilnajam maratonam, atsevišķos gadījumos arī smagāks (fiziski grūtāks). Par šo sapņoju es. Biju domājusi šajā gadā vairākus tādus noskriet, bet atteicos no pēdējās iespējas, jo neesmu tam gatava.

Dace ir trīs bērnu māmiņa ar fantastisku raksturu. Viņa ir ātra un ĻOTI izturīga, spēj lielus ātrumus izturēt līdz galam. Gan jau mēs esam dažādas, bet mani pārsteidz tā cīņa ar sevi, kurā viņa uzvar. Treniņiem laika ir maz (darbs, trīs bērni, peciņa vēl pavisam maza), bet tāpat piepilda vēlmes un parakstās uz izaicinājumiem tad, kad komandai tas ir ļoti vajadzīgs. Ja viņai būtu laiks un vēlme trenēties, interesanti, ko viņa varētu sasniegt?

Dace_Gaizins
Dace bija spējīga smaidīt 🙂 Foto: Roberts Ivanāns jeb Valparaiso Photography

Pašā startā, skaitot no 10 līdz 1, ieraudzīju Daci un vienojāmies, ka vismaz sāksim kopā. Dalījos ar pieredzi no sava pirmā Stirnu buka starta, ka esot jāskrien lēnu, vēl lēnāk nekā liekas, ka jāskrien, bet beigās viņai to nevajadzēja – viņa mani pārsteidza 🙂 Skrējām kopā, dukas man iekšā bija daudz, bet skatoties uz pulsu, visu laiku bremzēju. Pazīstot sevi, nekur tālu nebūtu tikusi un tā tiešām bija taisnība. Par to pārliecinājos vēlāk, netālu no finišā esošā sprinta etapa.

Tā mēs ar Daci skrējām. Uzmācīgi sākumā dalījos ar savu pirmā Stirnu buka pieredzi. Vēlāk vairs neatceros par ko runājām. Mainījāmies savā starpā, mainījāmies ar citiem skrējējiem. Apspriedām pulsu, vienojāmies paskriet līdz ēnai un tad tur paiet, lai var atveldzēties, jo saule ir karsta – tas nekas, ka septembris, tas ir izcili silts un patīkams. Skriet gan vieglāk būtu vēsākā laikā, bet es pilnīgi noteikti nesūdzos.

Tad ap 14km sapratu, ka esmu sagurusi un vairs nav spēka. Tad sāku skriet uz priekšu sevi vairs nebremzējot, jo likās, ja tad sevi bremzēšu, tad toč ātri vien pāriešu soļos. Pateicu Dacei, ka ja kas, es skrienu, uz ko viņa apstiprinoši kaut ko izdarīja (apziņas kosmoss laikam) un es lēnām aizskrēju.

Pievienojāmies lielajam lēni finišējošo Vāveru distances dalībnieku pulkam. Tur satiku Irēnas Katrīnu, ar ko apsveicinājāmies un nedaudz paskrējām kopā. Pulkstenī redzēju aptuveno ātrumu, kas ir 5:30min/km, nobrīnījos, ka distances beigās Katrīnai (8 gadi) vēl tik daudz spēka. Tālāk viņa kaut kur pazuda. Nenofiltrēju, priekšā vai aizmugurē.

Viss bija labi, cik nu sagurumā var būt, līdz sākās atkal lēzens pacēlums uz augšu, tur pēkšņi sajutu, ka kājās galīgi nav spēka. Bija sajūta, ka seja galīgi izvalbīta, bet tāpēc, ka skrēju ar brillēm, nevar neko no tā redzēt. Kaut kur ap šo vietu Dace mani panāca, lai arī šo šoreiz negaidīju – visu cieņu. Viņai bija līdzi želejas, no kuras iepriekš atteicos, šoreiz palūdzu, lai viņa man iedod. Paldies par to, šķiet tas palīdzēja nedaudz vēlāk, kad iedarbojās vēl trasē. Kārtīgi nolipināju sevi, somu, rokas ar šo želeju, bet labi, ka tā bija. Agrāk ļoti skeptiski skatījos uz tādām, bet tagad saprotu, ka ilgi skrienot, vienalga cik gara distance, želejas var palīdzēt izbaudīt skrējienu, jo brīdī, kad iestājas tā sajūta, ka muskuļi vairs nevelk, vājums tajos, ir ļoti traka. Ja vēl iestājās tā pēkšņā un ļoti trakā bada sajūta komplektā ar vājiem muskuļiem, tad laikam ir vāks… un mokas līdz distances finišam…

Turpināju skriet, pareizāk laikam domāt par skriešanu ejot augšā, ļāvu citiem sevi apdzīt. Vienkārši nevarēju tikt uz priekšu. Domāju, ka ļoti žēl, ka vīrs nekur pa vidu trasē nav redzēts. Drīz parādījās arī viņš un tapa šī spēkpilnā un cīņas pilnā bilde, kurā nevar redzēt acis, kuras pateiktu ļoti daudz par manu reālo stāvokli. Šeit želeja vēl nebija iedarbojusies.

Gaizins_pirms finisa sprinta etapa
Šeit ir prieks, pārgurums, neliels izmisums, spēka izsīkums, bet no tā redzēt nevar neko. Manuprāt lieliska bilde savādāk no Roberts Ivanāns, jeb Valparaiso Photography

Es no sirds biju priecīga satikt vīru. Ir tik labi viņu redzēt trases malā un bieži tā ir laba zīme, ka finišs vairs nav nekur tālu. Parasti viņš ir tālāk no finiša, šoreiz bija ievērojami tuvāk. Vēl nedaudz un tad sākās skaistākā vieta un visvairāk gaidītā vieta – Sprinta etaps Gaiziņkalnā, kas ir pašā finišā. Tikai jāuzskrien augšā un tad jāskrien lejā, bet viss realitātē izrādās daudz grūtāk. Skriet augšā galīgi nesanāca. Sākumā pat nometos uz četrām – pēdas pie zemes un rokas pie zemes un kārpījos uz augšu. Man tas bija vajadzīgs, lai neapstātos. Pēc tam piecēlos un sāku iet. Vēl vēlāk varēju iet jau nedaudz ātrāk, lai arī stāvums nemainījās, bet Agnese, kas sēdēja kalna galā labi redzēja cik man bija grūti. To pamanīja arī Māris – Daces vīrs – varonīgā māmiņa, kura skrienot savu pirmo Stirnu buku jau, visticamāk, bija finišā. Kā vēlāk uzzināju, Māris esot teicis Robertam (vīram), ka man esot galīgi slikti. Saņemot abu paziņu uzmundrinājumus kaut kā kalnā tiku un tad centos atelpoties. Tikai ap puskalnu varēju sākt skriet un skriet kļuva pavisam viegli salīdzinot ar pēdējo ~ km.

Tavu pārsteigumu – mans vīrs atkal finišā pietupies piefiksē pirmsfiniša emocijas, kurās nezināmu iemeslu dēļ (starp citu par emocijām fotogrāfijās arī iedomājos), esmu pacēlusi uz augšu. Šis jau bija salīdzinoši ļoti viegls skrējiens, jo finišs bija ar roku aizsniedzams un jāskrien tikai lejā no kalna.

Gaizins_leja pec sprinta etapa
Nu jau finišs redzams, vīrs arī pamanīts. Palicis tikai nedaudz. Bildē var redzēt arī traki lipīgos pirkstus no želejas, kas kā plēvīte aplipusi ap pirkstiem. Foto: Roberts Ivanāns jeb Valparaiso Photography

Un finišs. It kā kosmosā sajūtas, bet nospiest pulkstenim STOP pogu neaizmirsu. Dīvaini. Arī visas dāvanas paņēmu, paņēmu uzreiz divus Aldara GO bezalkoholiskos alus – šoreiz nebija izvēle, bija tikai vienas krāsas (atkal vairs neatceros kura – zila vai zaļa). Tā arī neesmu sapratusi, kurš man garšo labāk, bet viena paziņa jau no skolas laikiem bija pilnīgi pārliecināta, ka garšīgais pilnīgi noteikti ir ne tas, ko dalīja. Iepriekšējos posmos pašiem bija iespēja izvēlēties, bet šajā bija tikai viens veids.

Laikam ieviesīšu jaunu tradīciju. Taisīt bildi ar tiem skrējējiem ar kuriem atradīšos kopā pēc finiša tad, kad vīrs atgriežas. Iepriekšējā posmā tāda bilde bija ar Lāsmu. Šoreiz ar Martu un Veroniku. Skrējēji zinās Veroniku, ļoti iedvesmojoša sieviete, ar savu stāstu varētu iedvesmot daudzus un, ja pareizi saprotu, tad pirmo reizi kopvērtējumā trijnieks šajā posmā (es varu visu sajaukt, bet viņa bija ļoti priecīga un gandarīta).

Gaizins_finisa
Marta, es, Veronika un priekšā mana mazā Emīlija. Foto: Roberts Ivanāns jeb Valparaiso Photography

Uz tikšanos pavisam drīz! Pēdējā šā gada noslēdzošajā Stirnu buka sezonas skrējienā – Līgatnē. Skriešu Stirnu buku (ja celis būs vesels) un pastrādāšu, lai izdodas labāks rezultāts, lai būtu gatavāka šim startam.

Atgriešanās pie skriešanas ar Stirnu buka sacensībām Zaķa distancē

Vēl viens liels un sarežģīts posms manā sportā ir noslēdzies. Ir pievarēta un godam noslēgta #TavsPirmaisTriatlons pirmā pilotprogramma. Kā jau rakstīju – viens no sarežģītākajiem izaicinājumiem dzīvē un pilnīgi noteikti sportā. Pēc šī mērķa, nespēju uzstādīt nevienu citu, kas šķiet neizpildāms, lai atkal dotos to sasniegt. Mērķi mani parasti atrod, jaunais mērķis to vēl nav izdarījis, tāpēc nolemju atgriezties pie skriešanas. Lēnām atgūt formu pēc traumas un palielināt noskrietās distances. Līdz #BigBankSkrienLatvija Siguldas posmam, ar ko noslēgšu šo sacensību sezonu, vēlos sasniegt šīs sezonas sākuma līmeni. Protams, ja varēs, darīšu vairāk… Esmu ārkārtīgi iemīlējusi velo un īpaši savu balto bērīti, ar kuru vēlos turpināt braukt. Tāpat, esmu apņēmības pilna iemācīties nopeldēt 1km kraulā bez apstājas un nākamgad noteikti pamēģināt savus spēkus vēl kādās triatlona sacensībās.

Sestdien, 18.08.2018 man bija milzīga laime trešo reizi atgriezties Šlokenbekas muižā, lai startētu Zaķa distancē – trešo reizi. Tradīcijas laikam lauzt nedrīkst. Pirmo dalību man uzdāvināja mans lieliskais kolektīvs no Bite Latvija, kad devos prom no darba vietas. Par piemiņu ir palikusi bilde ar Stirnu buka medaļu, kas līdz šim (no visām piedzīvotajām) man patīk vislabāk.

Shlokenbeka_1
Šī ir medaļa, ko saņēmu savā pirmajā Stirnu buka skrējienā – izmantotie materiāli ir māls un koks.
Shlokenbeka_1_es
Šādi es izskatījos trīs gadus atpakaļ savā pirmajā Stirnu bukā, pie Šlokenbekas muižas!

Vakarā pirms Stirnu buka, kā lielākā daļa komandas VSK Noskrien Blonde – mēs ar vīru apmeklējām Prāta vētras noslēguma koncertu Rīgā un mājās tikām diezgan vēlu, bet neskatoties uz to, izdevās savākties un laicīgi izbraukt uz Šlokenbekas muižu. Koncerta dēļ šoreiz nevarējām no laukiem paņemt bērnus (viņi gan gribēja, bet tāpat pavadīja lielisku dienu Kaziņas Bonijas kronēšanas svētkos – baisi garšīgs siers bundžiņā ar kaltētiem tomātiem). Izbaudījām braucienu divatā. Šoreiz bez starpgadījumiem (ceļā uz iepriekšējo posmu, sadauzījām mašīnu – netīšām).

Ierodoties jau šķiet viss zināms un tik pazīstams. Tik tuvs. jau zinām, ka mūs virza uz pļaviņu aiz muižas pār šauru tiltiņu, lai arī daudz vietas ir turpat tuvumā, vīrs nav pierunājams nolikt mašīnu ne tajā vietā, kur mūs nosūtīja. Nekas traks – pastaigas mums patīk. Īpaši, ja esam divatā.

Es būtu ļoti priecīga ar mazo Emīliju izskriet Susura distanci, jo pagājušajā gadā viņa skrēja un krita uz asfalta, šķiet pat vairākas reizes, bet parādīja raksturu. Nedaudz paraudot atkal sāka skriet un visu distanci mēroja saviem spēkiem, lai arī viņai bija tikai trīs gadi.

Kamēr mazie Susuriņi cīnījās distancē un vīrs viņus bildēja, VSK Noskrien Blonde savācās uz vienu reti kuplu kopbildi, ko iemūžināja Darya Damroze.

Blonde_Shlokenbeka
Nestandarta bilde, bet standarta skaistuma ir tik daudz, ka izvēlējos interesnatāko, manupārt. Fotogrāfijas autors: Darya Damroze

Tālāk devāmies iesildīšanās skrējienā ar Ievu un Andri. Šoreiz biju kārtīgi apņēmusies, ka jāiesildās pirms starta, tāpēc tā laicīgi. Ievai sanāca mazāk, jo starts bija 15min. agrāk. Lomas (zaķis, buks) vispirms iemēģinājām tuvējā pļavā aiz lielāka krūma. Tad nedaudz paskrējām un devos pavadīt Ievu uz startu, lai negaidītajā siltumā (iepriekšējās dienas bija bijušas manāmi vēsākas), atdzesētu ar ūdeni un, rūpējoties par tīrību un kārtību, pudeli izmestu. Tiklīdz misija bija izpildīta, devos iesildīties pa iepriekšizvēlēto taciņu, kas veda līdz sliedēm. Man bija pārsteigums, ka tieši tajā brīdī pa sliedēm tuvojās vilciens (viens sliežu pāris, pretī viens otram vilcieni braukt nevar) un man izdevās notrāpīt tieši tādā brīdī. Dabūju ļoti personīgu tauri. Biju sajūsmā.

Skatījos, ka iesildīšanās pulsiņš tāds augsts, necēlu to augstāk par kaut kādiem 163, centos tā, lai nekāptu augstāk, pat skrienot kalnā. Izkustināju kājas augstāk ceļot ceļus, tā sajūta tāda patīkama. Ja vien ilgi tā varētu un pulss tāpēc nekāptu augstu. Bet gan jau arī to var satrenēt. Kad biju tā skrējusi kādu laiciņu, gāju pastaipīties un tad 5min. pirms starta nācās domāt kā tikt normālā starta pozīcijā. Žēl, bet es galīgi neesmu elite un priekšā koridorā mani nelaiž, bet aizmugurē aiz visiem nūjotājiem arī negribēju stāvēt. Savu atbildību man uzlika arī tas, ka komandai pirmo reizi tiks punkti no manis, jo esmu otrais zaķis un trešā zaķa uz kura rezultātu varētu cerēt, vienkārši nav. Tāpēc aizvēru acis, aizskaitīju līdz pieci, un pārkāpu pāri robežmalai, tuvu elites koridoram (tā darīt nevajag, bet iesildīties arī vajag, īsāk sakot, noskatījos, ka kāds puisis tā izdarīja, novērtēju savas spējas un ielīdu sev atbilstošā starta pozīcijā, lai arī droši varētu nedaudz uz aizmuguri, bet bija labi). Satiku Lieni – triatlona treneri un tā priecājos, ka esmu ieskatījusies kalendārā un zinu, ka viņai tieši tajā dienā ir vārda diena! Smieklīgi, bet priecājos, ka varu pateikt ko labu 🙂

Pārmijām pāris vārdus un drīz bija arī starta signāls. Viņa ātri aizskrēja pa priekšu, lai arī es skrēju sākumu ap 4:40min/km, ap 4:30min/km. Skrienot uz priekšu satiku Irēnu un runāju ar viņu par to, ka šoreiz plānoju viņu noskriet. Viņa teica, ka es mierīgi to izdarīšu, es gan nebiju tik pārliecināta, jo visas reizes takās, kad līdz šim esam skrējušas vienu distanci, viņa to ir veikusi ātrāk par mani, lai arī kopumā mēs abas uzskatām, ka es esmu stiprāka 🙂 Pēdējā reize gan bija tad, kad man sāpēja celis un 10km ar astīti distanci veicu ilgāk kā 2h, tikai tāpēc, lai nebūtu otrais DNF pēc kārtas.

Skrienot sākumu laikam jau to startu pārķēru, bet ar starta pārķeršanu man vairāk asociējas tāda maksimālā ātruma skrējiens, ka tad, kad beidzās pirmā duka ir jāstājas malā. Vienkārši nevar paskriet un tad visa distance ir baigās mokas. Manā gadījumā bija daudz vieglāk. Skrēju un sapratu, ka nav tās izturības skrējienam. Apzinājos, ka tikai vienu reizi biju skrējusi 8km divas dienas pirms sacensībām un pirms tam visas distances bija līdz 5km ar īsiem paātrinājumiem. Tāpat arī šī bija trešā nedēļas nogale pēc kārtas, kad man bija sacensības.

Sasniedzot pirmo dzirdināšanas punktu un tieši 5km atzīmi, biju spiesta iegriezties mežā, kas man atņēma diezgan daudz laika. Beigās izrādījās, ka varēju tur nemaz neiegriezties. Tad pēc apstāšanās, atgriezties ātrumā jau bija diezgan grūti, lai teiktu gandrīz neiespējami. Saprotu, ka svarīgākais ir skriet. Visu distanci vispirms mani pavadīja doma, ka es varu būt noķerta un sapratu, ka skriešana jebkurā ātrumā, noteikti būs labāka kā iešana. Šeit bija tāds pirmais lūzums.

Otrais iestājās ap 10km. Tad palika tik grūti, ka regulāri pārgāju soļos. Trases beigas bija tās, ko es atcerējos no iepriekšējiem gadiem. Atceros, ka abos iepriekšējos gados to pļavu ar zemajiem krūmiņiem vai augsto zāli (ar tādu vidējo pulsu kā skrēju, šīs lietas var izskatīties vienādas) es vienmēr gāju. Tajā posmā tiku noķerta pagājušajā gadā, bet šogad tajā posmā es turpināju skriet, lielākoties. Pēc šī posma sāku jau normāli skriet.

Tad notika Tipiskā skrējēja aprakstītā situācija, kad liekas, ka līdz finišam ir mazāk kā viens km, bet tad plāksnīte – 2km. Man gribējās apstāties, stāvēt un skatīties un berzēt acis, jo nespēju noticēt. It kā 1km starpība nav nekas traks, bet tas pamatīgi izsita no līdzsvara. Trakākais bija tas, ka beigās bija nedaudz vairāk kā 1km, nevis norādītie divi 🙂

valparaiso352.jpg
Šī ir tā zīme – paldies Roberts Ivanāns jeb Valparaiso Photography. Atrast šo zīmi kādā citā fotogrāfiju plūsmā, būtu traki laikietilpīgi, bet šī ir viena no spilgākajām emocionālajām vietām trasē, ko ļoti labi atceros.

Vajadzēja iekšēju spēku, lai savāktos, tomēr man tas bija. Skaists līkločskrējiens gar ūdenskrātuvi, tad daži metri gar ceļu, tad ceļa šķērsošana un asfalta taciņa atpakaļ. Pagājušajā gadā, kad vīrs bildēja no šīs vietas ir smieklīga bilde – kur divi izmetušies vīrieši cenšoties mani noķert 🙂 Bildi gan atradu ar vienu, bet Facebook šis tika nokomentēts šādi: “ За тобой бежит голый мужик!” uz ko es atbildēju “ А муж наблюдает и фотографирует на память. Там их двое“…

Shlokenbeka_gadu atpakal
Foto ir gadu veca un tāpat kā šogad, jau iepriekšējā gadā man līdzi uz sacensībām brauca vīrs un bildēja. Fotogrāfijas autors: Roberts Ivanāns, jeb Valaparaiso Photography iekš Facebook

Vēl pavisam nedaudz pa asfaltu un tad gar muižu tāda superīga taciņa lejā. Gar takas malu pilns ar karogiem un tik viegli skrējās, tāds prieks par finišu. Es tā priecājos, ka man beidzot ir izdevies šo distanci mērot ātrāk kā Irēnai. Šeit nav runa par sacensību, bet par iespēju to izdarīt, jo šajā gadā skrēju bukus, nefinišēju (DNF) vai trauma. /Iepriekšējā redakcijā bija savādāk un saprotu, ka tas ir uztverts savādāk kā bija domāts. Es atvainojos Tev, Irēna! Un aicināšu visus, kas manos ierakstos lasa par sevi ko tādu, kas nepatīk, sāpina vai aizskar, pateikt. Ja ir vēl kāds, kuru mani ieraksti ir aizskāruši, lūdzu, dariet man to zināmu. Nekad nevien nevēlos sāpināt./ Lai arī nav liels pārsvars, tomēr takās es to izdarīju. Saņēmu ūdeni, ko ātri iztukšoju, jo ļoti gribējās dzert. Bija arī maizīte ar konfekti uz kociņa un Baltais šokolādes sieriņš (es tā priecātos par ķiršu proteīna dzērienu finišā, jo tas gan garšo labāk, gan arī šķiet daudz noderīgāks un īpaša vērtība, jo Jānis Leitis ir šī produkta receptes autors jeb līdzautors (ceru, ka nekļūdos)).

Tālāk tādā dīvainā stāvoklī gāju ārā no finiša zonas. Satiku Ingu, kas no Jaunmārupe skrien! Zaķa distancē finišēja ātrāk kā es un viņas vīru Uģi – vispār raķete. Viņi man jautāja vai viss kārtībā. Es biju tāda nogurusi, it kā pazaudējusies kaut kur sevī. Teicu, ka jā, tikai sagurusi. Ar Ingu un Uģi apspriedām distanci, dzērām ūdeni. Atcerējāmies par bezalkoholisko Aldara alu, kas nu jau ir kļuvusi par neatņemamu šo sacensību daļu – to katrā Stirnu buka posmā dala bez maksas. Nevaru teikt, ka man fantastiski garšo, bet katrā posmā izdzeru pa divām bundžiņām un šim dzērienam jau ir sava emocionālā garša, kas ir lieliska.

Drīz savācāmies arī pārējie no Jaunmārupe skrien!, kas skrēja Zaķa distanci un uztaisījām vienu kopbildi.

jaunmarupe_skrien_shlokenbeka.jpg
Neatceros, kas bildēja, bet šī ir tā bilde, kur mēs – Jaunmārupe skrien!, kas šajā reizē jau finišējuši, lai arī ne visi.

Tad sāka līt lietus. Cilvēki skrēja zem nojumēm un ēkās, lai no tā paslēptos. Es biju tik nogurusi, ka nevarēju iedomāties neko labāku kā lietu, kas līst virsū. It kā sapratu, ka pēc tam būs vēsāks un es būšu slapja, bet man bija vienalga. Baudīju to lietu, kurš tika pat aiz jaunajām sporta saulesbrillēm, ko pirms sacensībām iegādājos pie Daiņa. Domāju par tušu uz acīm, kas laikam tek, bet arī tas nespēja traucēt man izbaudīt šo fantastisko brīdi, kad līst lietus. Man ļoti patīk lietus, īpaši skriet tajā.

Vēlāk tiešām kļuva pavisam vēsi. Diezgan trīcēju. Dzēru daudz ūdeni un pieveicu vēl divas bundžiņas ar Aldara bezalkoholisko alu GO. Gaidīju nesen sazvanīto vīru, kas arī kaut kur slēpa savu kameru no lietus un lēnām tuvojās sacensību centra virzienā. Nāca viņš daudz ilgāk kā es biju domājusi, ka viņš nāks. Salu. Man bija žēl, ka esmu slapja, bet kamēr liju, ļoti izbaudīju lietu.

Tad atnāca Roberts (vīrs) un mēs satikām divas jaukas dāmas, ko negaidījām satikt – Gabrielas (meita skolniece) klasesbiedreni Sintiju un viņas mammu Eviju. Tik patīkami, varbūt kādreiz mēģinās arī izskriet šos lieliskos skriešanas svētkus. Tapa viena jauka bilde.

Sintija_Evija_Shlokenbeka_Jaunmarupe
Evija, Sintija un es.  Bija liels prieks satikt! Foto: Roberts Ivanāns jeb Valparaiso Photography

Tapa vēl viena izcila bilde kopā ar Lāsmu – vēl nemaņā, slapja nosalusi ar nesen finišējušu, tikpat nogurušu Lāsmu no VSK Noskrien Blonde komandas. Kas arī iepriekšējā vakarā apmeklēja Prāta vētras noslēguma koncertu.

Ar Lasmu_Shlokenbeka
Mēs ar Lāsmu. Abas sagurušas, abas izmirkušas, bet laimīgas pēc finiša, kad abas iepriekšējā vakarā apmeklējām lielisko Prāta vētras noslēguma koncertu Mežaparkā (tātad maz gulējušas). Foto: Roberts Ivanāns jeb Valparaiso Photography

Šoreiz steidzāmies pie savām mazajām princesēm, kas dzīvojās pa laukiem pie mammammas. Ļoti ilgojās pēc mums un skuma, ka nevarējām kopā doties uz šo regulāro, gribu teikt izcilo, ģimenisko pasākumu. Domāju, ka viņas no sirds būtu izbaudījušas Stirnu buka jaunumu – putu vannu netālu no starta! Tik daudz laimīgu cilvēku, kurus vēlāk redzēju fotogrāfu bildēs. Nespēju ar šo jaunumu nepadalīties.

 

Uz šīs, tik ļoti pozitīvās nots beigšu aprakstu, kura apraksta noslēgums top ceļā uz nākamo Stirnu buku Gaiziņkalna apkārtnē, kur pirmo reizi pēc traumas, otro reizi šogad startēšu Stirnu buka distancē, plānojas izteikts baudas skrējiens, jo treniņi ir bijuši mazāk kā vajadzētu, tomēr Stirnu bukam būs būt. Lūsis gan šajā sezonā ies secen, bet viss vēl priekšā un arī nākamā Stirnu buka sezona būs mana.

#TavsPirmaisTriatlons noslēgums iekš Rīgas triatlona

Tāda dīvaina sajūta, ka gatavošanās līdz šim grūtākajam un emocijām bagātākajam izaicinājumam ir noslēgusies. Tajā pašā laikā nav sajūta, ka tās ir beigas. Vēl vairāk jau ir plāns apgūt peldēšanu, jo tas ir vispārākajā pakāpē vājākais mans posms triatlona distancē. Tagad, kad vīrs sarūpējis (kā pārsteigumu) trīs papildus brīvdienas, mierīgi varu aprakstīt visu kas un kā.

Visneraksturīgākais pirms Rīgas triatlona ir tas, ka manī bija ļoti maz satraukuma, ļoti maz emociju pirms starta. Apkārt visi stāstīja par mandrāžu, par sapņiem, kas saistīti ar startu. Pārdomām uz ko koncentrēsies sacensībās, par to, kas svarīgākais katram un kas jāpatur prātā, par MIX zonām, kur arī var iegūt laiku un izvirzīties vadībā. Tikmēr biju mierīga kā ezers vasaras naktī bez vēja. Pat vīrs bija satraukts un plānoja fotografēšanu un juta man līdzi, plānoja visas ģimenes atbalstu man trasē. Es ļāvu viņam to darīt un ļāvos būt atbalstītai. Trasē, spēku izsīkumā, tā ir neaprakstāma sajūta.

Iespējams, ka miers bija tāpēc, ka no sevis nekādus fantastiskus rezultātus negaidīju. Smiltenē jau izbaudīju pēdējo vietu grupā un to kā ir būt pēdējai peldēšanas posmā, saņemot īpašu uzmundrinājumu sapratu, ka, iespējams, esot pēdējā, palīdzu kādai jaunietei noticēt saviem spēkiem triatlonā (šis man arī nedaudz palīdz). Kā mēs zinām, tad ar darbu un neatlaidību, var sasniegt daudz. Triatlons Latvijā vēl tikai attīstās un tam noteikti ir liela nākotne un jauniešiem ir iespēja sevi pierādīt. Latvijas līmenī pilnīgi noteikti.

Tad nu lūk. Pamodos ļoti laicīgi. Iepriekšējā vakarā jau biju visu salikusi, lai arī starta apģērbam bija varianti. Izvēlējos vilkt iepriekš neiemēģinātas drēbes, bet jāsaka, ka tas noteikti atmaksājās. Bija ļoti ērti un šķiet, ka bildēs arī izskatās tīri neko. Ar mašīnu braucām līdz Rīgai, tālāk ar velo devos uz startu. Braucot pārbaudīju, ka mans baltais bērītis ir gatavs sacensībām. Noregulēju to iespējami ērtam un ātram startam. Mix zonā nepieciešamās lietas bija jānovieto līdz 8:50, pēc tam līdz startam vairs piekļūt zonai nebija iespējams. Tāpēc ļoti rūpīgi domāju vai viss ir nolikts, vai būs ērti, atcerējos visus noteikumus (triatlonā to ir diezgan daudz, manuprāt). Lietas sakārtoju, pārbaudīju un likās, ka svēta lieta ir uztaisīt selfiju. Selfiji galīgi nesanāca, bet vīrs ir uzdevumu augstumos un ir tapinājis vienu labu bildi kopā ar Justīni no TPT15 (Tavs Pirmais Triatlons 15 laimīgie).

IMG_3757
Foto: Roberts Ivanāns jeb Valparaiso Photography iekš Facebook

Vēlāk bija nedaudz laika līdz startam. Šoreiz biju apņēmusi iesildīties un to pašu plānoja darīt arī Inese. Mēs izdomājām skrienot iesildīties kopā un paspēt vēl pirms starta ielīst ūdenī, pārbaudīt vai nav pārāk auksts, vai nebūs šoks. Izskrējām kādu gabaliņu, vienu sprintiņu augstākos pulsos un tad lēnām atgriezāmies uz starta vietu. Apskatījāmies pirmā viļņa bērnu startus. Tādi malači. Visi peldēja tiešām labi, man trauma, bet to labošu. Kad visi bija tikuši ārā no ūdens, gājām meklēt pārējos, rezultātā sanāca, ka nokavējām iespēju ielīst ūdenī, bet mūs mierināja, ka ūdens esot ļoti labs. Vēss tikai ielienot. Garmin samērīja stabilus 20 grādus, kad gaisā bija tikai 17.

Nācās iet ūdenī un sākt peldēt “sausajā”. Pirms starta sauca vārdu, uzvārdu un numuru, sastādīja rindā pēc numuriem (nevarēja izvēlēties sev ērtāku vietu startā). Asociācija bija tāda kā mākslas vingrošanā – tikai gaita mums bija vienkāršāka. Brīvprātīgie vai tiesneši mūs mudināja iet ātrāk, lai nekavējamies. Ļoti dīvaina, bet laikam tomēr patīkama sajūta, kas rada man tik ļoti trūkstošo satraukumu (es domāju, ka iekšā emocijas bija, bet nejutu, jo biju kaut kur tās noglabājusi. Šīs sacensības šķita ļoti nopietnas un labi sapratu, ka brīnumus peldēšanā  sagaidīt neizdosies. Drusku bezspēcības sajūta). Tālāk iekāpām ūdenī un viss pa zilu paklāju. Pat ūdenī bija paklājs (kādu gabaliņu).

IMG_3925
Foto: Roberts Ivanāns jeb Valparaiso Photography iekš Facebook

Tāda dīvaina sajūta. Nekad neesmu tādā veidā startējusi, t.i. sākusi peldēt turoties pie striķīša vietā, kur nevar nostāties uz kājām tā, lai galva paliktu virs ūdens. Nebija skaidrs ar kuru roku turēties, vai ar abām, kā atsperties, vai neatsperties. Labi, ka zinu, ka uz rezultātu un sacenšanos varu neiespringt, tāpēc eksperimentēju. Paturējos ar kreiso roku, tad ar labo, tad ar abām, beigās neatceros no kuras pozīcijas sāku peldēt. Arī tas, ka sagatavošanās signāls bija ievērojami skaļāks kā klusais un laikam īpašais triatlona signāls (par šo neesmu droša, jo Smiltenē bija kaut kas ļoti vienkāršs).

Sākās peldēšana. Šoreiz mēģināju peldēt un to darīju ļoti akurāti. Netrāpīju un, šķiet, pat nepieskāros apkārtējiem kā kaķis zagos uz priekšu, bet peldēju kraulā salīdzinoši ilgi. Vēlāk tik ilgi vairs neizdevās. Visu laiku pazaudēju elpu. Nepaspēju nogurt, jo aizsitās elpa un, lai izvairītos no panikas, pārgāju sunītī. Mēs divas atpalikām no pamatgrupas. Es tā priecājos, ka nebiju viena, lai arī es biju pēdējā. Pavisam drīz uz starta pusi devās motorlaiva. Ja pārējās dalībnieces tās radītos vilnīšus sajuta tikai atgriežoties un peldot uz finišu, tad mēs abas, izbaudījām diezgan ilgā laikā. Kā pēdējai man bija pavadonis – šoreiz uz supa. Apjautājos vai man ļaus finišēt, paziņoju, ka ļoti gribu finišēt. Meitene, kas peldēja nedaudz pa priekšu, bet ne stipri ātrāk, vairāk peldēja uz muguras. Es viņu satiku pēdējā pirmstriatlona treniņā, pārrunājām savu peldēšanas māku. Tad parādījās neliela cerība, ka mēs varētu būt viena līmeņa peldētājas un viena vēlēšanās man bija – izkāpt no ūdens vismaz priekšpēdējai. Cerēju, ka varbūt vēl kāds būs tik pat lēns kā es 🙂

Mēs peldējām diezgan vienādā ātrumā, sākumā pamēģināju arī uz muguras, bet nevarēju saprast vai tieku uz priekšu ātrāk un vai nav tā, ka tādā veidā lāgā nevaru atpūsties. Vēlāk sapratu, ka visātrākais ir vienkārši krauls, kad tas sanāk un centos sevi pierunāt pēc iespējas biežāk pāriet kraulā, kas vainagojās ar panākumiem. Panācu meiteni pie pirmās bojas un ap otro boju, kur bija apgriešanās, es viņu apdzinu. Un ekstra ar supu tālāk tika viņai, biju viena. Tiekot gandrīz līdz finišam – mani apsteidza nākamās grupas pirmie divi ātrākie peldētāji un es kāpu no ūdens drīz pēc tam, kad otrs ātrākais peldētājs bija izkāpis – tur bija arī kamera, bet to ierakstu, kas bija tiešreidē, tā arī nav izdevies ieraudzīt.Ierakstos atradām tikai junioru Eiropas čempionātu, bet ne Rīgas triatlona sākumu. Ja kādam ir, priecāšos to redzēt un, ja iespējams, pievienošu bloga ierakstam.

Tālāk skrēju augšā pa kalniņu uz MIX zonu, kur atkal viscaur izklāts zilais paklājs. Nezinu vai venmēr paklājs ir zils, labprāt izskrietu arī pa sarkanu paklāju, tam cits svars. Biju pārsteigta, ka mans velosipēds lielajā velosipēdu rindā atrodas tik tālu, beigās ieskrējos un aizskrēju garām, jo citi savus velosipēdus bija nolikuši citās vietās, uz priekšu (tajā brīdī tā domāju, tagad sāku šaubīties vai tas bija iespējams). Skatījos uz velosipēdu numuriem, nevis tiem numuriem, kas salīmēti uz statīviem. To nākamjā reizē noteikti paturēšu prātā. Vērtīga pieredze. Tālāk ātri uzvilku ķiveri, tad numuru un tad botes. Viss gāja gludi. Šoreiz neuzsēdos uz velo MIX zonā, bet aizskrēju ar velo līdz MIX zonas beigām un tad sāku braukt. Priecājos, ka esmu labi visu sagatavojusi, bet biju pārsteigta par vēju. Šķita, ka manu vieglo zirdziņu vējš ļoti labi var kustināt un nezināmu iemeslu dēļ (esmu braukusi pietiekoši daudz un dažādos apstākļos ar to velo), tas mani pārsteidza. Atceros, ka pirmajā aplī izbraucu cauri vienai mazai bedrītei, kurā bija jāpamanās trāpīt un iedomājos, ka šitā varētu arī riepu pārsist, bet paveicās. Bija vēl pāris reizes, kad atsitos, bet tās bija tādas nenozīmīgas. Visu laiku braucot skatījos pretīmbraucējus un centos uzsaukt savējiem, bet, es laikam vienīgā to spēju, jo pārējie sakoncentrējušies devās uz priekšu. Apgriezienus un pagriezienus katrā aplī (kopā velo apļi man bija trīs) mācījos un ar katru reizi ieguvu pieredzi. Uzsēdos uz ilgāka pārdzīvojuma, kad pirmā apļa beigās (labi zināju kā ir jābrauc), tomēr gandrīz izbraucu kā uz MIX zonu un vēl patraucēju puisim Latvijas izlases tērpā (vismaz tērps Latvijas karoga krāsās ar uzrakstu, kas liek man domāt par Latvijas izlasi, bet, ja pareizi saprotu, tad tādu varu iegādāties arī es, ja vēlos). Par šo cepos gandrīz visu otro apli. Vēl braucot ar velo skatījos uz dažiem jaunākiem dalībniekiem ar lielākiem un smagākiem velo (vismaz no skata) un bija žēl skatīties kā viņi cīnās ar vēju un sevi – iedomājos to emocionālo sajūtu. Visu cieņu!

Vēl no sirds izbaudīju to kā katrā aplī meitenes ar vīra mammu, kas viņas pieskatīja, mani pamatīgi atbalstīja un uzmundrināja ar viņām raksturīgo “Sarauj, sarauj!”. Pirmajā reizē (pirmo apli sākot, biju pārsteigta, jo domāju, ka viņas varētu arī nebūt).

Pēc velo posma seko noslēdzošais, skriešanas posms. Ar velo var aizbraukt līdz MIX zonas sākumam – līdz vietai, kur sākās zilais paklājs. Tālāk jāskrien ar velo pie rokas, ātri jāatrod savs numurs un jāuzkarina velo – šajās sacensībās noteikumi pieļāva riteni karināt arī uz ragiem, nebija obligāti jāapgriež un jāuzkarina uz sēdekļa kā sākumā.

Man ļoti patīk skriet. Skriešana mani dara laimīgu. Tomēr pēc velo posma pārejot skriešus, tas vienmēr ir diezgan pamatīgs izaicinājums. Ar velo izdodas pārvietoties diezgan ātri un nonākot uz savām divām kājām, liekas, ka viss notiek pārāk lēni, pulss paceļas pārāk augstu un kājas šķiet cietas. Tas ir kādu laiku, līdz ieskrienas. Arī šoreiz tā bija. Šī vairs nebija pirmā reize un šoreiz biju izvēlējusies sacensībām mīkstākus apavus, kā arī trase bija līdzena. Pateicoties tam, man izdevās noturēt pieklājīgu ātrumu zem 5min/km. Patiesībā pat diezgan pārsteidzoši līdzīgu visas trases garumā 1.km 4.44min/km, 2.km 4.44min/km un atlikušie 850m 4.40min/km (avots ir Garmin konts).

Šeit mani meitiņas ar babuku katrā aplī atbalstīja vismaz divas reizes. Man sauca “Sarauj! Sarauj!”, kā arī deva tā saucamo pieci. Tas dod papildus enerģiju. Pirmajā no diviem skriešanas apļiem ieskrējos, otrajā skrienot noturēju tempu un tad sāku apdzīt savas grupas dalībnieces. Nemanīju, ka velo posmā būtu kādu apdzinusi, bet skrienot gan vairākas dāmas, kas varētu būt no manas grupas, man izdevās apdzīt. Par to neizsakāmi priecājos. Šeit tad, ja kādu apdzen nav tik sāpīgi, jo ir vairāki apļi, dažādi starta laiki un dažādas grupas, kas visas kopā skrien. Tad visas grupas ir sajaukušas un nav pilnīgi skaidrs, kurš ir Tavā un kurš citā grupā. Apdzīt bija lieliska sajūta. Skriet ir lieliski. Skrienot uz finišu dzirdēju Lienes (trenere) saucienu, lai pavicinos vairāk ar rokām un sev palīdzu, tas tiešām palīdzēja un atkal nonācu uz laimīgā zilā paklāja, kas šoreiz nozīmēja to, ka esmu finiša taisnē. Neskatoties uz to, ka vajadzēja vēl uzskriet kalniņā. Finišs vienmēr ir īpašs. Skrienot gan man tiešām bija maz emociju, tās parādījās, bet neraksturīgi maz. Apdzenot konkurentes bija, satiekot bērnus trasē bija, bet biju neraksturīgi mazemocionāla. Iespējams pārāk sakoncentrējusies “nopietnajam” startam.

No komandas finišēju pēdējā. Tāpēc ātri atradu Laumu un Inesi. Justīne bija kaut kur aizgājusi. Bija patīkama sajūta un lēnām kļuva vēss. Pēc tādām karstām dienām un tik ideālas vasaras, pēkšņā normālā un parastā Latvijas vasara pārsteidz nesagatavotu. Pēc peldēšanas drēbes netiek pārvilktas. Es braucu ar velo un skrēju tajās pašās drēbēs ar ko peldēju, tāpēc apstājoties ļoti var just to kā slapjās drēbes ietekmē pašsajūtu jau tik ļoti salīdzinoši vēsajā dienā.

IMG_4622
Pēc finiša dalāmies iespaidos. Roberts ir uzdevumu augstumos un izjūtot lielu lepnumu par mani (kā vēlāk atzinās), ķer dzīvos kadrus. Foto Inese, es un Lauma.
IMG_4627
Viena no trīs pozējamajā bildēm, šķiet šī ir visdzīvākā no visām. Vislabāko izmantoju daudz citās vietās, tāpēc šeit visdzīvākā. Fotogrāfijā es, Lauma un Inese. Foto autors: Roberts Ivanāns jeb Valparaiso Photography iekš Facebook

Laumai, ģimenes līdzjutēji no mājām atsūtīja bildi, kuru vēlāk atradu uz viņas sienas iekš Facebook. Pati neesmu redzējusi ierakstu un nav bijusi iespēja nobildēt ekrānu vai kā savādāk iegūt tik patīkamu attēlu.

Tagad skatos oficiālos rezultātus sportlat.lv un īsti nesaprotu vai man ir 6. vai 7. vieta. Šeit redzama 7. vieta, tomēr oficiālajos rezultātos esmu norādīta kā sestā savā grupā. Tagad zinu, ka grupā startējām 14 dalībnieces. Tā ir tautas klase un rezultāti visiem kopā no 2001. gadā dzimušajiem līdz vecākajai sacensību dalībniecei. Ņemot vērā, ka šajā distancē vīriešiem ir grupa M70, tad, ja sievietēm šajā solīdajā vecumā kāda piedalītos, viņa tomēr tiktu izdalīta atsevišķā grupā F70. Ja ir vēlme startēt savā vecuma grupā, tad jāiemācās peldēt tā, lai mierīgi un ātri var nopeldēt 750m un startēt vecuma grupās, citās distancēs. Tagad būs daudz darba ar trenera palīdzību tieši peldēšanā.

Sprinta distances startu peldēšanā neskatījāmies. Lēnām devāmies uz Nacionālās bibliotēkas pusi, kur netālu bija novietots mūsu auto. Tajā pārģērbos siltākās drēbēs kā tās, ko biju paņēmusi līdzi somā, jo tomēr bija pārāk vēss. Kad atgriezos velo trasē pie bibliotēkas, Andris ar Ievu un citi sprinta distancē startējošie jau bija tikuši līdz velo apļiem. Mēģināju atbalstīt, bet nevar saprast vai vajag. Zinu, ka man vajag, tāpēc šķiet, ka citiem arī, bet, ja atbalstu un neredzu emocijas, tad jūtos diezgan stulbi. Tajā pašā laikā saprotu to emocionālo stāvokli smagas fiziskas slodzes laikā. Savējiem uzbļāvu, citiem plaukšķināju.

Bija liels prieks satikt Aneti no VSK Noskrien Blonde komandas, kas bija atskrējusi skrējienā uz Rīgas triatlonu, redzējusi gan mūsu Blonde komandas biedrus Ievu un Andri, kā arī atbalstīja viņus trasē. Arī es viņu satiku… Tik patīkami, ka ir komandas. Trenēšanās individuālos sporta veidos notiek atsevišķi, bet ir kaut kas komandās un būšanā kopā, savstarpējā atbalstā un reizēm arī ārpus kopīgā sporta veida.

IMG_5259

Tāpat izjutu arī atbalstu no savas Jaunmārupe skrien! komandas. Sacensību rītā saņēmu uzmundrinošu un atbalsta pilnu SMS no Evijas, kas man emocionāli palīdzēja saprast savas bailes no pēdējās vietas, savākt domas un saprast, ka es vēlos cīnīties un nepadoties. Par viņu jau rakstīju, kad stāstīju par lūzumu triatlona treniņprocesā, kad pirmo reizi domāju, ka varu padoties. Tāpat īpašu atbalstu saņēmu no Irēnas, kas teica, ka nevarēs būt klāt, bet labprāt izlasīs aprakstu. Irēna, domāju, ka Tev arī jāmēģina. Tev noteikti būtu vieglāk, jo mēs esam vienādi trakas. Tev ir pieredze gan velo, gan skriešanā un Tu labprāt arī peldi. Esmu droša, ka arī pārējā Jaunmārupes komanda mani atbalsta, jo tā ir sanācis, ka komandā mums ir lieliski un atbalstoši cilvēki. Noteikti jau esmu rakstījusi.

Tagad izskatās, ka esmu ieguvusi vēl vienu komandu. Projekts #TavsPirmaisTriatlons ir noslēdzies, bet šķiet, ka mēs turpināsim būt komanda, kas iepazinusies un saliedējusies projekta ietvaros. Esmu droša, ka mēs savāksimies uz kopīgiem treniņiem, visticamāk reizēm kopā dosimies uz kādām secensībām un gribētos domāt, ka būs arī jauna triatlona komanda, ja būs komandu sacensības vai stafetē. Milzīgs paldies treneru komandai – Lienei, Jānim un Igoram, kas rūpējās ne tikai par treniņiem un to programmu, bet arī atrada individuālu pieeju katram no mums. Esmu ārkārtīgi pateicīga Ārim par ideju (ja pareizi saprotu, tad projekta idejas autors ir Āris), jo bez šīs programmas, es noteikti nebūtu izbaudījusi tādu sajūtu un pārdzīvojumu buķeti un sevi atklājusi pilnīgi savādāku kā zināju līdz projektam. Man nebūtu āķis lūpā iemācīties peldēt. Atceros, ka projekta pieteikuma anketā rakstīju, ka iemesls kāpēc piesakos triatlona programmai ir vienkāršs: Gribu iemācīties peldēt, iegādātie velosipēdu un sasniegt šķietami nesasniedzamu mērķi – startēt triatlona sacensībās. Tieši to es izdarīju.

IMG_6434
Mūsu treneru sastāvs: Liene, Jānis un Igors. Kaut kur aiz viņiem ir Āris. Šis ir brīdis, kad tiek paziņots Suunto – projekta atbalstītāja galvenā balva – jauns Suunto pulkstens, kas tika Justīnei. Viņa noteikti to ir pelnījusi un pulksteni viņai vajadzēja.  /Foto: Roberts Ivanāns/
IMG_6444
Lūk, arī Justīne, kas saņem balvu! Lieliska, drosmīga, mērķtiecīga, draudzīga un atsaucīga jauna sieviete, kas noteikti ir pelnījusi šo balvu. /Foto: Roberts Ivanāns/
IMG_6466
Arī mūsu kopīgais sveiciens asākām izjūtām jaukajiem treneriem un Ārim par sacensības gara uzturēšanu Endomondo challenge tikai #TavsPirmaisTriatlons dalībniekiem. /Foto: Roberts Ivanāns/
IMG_6489
Āris ar Valdi, kas ir Endomondo challenge uzvarētājs ar Āra sarūpēto kliņģeri. Visu cieņu. Pie luksaforiem esot pat slēdzis ārā laika skaitītāju treniņam, lai būtu godīgi (es tā nedarīju un noslēdzu pirmo desmitnieku). Riktīgs prieks un lepnums! /Foto: Roberts Ivanāns/
IMG_6423
Šie esam mēs TPT 15 dalībnieki ar trīs treneriem un Āri 2018. gada 12. augustā pēc starta un apbalvošanas Rīgas triatlonā. /Foto: Roberts Ivanāns/

Uz drīzu tikšanos dažādos sporta pasākumos un īpaši triatlonā! Esmu aizkustināta un ar šo patiešām beidzas #TavsPirmaisTriatlons apraksti, jo viss, kas būs tālāk būs pēc programmas. Paldies gan treneriem, gan komandai!

Triatlons pirmo reizi sacensībās. Mēģinājums pirms Rīgas triatlona

Piektdienas vakarā laimīgi nonācām laukos pie bērniem, kas ir ļoti sailgojušies, tomēr neparedzētu apstākļu dēļ, no Rīgas sanāca izbraukt krietni vēlāk kā sākumā bija plānots, tāpēc ierodoties, bērni jau saldi gulēja. Nākamā rītā domājām, ka mums vajadzētu apskatīt tuvāko apkārtni un apskates objektus. Atceros, ka Andris ar Ievu dodās uz Smiltenes triatlonu un saprotam, ka tie ir nieka 50km, nekad dzīvē neesmu redzējusi triatlona startu un sacensības dzīvajā, tāpēc kopā ar bērniem nolemjam doties uz tām.

Tajā brīdī pat iedomāties nevarēju, ka piedalīšos tajās sacensībās. Mēs ieradāmies ļoti laicīgi, pat bērnus bērnu startam vēl varētu paspēt piereģistrēt. Satikām vienu no TPT 15 (Tavs Pirmais Triatlons izredzētie 15) treneri Jāni. Kurš izmeta, ka varbūt vēlos piedalīties. Es viņam mierīgi atbildēju, ka nē, jo man jau nav ne riteņa, ne ķiveres, tikai peldēšanai. Viņš teica, ka sameklēs riteni un ķiveri, ka varētu iemēģināt mierīgā tempā. Sākumā man bija skaidrs, ka šodien esmu ieradusies kā līdzjutējs nevis dalībnieks, bet tad sajutu tā saucamo pirms starta mandrāžu un sapratu, ka man ir jāpiedalās.

Tā vīra un meitiņu atbalstīta teicu Jānim, ka esmu gatava piedalīties, lai meklē velo. To atrada ļoti ātri. Nepazīstu cilvēkus, kuru velosipēds tas bija, tomēr saku lielu paldies par iespēju piedalīties. Protams, braukt ar tādu ir daudz grūtāk kā ar manu balto zirdziņu un jau pirmajā aplī pa stadionu, kad iemēģināju, sapratu, ka jūtu celi un tas nav ļoti labi, bet sapratu, ka tikai jūtu, tāpēc lielu uzmanību tam nepievērsu. Atlika vēl tikai ķiveri dabūt, jo pārējais man bija, jo skrēju pelkostīmā un zem tā biju pavilkusi skriešanas krūšturi.

Tad satikām Jāni vēlreiz, viņš teica, ka aizdošot savu ķiveri un numura jostiņu. Tad viņš atnesa un varēju doties pieteikties. Aizpildīju reģistrācijas anketu, samaksāju 15Eur par pēdējā brīža pieteikšanos un devos ātri sagatavoties, jo laiks līdz startam bija palicis gaužām maz. Atverot aploksni, biju pārsteigta, jo numura iekšā nebija, bija tikai uzlīme putrai (starp citu traki garšīga), tāpēc nācās apzīmēt vaigu un plecu ar numuru, kuru meitenes pēc starta izrotāja ar maigi rozā lūpukrāsu, vairākkārtīgi krāsu atjaunojot.

IMG_2887
Foto: Roberts Ivanāns jeb Valparaiso Photography

Pie tiesnešiem pārliecinājos, ka tā tiešām var būt, ka man nav numura un nav vajadzīga numura siksniņa (šo būtu būtiski iemācīties izmantot pirms Rīgas triatlona, bet ja nepietika un pieteicos pēdējā brīdī, viss saprotams).

Ātri novietoju velo, ar vienu ausi dzirdēju, kur un kā jāpeld un dzirdēju, ka starts pēc 4min. Kopā ar velo noliku savas botiņas un pakarināju ķiveri un nesos lejā pa kalnu pie ezera. Tur biju apmēram 2min. pirms starta. Sanāca starts bez iesildīšanās. Cilvēku bariņš bija, bet salīdzinot ar to, ko esmu redzējusi Instagram Thriatlon kontos, ļoti maz, bet ar to bija pietiekoši, lai sajustu cilvēkus sev apkārt un ātri pārstātu peldēt. Sapratu, ka vairāk par trīs airējieniem man īsti neizdevās uztaisīt vienā piegājienā un pārgāju sunītī gaidot, kad visi aizpeldēs. No normālā ātruma un ritma atpalikām trīs. Es un divi vīrieši, viens laikam pievilkās vai izretojās tālāk un peldējām salīdzinoši netālu ar kādu vīrieti, kas taisīja baigos zigzagus man pa priekšu. Cilvēki laivās (kas arī laikam ir tiesneši) ik pa brīdim jautāja vai varēšu aizpeldēt, teicu, ka protams. Nav problēmas. Tā peldēju vairāk sunītī kā kraulā līdz brīdim, kad pēdējais pirms manis jau kāpa ārā no ūdens, tas laikam man uzdzina motivāciju pacīnīties, lai ilgi neatpaliktu no viņa. Pēkšņi arī airējieni (lai arī salīdzinoši mierīgi), tomēr diezgan daudz pēc kārtas sanāca un jutos salīdzinoši labi, laikam mandrāža bija pārgājusi un beidzot biju gatava sacensībām (morāli), jo tālāk sacensībās ir disciplīnas, kas ir uz sauszemes.

Izskrienot no ūdens, mani pavadīja apmēram tādi vārdi: “Viņa ir īsts pierādījums, ka triatlonā var piedalīties ikviens”. Tas manī izsauca dalītas jūtas, tomēr biju neizsakāmi priecīga, ka varu turpināt, ka peldēšana – lielākās bailes aiz muguras, pat tad, ja esmu pēdējā. Izpeldot no ūdens, mani atbalstīja, šķiet, visi, kas tur bija tajā brīdī! Manu laimi noteikti varēja redzēt. Tur bija gan vīrs, fotogrāfs Roberts, gan abas manas mīļās meitiņas, gan viens no programmas Tavs pirmais triatlons treneriem Jānis, kas sarunāja man velo un aizdeva savu ķiveri. Gan galvenais runas vīrs Aigars (rakstīju par viņu vienā no pirmajiem rakstīem par programmu Tavs pirmais triatlons).

IMG_2087
Visu sejās šeit viss ir ierakstīts! Fotogrāfija no vīra: Roberts Ivanāns jeb Valparaiso Photography

Ātri uzskrēju augšā uz maiņas zonu. Jau likās, ka viss bez starpgadījumiem un diezgan ātri, bet tad uzkāpu uz velo maiņas zonā, man ātri aizrādīja, nokāpu un aizskrēju līdz maiņas zonas beigām un uz velo uzkāpu otrreiz. Tik nedroši, kas nezinu uz kurieni un kā ir jābrauc, bet norādes bija labas un aizbraucu kā vajag. Sajutu salīdzinoši mīkstās riepas, bet ātrumu braucot bija dabūt daudz grūtāk kā ar savu balto zirdziņu. Bija jābrauc divi apļi, bija nedaudz paugurains asfalta ceļš. Pulss ļoti kāpa, bet tikai pirmā apļa vidū. Interesanti skatīties diagrammu un saprotu, ka tas visiem tā līdzīgi.

Lūzums #TavsPirmaisTriatlons treniņu procesā

Nesen domāju, cik tas ir traki, ka #manspirmaismaratons izvēlējās krietni vairāk cilvēku, bet Rīgas maratonā skrēja (ja atmiņa neviļ) deviņi no 16 uzņemtajiem dalībniekiem. Skriešana man ir diezgan dabīga un pašsaprotama lieta. Tā notiek viegli un dabīgi, jo ilgāk un lēnāk, jo lielāks kaifs. Maratons, tā ir fantastiska iespēja, ko izmantoju arī bez piedalīšanās programmā. Šķiet tāpēc, ka liekas, ka ļoti biju pelnījusi būt starp 16. Nebūšana to cilvēku starpā, man bija diezgan smaga (jūtām nevar pavēlēt).

Tagad, kad esmu starp 15 izvēlētajiem triatlona programmā, iespējams, saskaros ar to, ko daži no #manspirmaismaratons dalībniekiem saskārās treniņu procesā. Es gribēju padoties, man bija milzīgs lūzums, jo šķita, ka nekas nesanāk.

Jau dalījos ar saviem peldēšanas video – progress ir, nenoliedzami, bet šķiet, ka to gaidu daudz ātrāku. Pirms pieteikšanās pilnīgi noteikti domāju, ka būs daudz vieglāk. Visvairāk baidīja tieši peldēšana. Joprojām baida, bet nu beidzot ir sajūta, ka būšu tikusi tam pāri.

Lūzuma punkta kulminācija bija TRIGO bāzes koptreniņā. Sākumā iesildīšanās, tad daži intervālu peldējumi, tad atsildīšanās peldējums un tad kopīgs brauciens uz Mežaparku ar velo. Sanāk tā, ka strādāju otrā Rīgas galā un uz treniņiem dodos ar velo – līdz ar to 18:30 vienkārši nepaspēju. Tātad jau kavēju. Tad, kad tieku ūdenī, intervāli norit pilnā sparā. Jānis ir vienīgais no treneru sastāva – aicina pievienoties, es saku, ka vēl iepeldēšos un tad pievienošos. Pievienojos uz vienu, pēdējo intervālu – pilnīgi iepaliku, kas protams nebija nekāds pārsteigums, tomēr tas vienmēr ir grūti būt pēdējai (vismaz man tā ir). Tālāk sekoja atsildīšanās peldējums, ja nemaldos 10min iekšā un tad peld ārā. Saprotu, ka šis man nebūs pa spēkam, bet nu plunčājos turp atpakaļ tik tālu, cik jūtos droši. Joprojām cīnos ar elpošanu un paniku, kad elpa sāk pietrūkt. Līdz šim par labāko variantu atradu gaisu zem ūdens neizpūst, bet izpūst un ieelpot tajā laikā, kad ir jāieelpo un paralēli tam mūžīgi pamanījos ieraut gaisu caur degunu kā rezultātā nebija iespējams ne izelpot ne ieelpot un nākas gan atklepoties, gan atelpoties ilgāku laiku un no peldēšanas nekas baigi nesanāk.

Šo pieņemu par faktu ar smagu nopūtu un dodamies pārģērbties. Treniņš ir bez MIX zonas, tāpēc mierīgi ģērbtuvēs bez steigas pārģērbjamies velo drēbēs un dodamies tālāk ar velo. Esmu priecīga, ka beidzot tieku koptreniņā ar velo. Jāatzīst, ka prieki gan bija īsi, jo es vienkārši netiku līdzi grupai. Pie iebraukšanas Mežaparka teritorijā (aiz zoodārza), tā arī nesapratu, visi aizbrauca taisni vai pa labi. Pieņēmu, ka pa labi, visticamāk, ja tur tiek taisīts aplis, parasti sāk ar labo pusi. Tad tiku līdz nākamajam krustojumam, un sapratu, ka man nav ne jausmas kur ir jābrauc. Nezinu maršrutu pa kādu tiek braukts, noturēties līdzi nevaru. Tikai tad atceros, ka es vispār nedrīkstu noslogot celi un katrus 2km ir jāatpūšas, bet tad pārdomas mijas ar to, ka man plānā ir ierakstīts koptreniņš, tātad uz šo tas neattiecas. Tādās pārdomās braucu kaut kur, kur, iespējams, varētu braukt grupa un domāju, ka Mežaparka asfaltētie parka ceļi nav tik daudz, lai grupu atkal nesatiktu un Tavu brīnumu. Satiku visu grupu, izbraucu visiem priekšā, tā it kā būtu nogriezusi apli, bet neko tādu es nedarīju. Es vienkārši braucu, ar ļoti skaļām iekšējām pārdomām. Arī tagad, prieki bija īsi, jo visi aizbrauca un pazuda. Maršrutu nezinu.

Tā es turpināju vizināties. Vēlreiz grupu satiku, bet braucot pretējā virzienā. Biju jau galīgi sašļukusi. Tad satiku Inesi (arī no TPT15). Tāda forša meitene. Šķiet, viņa varētu iedvesmot daudzus sportot. Viņai ir lielisks stāsts par to kā mugurkaula diska trūci nevis operē, bet nostiprina ar skriešanu. Kā tas bija un, ka tagad problēmas nav jūtamas vispār. Mūsmājās šis jautājums ir aktāls, tāpēc klausos ar lielu apbrīnu, jo saprotu, ka viņa ir reāls cilvēks, kas ar sprotu ir atbrīvojusies no tām nežēlīgajām sāpēm. Ar viņu parunājamies. Noskaidroju, ka arī viņai ir mierīgais treniņu plāns braukšanai ar velo. Viņa saka, ka ir jau braukusi tos apļus un zina maršrutu. Ar viņu braucot un pļāpājot par dzīvi, nomierinos. Pārstāju pukoties un dusmoties uz sevi un visu pasauli, bet sajūtu tādu smagumu un skumjas. Sajūtu cik ļoti gribas padoties, bet es to neesmu radusi darīt. Nekad vēl nav bijis tā, ka tiešām ir jāpadodas.

Vēlāk Andris piedāvāja izbraukt ar savu šosejas velosipēdu (veco), ko būtu gatavs man nopārdot. Braucu aiz viņa un bija tik smagi, ka pie luksaforiem uz viņa jautājumiem atbildēju ar galvu. Nebiju spējīga runāt. It kā lūpas smagas, milzīgs nogurums. It kā lietoju pēdējos spēkus, lai nu jau tiešām mierīgā tempā noturētos līdzi Andrim un Laumai, kuri, jauki tērzējot, brauca man pa priekšu. Ilgi gaidīju to dienu, kad tiešām varēšu pamēģināt to velo, jo jau sen par to runājām, bet tagad ar smagumu – domāju – kam man to velosipēdu, ja esmu tuvu tam, ka pirmo reizi dzīvē padošos. Man patika velosipēds un brauciens, jutos samērā labi uz viņa (ņemot vērā, ka tur jāguļ un šauras riepas un viegli pārdauzīt – rats jāvelk uz augšu, lai izvairītos no lielākām asfalta plaisām).  Tajā dienā nespēju pateikt, ka velo pērku, jo tiešām domāju, ka varu padoties.

Vēlāk braucot mājās bija šī milzīgā smaguma sajūta. Bezspēcība, bezcerība. Neticība tam, ka kaut cik pieklājīgā laikā pēc pēdējās vietas peldētāja, varētu izpeldēt. Respektīvi, tā mana baža ir par to, ka ļoti stipri atpalikšu no tā dalībnieka, kas peldēs pirms manis (kā priekšpēdējais). Tā, ka jāfinišē stipri atpaliekot no priekšpēdējās vietas. Vienīgais, ko daru salīdzinoši labi (arī ar ko salīdzina) ir skriešana, bet tajā nevaru trenēties dēļ ceļa. Forma zūd, viss slīd no rokām ārā. Arī velo, pat mierīgajiem 30km/h nespēju noturēties līdzi. Tādā izmisuma stāvoklī uzrakstīju vienai no lieliskās Jaunmārupe skrien! komandas – Evijai. Viņa ir bijusī peldētāja un tagad ir mediatore, kas lielā mērā nozīmē tādu kā psiholoģisku ievirzienu. Sapratu, ka viņa man varētu palīdzēt. Sarunājām tikšanos un nelielu kopīgu peldējumu nākamās dienas vakarā – lieliski sakrita, ka abas varējām.

Tikšanās bija ļoti vērtīga. Mans pasūtījums jeb lūgums viņai bija – palīdzēt iemīlēt ūdeni un peldēšanu. Sasmējāmies, tad sapratu, ka viņa vairāk plāno parunāt par un ap triatlonu un peldēšanu, nevis iedziļināties tehniskā izpildījuma niansēs.

Saruna man atklāja daudz svarīgas lietas. Tā bija saruna kā ar psihoterapeitu un skāra dzīvi un samilzušās problēmas, kas saistītas ar sportu un dzīvi kopumā. Lūk, secinājumi pēc sarunām:

  • Nepieciešams plāns, nepieciešams plānot, lai saprastu cik reāli ir izdarīt visu, ko esmu apņēmusies – jāatzīstas, ka šim jau kādu laiku briestu, bet vēl neesmu ķērusies klāt.
  • Noskaidrot cik ilgi man vajadzētu varēt peldēt bez apstājas, lai varētu nopeldēt nepieciešamo distanci (300-400m).
  • Pie Andra (reālākais variants) noskaidrot velonianses, ko esmu nokavējusi koptreniņos, kuros neesmu bijusi.
  • Noskaidrot, kas mani satrauc finišēšanā kā pēdējai ar lielu laika starpību no priekšpēdējās vietas, jo sarunā atklāju, ka man nav iebildumu būt pēdējai, bet netāu no priekšpēdējās vietas. Man tikt līdz finišam būs sasniegums!

Tālāk kopā iegājām ūdenī. Viņa teica, ka izskatās, ka es normāli peldu, jo parasti pieaugušajiem, kas apņēmušies iemācīties peldēt kraulā, lielākā problēma ir galvas novietojumā un roku nepareizās kustībās. Viņa neiedziļinājās tehnikā un pareizībā, to viņai arī nelūdzu. Stāstīju, ka varu uztaisīt konkrētu airējienu skaitu un tad man ir jāapstājas, jo sajūta, ka trūkst gaisa. Izstāstīju, ka zem ūdens neizelpoju, bet izelpu un ieelpu veicu pagriežot galvu. Viņa teica, ka tas arī varētu būt iemesls kāpēc trūkst gaisa. Vēl stāstīju viņai, ka regulāri degunā nonāk ūdens un tas neļauj izelpot gaisu zem ūdens. Viņa ieteica uzlikt uz deguna uzliktņus, lai mēģinātu elpot tikai caur muti (arī zem ūdnes, neskatoties uz to, ka iepriekš mācījos izelpot zem ūdens caur degunu), jo tās esot dažādas tehnikas. Viņa esot elpojusi tikai caur muti un šajā gadījumā tas noteikti palīdzētu neievilkt ūdeni caur degunu un samazināt vismaz vienu stresu peldēšanā. Jāatzīstas, šis bija ļoti vērtīgs ieteikums. Man sanāca tā lēnām kraulā peldēt pat bez palīgierīces uz deguna.

 

Ar peldēšanu man visu laiku ir izteikti viļņi – šķiet, ka nu beidzot esmu sapratusi un būs labi, tad atkal viss ir slikti un nekas nesanāk. Katru reizi šķiet, ka šoreiz viss kļūs skaidrs un būs labi, bet tad, izrādās, ka viss atkal ir slikti. Labā ziņa ir tā, ka neizdošanās paliek arvien vieglākas (neizdošanās viļņi attīstās uz pozitīvo pusi un paliek arvien mazāk mokoši). Lielu lūzumu peldēšanā man deva saruna ar Eviju. Elpošana caur muti (ja degunā kaut kas nonāk, tātad ir darbība ar gaisa ievilkšanu caur degunu, kas ir loģiski, bet pašai prātā neienāca). Tāpat priecājos par atslābumu, kas radās pēc tās sarunas. Nekas nav mainījies. Laikam esmu pārstājusi iespringt uz koptreniņu apmeklēšanu, jo saprotu, ka nonākot pie stiprākajiem, ļoti daudz spēka pēc tam atņem emocionālā nostabilizēšanās. Kā būs tā būs. Nu saprotu, ka peldēšana ir paceļama, 400m nopeldēt varēšu. Ar velo, tikt līdz distances beigām arī noteikti tikšu un skriešana – mana mīļākā daļa, ko jāiemīl no jauna. Pēc traumas ir sajūta, ka viss ir mainījies un sajūtas celī joprojām nav pilnībā pārliecinošas. Lēnām aprodu arī ar savu jauno velo – sajūta kā piesēsties pie stūres kādam ļoti ātram sporta auto – ciets, ar milzīgu baudu braucot un labu uzrāvienu. Viegli nest, kad rodas tāda nepieciešamība. Esmu apmierināta. Tagad tikai jāatrod kāds treniņtriatlona sacensības, lai sagatavotos reālajiem sacensību apstākļiem.

Pirmā nopietnāka trauma un viss ar to saistītais

Jau, iespējams, rakstīju, ka atsevišķos skrējienos sāp celis. Stirnu buks, kuru nevarēju noskriet, bet izvairījos no DNF tiekot līdz finišam pastaigājoties. Tad tagad stāsts par ārsta apmeklējumu, atlabšanas procesu, mācībām, kas gūtas šajā laikā.

Izvēlējos iet pie ieteikta ārsta – Raivis Aršauskis. Sākumā gan biju domājusi apmeklēt viņa ārstniecības iestādi Veselības centrs Aršauskis.lv, bet pēc FIZIO AZ fizioterapeitu konsultācijas Stirnu bukā, sapratu, ka man būs vajadzīga sonogrāfija. Tāpēc piezvanot uz Aršauska veselības centru, teicu, ka vajadzēs arī sonogrāfiju celim. Uz šo man atbildēja, ka tad var pierakstīt tikai pie Raivja Aršauska. No sākuma saminstinājos, domāju, ka kā parasti kaut kāds sīkums, ka varētu pietikt ar atpūtu un būtu labi, bet sāpju atgriešanās bija nedaudz ievilkusies, tāpēc ārsta konsultācija bija nepieciešama. Ņemot vērā klīnikas atrašanās vietu, nolēmu apmeklēt tieši šo ārstu un veikt pārbaudes tur.

Nonākot līdz pareizajai vietai, nez kāpēc uzreiz nevarēju saprast, kur tieši ir klīnika un kā tur nokļūt 🙂 Kad atradu, tad uzkāpu (pieklibojot un saudzējot celi), lai arī bija iespēja braukt arī ar liftu. Ļoti patīkami mani sagaidīja, ļoti laipna sieviete. Laipnība mani sen vairs nepārsteidz, bet tomēr neuzskatu to par normu, bet kā jauku notikumu, kaut ko patīkamu. Pārsteidza mani tas, ka lai tiktu uz konsultāciju, ir jāšķiras no āra apaviem un tālāk jādodas zeķēs (varbūt kaut ko pārpratu, bet katru reizi kā tur gāju, tā apavus atstāju tam paredzētās vietās un tālāk gāju ar zeķēm vai plikām kājām).

Man patika tikšanās ar ārstu. Uzreiz pēc sasveicināšanās tika novērtēts tas, ka esmu ieradusies ar velo (ķivere bija līdzi) un lielā, smagā soma (parasta mugursoma). Pirms tālāk runājām, viņam bija ļoti interesanti ar cik kg uz muguras es ikdienā pārvietojos. Teica, ja sūdzēšos par muguras sāpēm, tad viņam būšot ko teikt, bet teicu, ka droši vien galīgi nevar redzēt, bet sūdzēšos par celi. Interese par somas svaru viņam bija tik liela, ka viņš izvēlējās to nosvērt. Mana soma sver nedaudz vairāk kā 3kg. Es domāju, ka nevar redzēt to, ka man sāp celis, bet vēlāk dokumentā, kas bija sarakstīts varēja lasīt, ka ārsta kabinetā esmu ieradusies klibojot! 😀

Pēc tam, kad pastāstīju kāda sūdzība, kad sāp, utt. Stāstīju par Stirnu buka skrējienu, par tiem skrējieiem, kuros nekas nesāpēja, lai arī sūdzības bija jau arī pirms tam. Viņš teica, ka droši vien patella. Tad uztaisīja sonogrāfiju. Rādīja man visu ko, jo gribēju redzēt un lūdzu, lai pakomentē. Viņam nepatika arī iestieptās saites ceļa iekšpusē. Viņš teica, ka viņam tajā celī kaut kas ļoti nepatīk. Tad šoreiz biju drosmīga un biju gatava visu noskaidrot – kas ir tas, kas ir vainīgs – viņš parādīja uz tāda kā maketa kas ir patella un kas ir patellas saite (cīpsla) un kurā vietā ir iekaisums. Izstāstīja kā tas rodas – pirmām kārtām jau tā ir pārslodze celim. Progress ir milzīgs, bet ar skriešanu netiek nodarbināti un netiek trenēti visi muskuļi, kas ir nepieciešami skriešanai. Ir jāsaprot un jānovērtē savi muskuļi un to spēks, tie muskuļi, kuriem ir jābūt stingriem, lai neradītu tādas traumas. Straujais progress – faktiski 1,5 gadu laikā no 13km līdz pilnajam maratonam ar ļoti labu ātrumu (esmu apmierināta, lai arī saprotu, ka tas noteikti nav ātrākais, ko varu). Tagad saprotu cik būtisks ir trenera darbs, cik daudz ir jāzina. Man bija lieliska treniņu palīdze – skriešanas programmas sastādītas ļoti labi. Es zināju, ka man ir jāievēro pilnīgi viss, ko Darya liek, jo zināju, ja darīšu ko vairāk vai savādāk, man būs grūtības tikt galā ar plānu. Ja nācās kādu treniņu izlaist, viņa pārtaisīja visu nedēļas plānu. Tas ir labs darbs, tomēr ir vēl vingrošana – tā arī man bija, bet ne specifiska tieši man, bet kopējā, vispārējā priekš skrējējiem.

Ārsts nozīmēja ultraskaņas procedūras ar hidrokortizonu katru darba dienu, divas nedēļas. Tika noliegta skriešana un lūgums apsolīt, ka saudzēšu celi, savādāk tas nekad nepāries. Tika atļauts peldēt (būtu ierobežojumi, ja to darītu ļoti labi). Atļāva braukt arī ar riteni, bet jāapstājas katrus 2km uz 5min (ļoti sarežģīti, ne viemēr izdevās, bet centos ievērot).  Kājām ir jāatpūšas (ceļiem vairāk).

Mana ikdiena. Katru rītu izkāpjot no gultas uzvilku incrediwear ceļa bandāžu ar ko dzīvoju visu dienu. No rītiem uz darbu braucu ar velo, izveidoju apstāšanās vietas un taisīju selfijus (nekad nebiju sapratusi tos, kas tā dara, bet tagad darīju pati – sāku pat krāsot acis, lai labāk izskatītos selfijos). Sākumā bildēju arī to, kas ir apkārt, bet katru dienu apstājoties vienās un tajās pašās vietās, vairs nav vēlmes fočēt vienu un to pašu. Es gan katru dienu izskatījos savādāk, reizēm patika, reizēm nē, bet emocionālu, sievišķīgu pacēlumu gan deva – īpaši tad, ja bildes pašai patika. Katru darba dienu ar velo (apmēram 2km) devos uz procedūrām. Iespējami pirmdienās un ceturtdienās devus uz Jaunmārupes bezmaksas treniņiem. Centos apmeklēt Tavs pirmais triatlons #TavsPirmaisTriatlons treniņus, kuros bija velo vai peldēšana. Reizēm ar Ievu un Andri devāmies uz baseinu izklaidēties – gribu domāt, ka peldēšana ir izklaide. Tajās nedēļās emocionāli bija ļoti smagi un sajūta, ka nekas nesanāk ne velo ne peldēšanā, bet par to cits stāsts.

Par treniņiem vingrošanai – pirms maratona jau biju nobriedusi, ka noskrienot to, pievērsīšu lielāku uzmanību vingrošanai, īpaši kāju stiprināšanai. Kā jau rakstīju, bija sajūta, ka tajās nebija spēka un tas bija iemesls, kāpēc savu pirmo maratonu nenoskrēju zem 3h 45min. Tagad kāju treniņi man bija liegti. Vērsos pie Raivja Svarupa ar stāstu par traumu, kā arī to, ka biju apņēmusies iet uz viņa vadītajiem āra treniņiem Jaunmārupē, lai stiprinātu kājas, bet tagad to nedrīgst darīt. Mēs sarunājām, ka varu nākt uz āra nodarbībām, ka man būs treniņi iekšējiem muskuļiem. Vispār ļoti novērtēju sadarbību ar viņu. Saprotu, ka cilvēks tiešām zina par ko runā – to pārbaudīju runājot ar citiem speciālistiem un vairākās jomās (jo man tiešām trūkst zināšanu un izpratnes). Piemēram par uzturu – bija sadarbība ar Jāni Leiti un Raivis stāsta tos pašu principus, par vingrojumiem (tie, ko darīju pie Raivja Svarupa, man vēlāk tika ieteikti arī no Raivja Aršauska puses), par skriešanas programmu un plānu, kur sadarbojos ar Darya Damroze.  Protams ir jautājums par specializāciju un to cik ļoti var uzticēties cilvēkam, piem., skriešanas plāna izstrādē, ja viņa pamatsports noteikti nav skriešana… Tas jāskatās katram pašam un jāizvērtē. Tāpat man ļoti patīk visu augstākminēto cilvēku attieksme un ieinteresētība palīdzēt un parūpēties un katrs no viņiem man bija gatavs dot vairāk kā vajadzēja. Sadarbība ar katru no viņiem ļoti novērtēju un iesaku.

Pēc divām nedēļām sekoja pārbaudes vizīte pie Aršauska. Tas pats smaidīgais un laipnais vīrietis. Vēlreiz pārbaudīja sonogrāfijā celi, parādīja ceļa pampšanas iemeslus (nedaudz vairāk bija sakrājies ūdens) un izstāstīja, ka tas ir iekaisuma rezultātā. Tāpat sonogrāfijā rādīja nogulsnējumus patellas (ceļa bļodiņa) iekšpusē, kuru dēļ, iespējams būtu jātaisa procedūra, ko sauc par triecienvilni. Par šo procedūru vienojāmies tā, ka pamēģināšu izskriet 1km sadalot mazākās daļās, kur jābūt 250m skrējienam uz priekšu, skrējienam atpakaļ un skrējienam uz katru sānu. Ja šādi skrienot nekas nesāp, tad triecienvilni var netaisīt.

Pašreiz neesmu īsti sapratusi kas ir tas ko jūtu pie ceļa. Vairāk gan pēc skrējiena, nekā skrējiena laikā. Tāpat vienreiz esmu izskrējusi jau 5km – man to vajadzēja tāpat kā gulēt (ar to pēdējā laikā bija problēmas). Pēdējo reizi pirms tam mēģināju skriet jau daudzkārt izskanējušajā Stirnu bukā, bet normāli skrēju vairāk kā 3 nedēļas atpakaļ sieviešu skrējienā. Pirmā skrējiena sākumā likās, ka es visa kratos, kas tajā skriešanā var patikt, sāka sāpēt sāns, bet smaids bija. Ap trīs kilometru robežu jau parādījās liels smaids, kas pārņēma visu mani un jutos beidzot ieskrējusies. Noskrēju tieši 5km, vairāk arī neprasījās. Pulss bija stabils, bet auksts priekš tāda ātruma un es laimīga :D.

Tagad jāstrādā pie muskuļu stiprināšanas, jāatsāk regulārāk skriet, jāturpina peldēt un braukt ar riteni – tagad man ir šosejas velosipēds, mana jaunā mīlestība. Darba ir daudz un laika maz.

 

#tavspirmaistriatlons treniņu process un kļūdas

Pēc maratona biju kā no ķēdes norāvusies! Ļoti cītīgi ķēros klāt braukšanai ar velo un peldēšanai. Skriešanu atstāju tikai sacensībām (Mārupes un Sieviešu skrējienam), bildes no šiem pasākumiem varēsiet atrast @zaneivanane Instagram kontā. Velo ir katru dienu uz darbu un nu jau kļuvis par galveno pārvietošanās līdzekli, kopš meitiņu aizbraukušas uz laukiem.

Sākšu ar kļūdām – jāpilda treniņu plāns, pat tad, ja treneris nekrata ar pirkstu un katru dienu neseko līdzi tam, kas darīts. Braukt uz darbu ar velo vajadzēja pulsā līdz 130, bet man azarts – velo ir kas jauns un vēl neapgūts. Gribēju zināt, ko varu izspiest, vai pa šīm dažām dienām ir kāds progress. Vēl regulāri izbraucu ar nokavēšanos un nepatīk man kavēt darbu, lai arī tas sanāk diezgan regulāri, tad nu spiežu grīdā. Vēl viena kļūda – arī tad, ja man vairs nav Jāņa pakalpojumu, kas pieskata ēšanu, apēsto vajadzētu pierakstīt kaut vai tāpēc, lai varētu saprast cik daudz uzturvielu, cik daudz olbaltumvielu, ogļhidrātu un kad ir apēsts. Tāpat jāseko līdzi ir veselībai un tam vai pietiek visi sportistiem nozīmīgie vitamīni (Gulbja laboratorijā ir sporta veselības panelis). Nezinu kas ar to vingrošanu. Ar lielu azartu pēc maratona ņēmos trenēt augšējos, priekšējos kāju muskuļus, bet katru reizi tie noveda pie sāpošiem ceļiem un praktiski divas nedēļas bez skriešanas (šoreiz gan būs krietni vairāk, jo celim ir sāpes, kas nepāriet un ārsta slēdziens, kas apstiprina problēmu). Liekas, ka tieši šie kāju muskuļi neļāva man noskriet maratonu plānotajā laikā. Vēl, ja mēs sportojam, mums ir pienācīgi jāguļ, arī šajā ziņā sanācis grēkot pēdējās nedēļās, tāpēc nav nekāds brīnums par sekām.

Kļūdu rezultātā – man ir pārslodzes pazīmes – pulss miera stāvoklī ir vismaz par 10 sitieniem lielāks kā iepriekš. Mans lieliskais Garmin Fenix 5s piefiskē arī atpūtu un miega kvalitāti. Tad tagad atpūta prakstiski netiek fiksēta. Miegā, ļoti samazinājies dziļā miega laiks. Īsāk sakot tagad esmu “uz pauzes”, ierobežojumi sakarā ar celi un jāatgūst atpūta un naktsmiers, kas nozīmē visai slodzei ir jābūt daudz mazākai un ļoti zemos pulsos.

Sajūtas? Pat grūti aprakstīt – jūtos nogurusi un šķiet, ka būs labi atpūsties, bet kaut kas ņurd iekšā un nevar iedomāties dzīvi bez kustības vai to samazinot. Organizatoriskie jautājumi par to kā tikt katru dienu uz procedūrām – velo ir vienīgais variants vai taksis, bet ņemot vērā visas ārstēšanas izmaksas, tas pilnīgi nav variants. Tad jautājums vai ievērojot, pēc sajūtām stulbos nosacījumus braukšanai ar velo (katrus divus km apstaties un atpūtināt ceļus uz 5min), vai pirmdien aizbraukt ar velo uz darbu un tad turēt to tur. Izmantot, lai pārvietotos pie ārsta (apmēram 2km) vai tomēr turpināt braukt uz un no darba ar velo (11km ievērojot nosacījums, tas aizņems par 20min vairāk laika un zinot sevi… vienu reizi izturētu 🙂 ). Sajūtas ir nopūta… Tā reizēm notiek. Visu laiku domāju lietas, ko es varu darīt.

Par velobraukšanu. Apdomāju cita velo iegāde, kas būtu vieglāks un vairāk asfalta ritenis. Velobraukšanu ignorēju pirms maratona un pēc maratona ar dažādiem piedzīvojumiem vēl nav izdevies laikā nokļūt ne uz vienu treniņu, tāpēc šis paliek neapgūts. Ļoti neviekla ir braukšanu pa Rīģu vietās, kur nav veloceliņu. Līdz šim labākais sajūtu formulējums ir kā cūka uz slidām. Programmas ietveros jāmācās ne tikai braukšana grupās, tehniskās nianses, vienkārši jāiepazīst velo, tā sastāvdaļas un veidu dažādība. Tāpat saprotu, ka jāapgūst braukšana pa Rīgu, šeit atkal ceru uz Andra un Ievas atbalstu. Andris ir riteņbraucējs, kas nianses jau iemācījis Ievai. Tik daudz darba vēl priekšā, betpirmās sacensības jau tik drīz.

Šajā visā procesā visvairāk orientējos un koncentrējos uz peldēšanu. Tas man ir milzīgs izaicinājums. Brīžiem gribas teikt, ka tas ir lielākais izaicinājums. Ļoti priecājos, ka ir progress. Iepriekš likais peldēšanas video ir pirmais un darbs ar dēlīti. Varētu vēl aiziet uz baseinu un mēģināt ar dēlīti atkārtot, lai būtu ko salīdzināt. Tagad piedāvāju video no pēdējās baseina peldēšanas ar Ievu un Andri, kur Ieva joprojām koriģē un palīdz mums saprast kā labāk peldēt. Viņa arī filmēja. Ir arī vido pēc, bet tie ir ezerā un darbības nav tik labi redzamas.

Man jāatzīstas, ka skatoties ir nedaudz kauns un neērti par to kā izskatās mans peldējums, tomēr esmu vairāk kā 100% droša, ka ir liels progress un tas turpināsies un ir lieliski atskatīties atpakaļ un redzēt progresu. Ja sākumā es pat nemēģināju peldēt kraulā, tad tagad ar nelielām pauzēm nopeldu jau 300m un nedaudz vairāk. Pirmie peldējumi bija ap 20-40m. Vēl ceru, ka šie video var iedvesmot kādu mācīties ko no jauna – pat tad, ja tas grūti nāk, kad viegli atrast attaisnojumus kāpēc varētu arī nemācīties. Tad nu lūk – divi video kā sākuma atskaitei:

Ilgi domāju vai atstāt otro video. Skatījos, ka no sava ābolīša telefona var normāli redzēt video, jo tas atveras pa visu ekrānu. Diemžēl, datorā tā nav. Atstāšu. Vēlreiz atkārtojos – skatoties video jau zinu, kas ir jālabo un lietas kam kā ir jābūt un video ievietošana ir uzdrīkstēšanās. Paldies Ievai par palīdzību peldēšanā un vēstures veidošanu. Diemžēl, savādākus video zem ūdens nav iespējams veikt, jo tiek filmēts ar telefonu un touch screen nedarbojas, ja telefons ir zem ūdens. Ja kādam būtu GoPro kamera ar ko filmēt zem ūdens un kas konkrētās nepieciešamības reizēs varētu padalīties par kādu gardumu, tikai priecātos.

Rezumē par treniņiem.

  1. Ievērojam treniņu plānu, viss pārējais ko darām ir zemā pulsā, manā gadījumā tie ir līdz 130 pat 120 (citiem tas būs jau ļoti daudz).
  2. Neskatāmies kā mūsu darbības izskatās mūsu izpildījumā salīdzinot ar citiem labajiem sportistiem, bet skatamies uz progresu. Tas ir un par to prieks.
  3. Vienmēr ir daudz jauna ko apgūt. Ja likās, ka par skriešanu zinu jau daudz, tad tagad pēc Jaunmārupe skrien! koptreniņa ar Jāni Leiti, vēl ir daudz ko attīstīt.
  4. Tiklīdz esmu apņēmusies kaut ko izdarīt, man uzreiz ir vesela atbalsta komanda un bieži tā ir ne tur, kur to gaidītu visvairāk. Mani pārsteidz līdzcilvēki un atbalsts ko saņemu ik dienas. Šeit varētu daudz rakstīt un rakstīt.
  5. Tagad miera režīms. Esmu “atsēdināta” un vienalga par formas zaudēšanu, jo gribu skriet arī 50 gados un darīt to ar baudu. Tāpat paturu prātā to, ka sportoju tāpēc, ka to vēlos un tas man sagādā baudu un parāda visu pasauli savādāku.

Esmu ļoti pateicīga visiem par atbalstu: Ģimenei, draugiem, programmai, pat sporta pasākumu organizatoriem, savām lieliskajām komandām un visiem speciālistiem, kas man palīdz, neliedz konsultācijas. Galvenā pateicība ir par to, ka es vispār varu sportot. Ka man ir bijusi iespēja skriet maratonu, ka es savos 34 gados mācos peldēt, par to, ka man ir velo ar ko braukt. Vēl apstākļu sakritība un tas, ka vīrs man ir fotogrāfs – palīdz kvalitatīvi iemūžināt sportiskos iespaidus.

09.06.2018 Piebalgas Stirnu buks jeb Zaķis pastaigā

Esam laukos – 33km no Piebalgas Stirnu buka starta vietas. Laukos ieradāmies 2:30 naktī. Piektdienas vakarā bija #tavspirmaistriatlons koptrenniņš Ķīšezerā, pēc kura vēl devāmies mājās savākt mantas un tālāk uz laukiem. Meitenes, kas visu nedēļu bija dzīvojušas pa laukiem, bija ļoti sailgojušās un neko nebūtu gatava mainīt pret bērnu prieku no rīta, kad atverot acis, redzēja, ka mēs esam atbraukuši.

Dēļ īsā miega no rīta jutos nedaudz pūcīga, bet priecājos, ka varēja nesteidzīgi taisīties trešajam Stirnu Buka posmam šogad. Ļoti priecājos, ka atkal bijām laicīgi, jo pat neskatoties uz to, tāpat nācās pastāvēt dažu minūšu rindā uz stāvvietām, bet saņēmām ziņas no braucējiem, kas bija iestrēguši kaut kur pie luksoforiem garās rindās, tāpat arī braucot uz stāvvietām, nācās stāvēt ievērojami garākās rindās.

Starti tika pārcelti par 30 min. Tas tikai noņēma spriedzi tiem, kuri izbrauca it kā laicīgi un tomēr kavējās, gan arī mums, jo paspēju mierīgi un bez steigas izdarīt visus darāmos darbus Stirnu Buka sacensību centrā (jāiegādājas divas MAASA kleitas ar Stirnu Buks logo draudzenei, dabīgas vajadzības, numura izņemšana mazajai, aizmirsu par pirmā posma medaļām, tās jāizņem nākamajā reizē).

Pirmais starts mazajiem. Pirms iešanas uz starta vietu Emīlija ļoti gribēja aprunāties ar Cūkmenu, tāpēc piegājām pie mašīnas un viņš bija ļoti atsaucīgs. Iedeva pat uzlīmi, kuru Emīlija vēlāk uzlīmēja sev uz krekla aizmugurē (nevar jau uzlīme vienkārši tā stāvēt, vajag uzreiz kut kur uzlīmēt un izskatījās ļoti labi). Tāpat uztaisījām vienu kopīgu bildi. Gabriela stāvēja netālu, pēc uzlīmes nenāca un fotografēties arī atteicās, bet kadrā tika.

img_4249

Tālāk sekoja Cūkmena uzaicinājums pie skatuves, kur viņš uzstājās ar pirmatskaņojumu, speciāli Stirnu Bukam veidotu himnu par mēslošanu mežā. Man ļoti patika Emīlijas jautājums – vai tad kāds nezina, ka mežā mēslot nedrīkst? Uz ko viņai atbildēju vai viņa ir redzējusi kādu mežu Rīgas tuvumā? Viņa saprata par ko es runāju – tāpēc arī lielie – turēsim mežu tīru (un ne tikai)!

Lūk, arī bilde ar Cūkmena doto uzlīmi uz muguras.

Emilija ar Cukmenuzlimi
Fotogrāfijas autors Valparaiso Photography jeb Roberts Ivanāns

Pēc Susura skrējiena visiem, kas jautāja kā viņai gāja, viņa teica, ka labi. Pirmo reizi redzēju, ka viņai tiešām grūti skriet karstumā, kā arī piesardzība un manis vaktēšana viņai neļāva paskriet pilnvērtīgi. Viņai būtu jāmācās skriet karstumā. Šis ir plezīrs, lieliskas atmiņas no bērnības. Reiz māmiņdienas apsveikumā, kur audzinātāja bija uzdevusi vairākus jautājumu par mammu – lieliskākā lieta, ko Emīlija ir darījusi ar mammu, ir Susuru skriešana. Tā tiešām ir. Viņai ir četri un viņa varētu skriet pati, bet izvēlās to darīt kopā ar mani, jo tas šajā ir īpašais un es priecājos par to!

Finišā apdāvināšana. Aizvedu mazo pie telts, kur gaida lielā māsa un vēl citi Jaunmārupes bērni, kas kopā pavada laiku, kamēr vecāki skrien. Tas ir atsevišķs stāsts – par bērniem ir padomāts viss. Viņi piedalās atrakcijās, kurās var dabūt visādus atbalstītāju ēdamos, ir interesanti un vienmēr būs paēduši tur paliekot.

Tālāk devos jau viena uz fotografēšanos, kur kopbilde bija tikai mums divām, pārējie nesaņēma ziņas (WhatsApp ziņas gāja ar lielu kavēšanos), bet galvenais, ka bija. Bildē mēs ar Aneti.

img_4256
Mēs ar Aneti. Fotogrāfēja kāds labs Stirnu buka pasākuma dalībnieks ar manu telefonu. Šajā reizē šī ir kopbilde.

Tālāk bija starts Stirnu bukiem (tautā buki) un Lūšiem. Pats pēdējais starts bija mans – Zaķītis. Startā stāvēju ar Jaunmārupe skrien! meitenēm un prātojām kā skriesim. Sākot skriet, jau ar pirmajiem soļiem sapratu, ka sāp celis. Pēc Susuru skrējiena un nelīdzenām pļavām, jau sāka nedaudz sāpēt, tāpēc tas nebija pārsteigums. Pēc fotografēšanās vēl aizgāju uz FizioAZ telti un uzliku teipu – pirmo reizi, skaisti rozā krāsā, bet tas sāka lipt nost jau pēc 500m un pilnībā nokrita ap 3.5km. Tas par ko kauns, ka 1Eur, kas jāsamaksā (par materiālu, jo darbu neņem), attapos tikai pēc apbalvošanas, kad telts jau bija novākta.

Pie apmēram 4km atzīmes pirms tam pamazām samazinot ātrumu, sapratu, ka nespēšu paskriet. Jāpāriet soļos. Visu laiku skrēju ar kādu no Jaunmārupe skrien! meitenēm. Uzsāku ar Eviju (Daci uzreiz pa priekšu palaidām), tad ar Agnesi (cita Agnese, viņai ar potīti viss kārtībā) un beigās paliku viena. Garām paskrēja Irēna. Tad Toms, kuram pirmais starts pēc nelielas traumas. Kad paliku viena, domāju vairs nevienu nesatikt. Satiku Andu un vēlāk arī Aiju. Starp citu, Aija man ieteica veidu kā nesāpīgāk kāpt lejā pa kalnu, ja sāp ceļi. Apgriezies ar skatu pretējā virzienā un tad lēnām atpakaļgaitā jākapj lejā. Sāpju tiešām nav. Savukārt satiekot Andu un saprotot, ka viņai neatlaiž sānu, padalījos ar pieredzi, ko ieguvu no Irēnas – apstāties, noliekties un tad uzspiest precīzi sāpošajam punktam, un tas ļoti mazina sāpes vai pat atlaiž. Otra lieta, ko skriešanas sākumā izmantoju – savācu vēderu (vēdera presi vēl nebiju trenējusi pietiekoši daudz un, acīmredzot, par to vajadzēja piedomāt.

Tā nu es gāju. Mani apsteidza visi, kas tuvojās no aizmugures. Ka likās, ka nu jau noteikti esmu pēdējā, visu laiku uzradās jauni un jauni nūjotāji. Pa vienam vai grupās. Baudīju fantastiskās pļavas ar Jāņu noskaņu. Vietējo iedzīvotāju rūpes un trasē sagatavotos sīkumus, ko augstā pulsā skrienot, nemaz nevarētu pamanīt. Viena sieviete stāstīja, ka govis uz vietu pie trases atvestas speciāli, lai iepriecinātu. Pamanīju zāles kušķīti, kas nenopļauts un izskatījās pēc skaista puķu pušķa. Patika, ka celmi bija nopūsti ar krāsu, lai tos labāk varētu pamanīt. Īpaši patika vietējo atbalstīšanas vietas – gleznotāju kalns ar improvizētu dzirdīšanas punktu, tāpati sieviete ar govīm, vēl vīri, kas aicināja tālāk neskriet un kopā baudīt alutiņu. Tā gāju, cīnījos ar domām un pārdomām, baudot un lasot puķes, līdz brīdim, kad tiku līdz Kalna karaļa etapam. Sapratu, ka celis ir atguvies – pavisam labi nav, bet aso sāpju arī vairs nebija – tāpēc nolēmu, ka mēģināšu uzskriet kalnu karalī. Skrēju pieklibojot pievarēju pirmo kalniņu, kur satiku vīru ar fotoaparātu, kurš bija sapratis, ka esmu nomainījusi trasi un ļoti labi skrienu Stirnu buka distanci, uztaisīja bildi un mēģināja mani uzmundrināt. Mēģināju izstāstīt, ka kāja čupā, bet laikam neizdevās. To viņš saprata tikai atgriežoties sacensību centrā, kad bija beidzis fotogrāfēt un arī ne uzreiz.

img_4266
Valparaiso photography jeb mans vīrs Roberts Ivanāns

Tālāk bija daudz Buku, satiku Ievu un skatījos, ka mušu bars visiem skrējējiem skrien garām. Tur, kur Buku un Zaķu trases satikās, skrējēji ātrāki skrējēji par mani. Satiku arī Ievu no Blondes, kas paskrēja garām un drīz parādījās arī mana ātruma skrējēji. Es spēju iztēloties kā skrienu un tas bija tik viegli un skaisti. Skrienošie cilvēki mani aizrāva un iedvesmoja, tāpēc laikam ik pa brīdim sāku skriet, bet tad attapos, ka nav ļoti ērti. Pat, ja nesāp, tāpat kliboju.

Tas, kas mani iepriecināja un pat pārsteidza ir tas, ka skrienot ar ziediem rokās, visi fotogrāfi gribēja mani bildēt 😀 Tāpēc, ja ļoti vēlaties, lai Jūs bildē, veltat laiku ziedu saplūkšanai. Pārsteidzoši rezultāti. Pirmo reizi ieguvu bildi no Kārļa Pakārkļa (sen biju vēlējusies, bet nekad netiku kadrā pie viņa). Mani nobildēja arī Mareks Gaļinovskis – viņa bildes iepriekš ir bijušas, bet nav bieža parādība (vismaz šķiet, ka tāda bija, bet nevaru vairs atrast), tāpat arī Ojārs Millers (ļoti priecājos par bagātīgo bilžu klāstu viņa izpildījumā). Man liekas, ka vēl bija viens vai viens vai divi fotogrāfi, ko sejā nepazīstu.

Ar margrietinam_K.Pakarklis
Kārlis Pakārklis – mazās vēlmes piepildījums

 

Ar margrietinam_O.Millers
PhotoMiller Sport jeb Ojārs Millers

Zaķa 12km veicu ilgāk kā 2h 11min.! Ieskrēju un tiku sagaidīta kā karaliene, visi sauca, atbalstīja, gavilēja – es tur biju iemaldījusies. Tas bija atbalsts bukiem, kas ātri pievarējuši savu distanci, bet es tur biju, visu sapratu, bet baudīju. Ja nevar ātri skrienot šo nopelnīt, tad var lēnām pastaigājoties.

Kopumā aizvadīti trīs Stirnu Buka posmi. 1. bija normāls, esmu apmierināta ar rezultātu. Otrais bija DNF – ekskluzīva vizināšanās ar kvadraciklu uz sacensību centru un tagad trešais – bija finišs, fantastisks finišs ar ovācijām un lielu burzmu, skaļumu. Progress ir tas, ka finišs sasniegts. Varēju izstāties, bet varēju arī aiziet līdz galam. Domāju, ka sliktāk celim neko neesmu izdarījusi, bet tagad, kad rakstu, jau esmu noskaidrojusi, ka sāk iekaist patellas (ceļa bļodiņas) saite/cīpsla, noslogotas iekšējās saites celim un būs jāstrādā pie ceļa stabilizācijas – ārsts izcili parādīja starpību starp kreisās kājas ceļa stabilitāti un labās kājas ceļa stabilitāti. Tagad izrakstīts miers skriešanai. Ļoti ierobežots velo un ņemot vērā manas spējas peldēšanā, tā ir neierobežota. Jāiegādājās vēl speciāla IncrediWear zeķe celim un katru dienu jādodās uz procedūrām.

Veselību man un Jums! Tiekamies startos, saudzējam sevi un cīnamies!

 

#manspirmaismaratons jeb kā tas ir skriet maratonu

Kas par notikumu. Iespēja skriet maratonu. Bērni jau iepriekšējā vakarā nodoti pieskatīšanai. Likās, ka būs daudz laika un uzrakstīšu savas vakara sajūtas, bet tāpat gulēt aizgāju vēlāk kā vēlējos. Pēdējā vakarā iegādājos skaistu baltu adidas naģeni un jostiņu želejām (sapratu, ka manas kabatas ir par mazu, lai saliktu tajās 6 želejas). Dienu iepriekš biju iegādājusies divu veidu SIS želejas, ko tikai tad iemēģināju. Izvēlējos vienas un tās arī iegādājos.

No rīta piecelties man ir viegli. Arī maratona rītā tā bija. Vairāk bija vīrs jāpabiksta. Laimīgā kārtā visu biju salikusi jau iepriekšējā vakarā (man neraksturīgi), bet rīts mierīgāks. Tas gan netraucēja par minūti man nokavēt VSK Noskrien kopbildi un ierodoties visi jau bija sastājušies kā kurais. Labi, ka satiku Antru – mūsu VSK Noskrien Klāra Kalniņa komandas kapteini. Uztaisījām trijatā vienu bildi (divas Antras un es).

Starp Antram
Starp Antrām. Bildēts ar vienas Antras telefonu un bildētēju pat neatceros 😉 Teiksim – no privātā arhīva

Nevaru teikt, ka esmu sajūsmā par sevi šajā bildē, tomēr tā man ir būtiska un noteikti nav viennozīmīgi vērtējama.

Pēc tikšanās vajadzēja satikt vīru, kas mierīgā garā nāca pāri tiltam un nesa manu numuru un citas vajadzīgas lietas (man līdzi bija tikai telefons). Satikāmies, vīram jau tālāk profesionālā interese, jau azartā un darbā laikam sāka meklēt “spotus” un ātri pazuda. Man savukārt šajā īsajā laikā bija jāatrod tualete. Nebija tik viegls pasākums… Atvieglojos, bet ar to nedalīšos, jo rinda bija pārāk gara.

Tālāk steigā bija jāiet uz starta koridoru. Sapratu, ka esmu pašā aizmugurē, bet man jātiek pie baloniem 3:45 – vismaz tā gribēju. Beigās tālāk par 4h netiku. Startēju pat aiz tiem. Startā sapratu, ka arī tie baloni kaut kur pazuduši. Vispār uz priekšu nevarēja tikt kādus 3km, tas laikam pilnīgi noteikti nodrošināja to, ka nepārķeru startu, bet nebija iespējams skriet pat uz 5min/km. Šajā brīdī atcerējos to sajūtu kā biju iedomājusies, ka jāsāk maratons. Man likās, ka maratons ir jāsāk kā sagatavojoties garam ceļam autobusā, jāiekārtojas ērti un jāsaprot, ka būs jābrauc tālu. Šāds ātrums ar kuru skrēju, man nodrošināja tieši to. Tā skrienot, it kā nevienam ļoti garām nelaužoties satiku Daci no VSK Noskrien Blonde. Tā mēs kādu labu laiku skrējām kopā.

Ar Daci
Tā mēs skrējām kopā, mainījāmies, reizēm blakus. Šī ir pirmā reize uz Vanšu tilta

Skrējās ļoti viegli. Brīnumaini. Ņemot vērā visas sāpes ceļos, pārdzīvojumus par to, ka varētu nenoskriet visu maratonu, es staroju par katru nākamo kilometru, ko bija iespēja noskriet. Sajūsmas kulminācija bija tad, kad biju tikusi līdz pirmā apļa beigām un pusmaratonisti finišēja, bet man bija milzonīga sajūsma un šķiet pamanījos vēl uzmundrināt uzmundrinātājus, kas pie finiša pavadīja maratonistus otrajā aplī. Man bija pārcilvēcīgi daudz enerģijas. Milzīga laimes sajūta, ļoti liela pateicība par iespēju skriet. Par iespēju skriet – ne visi to var, kaut gribētu. Par iespēju skriet maratonu – ja nebūtu vīra, kas mani tik daudz atbalsta un palīdz ar bērniem, tad man nebūtu iespējas trenēties un sagatavoties. Pateicība par visu, ko man deva vai dod skriešana. Domāju par to, ko man teica, ka psiholoģiski varētu būt grūti aiziet otrajā aplī, jo citiem sacensības jau beidzās, bet man bija savādāk. Es biju laimīga, ka esmu priviliģēta skriet tālāk. Par to, ka viss ir tik viegli. Vienā brīdī pat iedomājos, ka šitā var turpmāk gribēt skriet tikai maratonus, jo jāskrien tālāk un var skriet tik ērtā tempā. Bet viss mainījās un ilgi vairs nebija jāgaida.

Ar katru kilometru palika arvien grūtāk. Redzēju Nastju, šoreiz neuzsaucu (tas gan bija kaut kur pirmajā aplī), redzēju Villiju vairākas reizes, redzēju arī Konstantīnu no triatlona treniņiem. Satiku pat Ivanu, kas kādreiz bieži bija Latvijā. Draugi viņam joprojām šeit ir un mēdz atbraukt ciemos, šķiet Rīgā katru gadu skrien maratonu.

Turpceļā vēl diezgan labi turējos uz emocionālā pacēluma, kas ļoti labi palīdzēja kustēties uz priekšu. Neilgi pirms apgriešanās Skanstes ielā kāds līdzjutējs jautāja blakus skrienošajai meitenei kā viņa jūtas. Viņa lepni atbildēja, ka paģiras pazudušas, tad jau labi un vieglā solī pagāja man garām. Izjutu nelielas dusmas, ka es tā gatavojos, bet viņa tik vieglprātīgi attiecas pret maratonu, bet to ātri aizmirsu, jo palika arvien grūtāk.

Man visu laiku likās, ka nekas daudz nav palicis, bet tad, kad iedomājos, ka vēl Skanstes iela atpakaļ, tad Vanšu tilts ar Ķīpsalu un tad vēlreiz Brīvības iela, tad šķita, ka tas ir nenormāli daudz, bet domājot par atlikušo skrējienu, nelikās, ka tas būtu daudz, tāpēc domas par kilometru daudzumu līdz finišam, mani nemocīja, pat nenogurdināja. Man bija ieteikums sadalīt visu distanci mazākās daļās. Es skrienot par šo nedaudz piedomāju, bet nevis sadalīju, bet biju dzirdējusi, ka maratons sākoties pie 32km. Es gaidīju 30km, tad 38km atzīmi, tad 40km atzīmi, tad likās, ka nekas vairs nav palicis.

Pēc Skanstes ielas devāmies uz Vanšu tiltu otrajā reizē. Pats vanšu tilts nelikās nekas grūts, pavisam grūti bija ieskriet Ķīpsalā. Šeit sākās tāds kārtīgs lūziens. Es pat nevaru pateikt vietu. Varbūt to, kur pirmo reizi apstājos, lai kārtīgi sadzertos ūdeni un paēstu apelsīnus. Likās, ka ir jāsaņemās. Šeit notika kaut kas, kas varēja mani salauzt, bet es labi tiku galā, lai arī ātrums arvien palēninājās. Kamēr skrēju un mēģināju tik galā ar emocijām priekšā ieraudzīju Tomu, puisi, kas Daugavpilī turēja man tempu un drīz turpat stāvēja mani eņģeļi un turēja rokās plakātu.

Plakats
Ieva tur plakātu un Andris fotografē, kamēr es fonā skrienu uz priekšu! Paldies Andrim par bildi!

Tālāk seko visgrūtākā trases daļa ar visvairāk atbalstītājiem. Rakstu un smaidu. Skriet ir grūti. Sev atgādinu, ka skrienu par tiem, kuri nevar skriet, lai arī to labprāt darītu (lai personīgāk ir man viens tāds cilvēks par ko konkrēti domāju). Vēl skrienu par tēti, kurš teica, ka vienmēr vēlējies noskriet maratonu, bet nekad nav saņēmies to izdarīt. Un arī par sevi, jo tik ļoti gribu būt cilvēks, kas noskrējis maratonu un saņemt tik skaisto simtgades medaļu.

Ieva vēl uzsauca, ka viņi pabrauks līdzi. Diezgan ātri viņi pievienojās manam skrējienam. Piedāvāja dzert – es teicu tikai tad, ja ir ūdens, jo gribēju tikai ūdeni. Cik labi, ka Ievai bija un no tik ērtas SIS dzeramās pudeles, ko mums kā Triatlona programmas #TavsPirmaisTriatlons dalībniekiem uzdāvināja. Tas ir daudz ērtāk kā no plastmasas glāzītēm. Izdzēru daudz un jau likās, ka tūlīt sāks klunkšķēt vēders. Ar šo sajūtu man būtu izcili grūti finišēt, tāpēc vairs nebiju pierunājama dzert, tomēr no apelsīnu piedāvājuma atteikties nevarēju. Andris aizbrauca pēc diviem apelsīniem un pa vienam deva man. Cik viņi bija garšīgi, cik svarīga savās acīs biju tajā brīdī. To nevar izstāstīt. Vēl nedaudz paskrēju un tad Vanšu tilta pakājē pamanīju Artūru – vēl viens skrējējs no Jaunmārupe skrien! Arī noskrējis savu pusmaratonu un tagad čībiņās gar malu mani atbalstīja un uzknipsēja dažas bildes. Vēlāk paziņoja, ka man būs jāsmaida (laikam vairs nesmaidīju), jo uz tilta mani gaidot visa komanda. Sāku trenēt smaidu un gaidīju, kur tad ir manas Jaunmārupe skrien! meitenes. Ja Tomu redzēju Ķīpsalā, Artūrs šeit, tad no atbalstītājiem uz tilta būs visas manas mīļās meitenes. Ik pa brīdim Ieva ar Andri piedāvā padzerties, bet es negribu. Padzērusies esmu. Šķiet šeit meklēju savu želeju pie želejas jostiņas, bet nevaru atrast. Visas beigušās, man pārsteigums, ka vispār meklēju, jo pulkstenis neatgādina, ka jāēd, bet es gribu. Tad šķiet, ka nevar būt, ka beigušās, skaitot liekas, ka divas kaut kur izkritušas. Tad atceros, ka vienu apēdu stāvot rindā uz tualeti pirms starta, tad, iespējams, ka viena izkritusi, bet var jau gadīties, ka arī to apēdu. Tagad domāju kāpēc nepajautāju Ievai ar Andri, bet es laikam biju tik pārsteigta, ka meklēju un iedomājos, ka man laikam nevajag. Domāju, ka viņiem varu paprasīt dzērienu, bet nojaušot, ka tas ir tas dzēriens ar elektrolītiem, kas man grūti iet iekšā, izdomāju neprasīt.

Ar Andri un Ievu uz velo
Ja neko nejaucu, tad šī ir Artūra bildētā bilde. Tā vien izskatās, ka viņš čībiņās nav sastopams nevienā bildē, bet tikai atmiņā.

Un lūk arī manas Jaunmārupe skrien! atbalstītājas. Ieraugot mani, atmiņās palicis kā milzīgs sajūsmas spiedziens. Kas ļoti satraucošs, pie šī maksimālais smaids un nevajag vairs par to domāt. Kādu brīdi meitenes ar mani skrēja un jautāja jautājumus. Grūti jau bija atbildēt, bet es neiespringu, kad bija vieglāk, tad atbildēju, kad grūtāk, tad mani saprata.

Tad meitenes attopoties, ka tik ilgi jau skrien, izlēma doties uz finišu un sagaidīt mani tur. Atsveicinājāmies un viņas devās. Es domāju, ka pēc pirmā pusmaratona – Evijai noteikti, varēja būt diezgan grūti (man bija), bet viņa tāpat atbalstīja. Nezinu vai pēc maratona būtu spējīga iet kādu sagaidīt, kurš skrietu ilgāk. Labs jautājums. Nezinu. Bija traki grūti un domāju, ka varētu arī neaiziet. Par to domāju tagad, tad domāju, ka līdz finišam vairs pavisam maz. Kad noskrēju lejā no Vanšu tilta un pagriezāmies pa sarežģīti lokāmā bulvāra nosaukumu, Andris pierunāja mani iedzert elektrolītu dzērienu. Sapratu, ka želeju vairs nav. Ūdeni negribu. Kā abi ar Ievu teica, ka tagad līdzens, jāiedzer.

Tālāk jau skrējiens garām dzirdinātavai, vairs neko neņēmu, jo biju jau apčubināta un padzērusies. Pagrieziens gar Brīvības pieminekli – tur vēl bija viens dežurantu pāris, kas tērpies tautas tērpos. Spēka vairs dot pieci nebija. Skrēju uz priekšu un tur mans dārgais vīrs mani sagaidīja un uzknipsēja, manuprāt skaistāko bildi no skrējiena. Nemaz nevar redzēt, ka tās jau ir maratona beigas. Tik simtgadei par godu. Tik patriotiski.

Ar karogiem
Valparaiso Photography jeb Roberts Ivanāns mans vīrs un atbalstītājs!

Finišs jau ir tik tuvu. Šeit Andris ar Ievu apbrauca apkārt Brīvības piemineklim un mani atkal sagaidīja un pavadīja tālāk. Brīvības ielas sākumā, savācu enerģiju un varēju pacelt ātrumu līdz 6min/km (izklausās nožēlojami), bet arī tas tikai intervāla veidolā, bet šķiet, ka pēc tam pat palēninoties skrēju ātrāk kā gar Brīvības pieminekli. Pirmajā reizē skrējiens līdz apgrieziena punktam šķita garāks, bet tagad nonākot līdz apgriešanās vietai, bija palicis tikai viens koris, kas laikam gaidīja nākamās distances. Pārējie bija paklīduši. Pirmajā aplī ļoti skaisti dziedāja un bija ļoti patīkami. Skrējiens atpakaļ. Jūtu, ka parādās duka un šķiet atkal nedaudz paātrinos (nezinu vai to var redzēt Garminā vai tas ir tikai galvā), bet kļuva vieglāk. Paskrienot garām Dzirnavu ielai pēkšņi sajutu, ka manu ikru ir saķēris nestiprs, pa ikru staigājošs krampis un arī otra kāja ir uz robežas. Nekad tā nav bijis, tāpēc panika, bet labi, ka Ieva tur ir ar Andri, kas man saka, ka nekas daudz vairs nav palicis. Viņi redz, ka pamainot soli, turpinu skriet. Temps gan samazinās. Saprotu, ka sākās 42.km, duka būtu, bet nespēju morāli pāriet uz normālu skriešanu, jo liekas, ja savilks vairāk, tad būs jāapstājas. Tā kaut kā pa vidu skriešus rāpoju finiša virzienā, ik pa brīdim baidoties, ka 4h baloni mani panāks, bet atpakaļ neskatos, jo zinu, ka daru, ko varu.

Ieva ar Andri atvadās no manis pirms ieskriešanas Vecrīgā. Viņi uzsauc – izbaudi, finišs ir Tavs! Tas bija tik spēcīgi. Saprotu, ka tā ir. Lēnām piemirsu par bailēm no stiprāka krampja un pilnībā pāreju uz parastu skriešanu. Pirms pagrieziena jau pielieku soli parastajā skrējumā – dzirdu svešinieka uzmundrinājumu – kāds skaists solis, turies, turies (vai kaut ko no tās sērijas). Tad pagrieziens un iepriekšējos gados finišs bija daudz tuvāk. Tagad sajutu pretvēju, kurš pamanījies ieskrieties. Kad finišs jau labi redzams, redzu, ka mani mīļie atbalstītāji jau milzīgā sajūsmā sauc stāvot pirms nožogojuma, kas dod milzīgu spēu un pacēlumu. Un tad, kas negaidīts – kāds no aizmugures grib mani apdzīt, bet man asinis pavisam uzdzenās un es pielieku soli, bet kājas pavisam nav vieglas finiša spurtam. Tas “kāds” vēl izrādās vīrietis un viņu sprinti vienmēr ir ātrāki par mani. Ar meitenēm vēl var pacīnīties, es zaudēju, bet jutos lepna, ka bija spēka pēdējos metros vēl cīnīties. Ka pietika spēka!

SF-64fb76b35654682171e94981f15b3d3b

Šajā bildē ir daudz emociju. Daudz atmiņu, dzirdu pat skaņas finišā. Es cīnījos. Zem attēla ir redzams čipa laiks un vieta savā vecuma grupā. Es lepojos, ka pat vieta starp sievietēm ir pirmajā simtā. Spriežot pēc dalībniekiem grupā, starp Latvijas skrējējām savā grupā man sanāca pat 12. vieta (tas tik tā spēlēšanās ar skaitļiem, kas visu šo padara vēl emocionālāku).

Tālāk finišs. Laime. Medaļa. Rozīte. Un Rimi maisiņš. Un grūtums pa īstam. Sapratu, ka stāvēt nedrīkst. Krist gar zemi nevajadzēja, tāpēc vienreiz noliecos, lai saprastu, ka esmu apstājusies un sajustu kā jūtas mana mugura, bet bija labi un tāpēc gāju uz priekšu. Pastaigāju viena gar krastmalu. Domāju, kur varētu pielikties. Kur ir tā solītā masāžas zona ar uzkodām tikai maratonistiem, bet tādu nevarēju atrast. Tad ieraudzīju Villiju – apsveicu viņu, lai arī pēc sejas skrienot bija skaidrs, ka viņam mērķi sasniegt neizdevās, tāpat kā man, bet labs darbiņš bija padarīts un pārdzīvot nebija vērts. Viņš jautāja kā man. Teicu, ka sūdīgi. Tālāk jau atnāca mana atbalsta komanda – Jaunmārupe skrien!, Andris ar Ievu. Tad jau sēdēju zālītē, jo tā vienkārši bija vieglāk. Tad pēkšņi pulkstens paziņoja, ka mans telefons tuvumā un es teicu: “Meklējiet Robertu, viņš ir kaut kur blakus”. Tā arī bija.

Pēc uzrakstīšanas atceros, ka vēl bija moments, kur vīrs man deva magniju un pirms tam bija saticis Kasparu Pētersonu, kurš teica, lai Roberts paejot man pretī, ka esot ļoti grūti.

Vēl vairāki momenti, kur Ilze Limanāne ar plakātiem atbalstīja savējos, bet pieņēmu par palīdzību arī sev!

Ivanu pieminēju, bet tas tiešām bija patīkami, tāpēc atkārtojos.

Pēc skrējiena pamanīju ierakstu FaceBook. Mani aizkustina atbalstītāji. Pārsteidz!  Paldies visiem. Arī tiem, kas nav pieminēti.

2018-05-26 11_39_09-Zane Ivanāne

Atziņas pēc maratona:

  1. Noteikti skriešu vēl maratonu!
  2. 3h 45min maratonā man noteikti ir pa spēkam
  3. Nepieciešams satrenēt kājas un korsetes muskuļus stiprināt, tad beigas būtu ievērojami ātrākas
  4. Kēgela vingrojumi jātaisa visām sievietēm un īpaši tām, kas dzemdējušas, neskatoties uz fizisko aktivitāti un formu.
  5. Maratons līdz 4h nemaz nav tik slikts rezultāts – sagadījās, ka biju ātrākā komandā un komanda ierindojās otrajā vietā sieviešu maratona komandu konkurencē!
  6. Ļoti priecājos, ka savu maratonu noskrēju ātrāk par Uģi Jokstu (pirms gada kopā skrējām savu pirmo pusmaratonu, viņš bija nedaudz ātrāks, šoreiz es biju nedaudz ātrāka), par Armandu Simsonu un pat par Kasparu Gorkšu.
  7. Vēl vairāk pārliecinājos, ka atbalsts ļoti palīdz. Ja viss pulveris jau nav izšauts, tad atbalsts dara brīnumus. Reizēm nomierina blakus esošais miers (situācija ar krampi, kas ir pilnīgs jaunums, kaut kas nezināms).
  8. Man bija daudz palīgu gatavošanās procesā, tomēr pats interesantākais ir tas, ka pati sevi pazīstu vislabāk. Visu dzirdu, bet rīkojos pēc tā kā sevi pazīstu un rezultāts ir labs.
  9. Jāatzīstas, ka vēl nav pagājusi nedēļa, bet es gaidu jau nākamo maratonu (var gadīties, ka tas būs ātrāk kā es domāju, jo komandu kausā iespēja laimēt maratona dalību Berlīnes maratonā septembrī).

This slideshow requires JavaScript.

Sajūtas pirms #manspirmaismaratons

Rakstīšu šeit, varbūt palīdzēs. Svētdien ir maratons, šodien otrdiena. Neesmu nevienā sportā iesaistījusies divas dienas. Šodien pašsajūta bija labāka – muguras lejasdaļas sāpes, kas neļauj ērti kustināt kāju, šķiet ir pametušas, bet tad vakarā nevainīgs 5km gliemeža skrējiens, kas  sagriež manas sajūtas un sagrauj cerību uz 3:45min.

Izgāju skriet kompānijā. Ar pirmajiem soļiem ir skaidrs, ka velk muguru, bet skriet var, katrā solī jūtu, reizēm vairāk un reizēm mazāk. Ap kādu trešo km kārtīgi jutu jau celi, ceturtajā km kustējos līdzīgi ātri, bet tīri no papēža ar taisnu kāju, jo turpināt skriet vienkārši vairs nevarēju. Izteiktas sāpes. Arī pēc skrējiena sāpes celī un mugurā jutu.

Pirms devos skriet aizgāju pie dakteres uz konsultāciju. Tika izslēgtas nieres. Par cik nekas nesāpēja, neko vairāk pārbaudīt arī nevarēja. Jautāja par sajūtu vēderā, teicu, ka reizēm jūtu. Aptaustīja un teicu, ka vēl jāizslēdz būtu ginekoloģija. Visa dzīve turpināsies pēc maratona, arī citus ārstus apmeklēšu pēc tā. Pašreiz jūtos kā savu dzīvi iesaldējusi. Triatlona treniņos taupos, neapmeklēju visus treniņus. Tikai skrēju un reizēm aizgāju uz baseinu. Jā, bez maratona mani vēl satrauca ģimenes labsajūta, kas tomēr savā ziņā cieš no manas biežās prombūtnes un peldēšana, jo augustā ir jāvar nopeldēt priekš manis šobrīd nopietna distance.

Kā jau man raksturīgs. Man panika – dalos ar savu paniku ar tiem, kas var man palīdzēt. Pirmā, kam uzrakstīju bija Liene – trenere no triatlona. Aprunājāmies, skaidrs, ka attālināti palīdzēt nevar. Otrā, kam rakstīju bija mana skriešanas palīdze – viņai nav nekādu jautājumu, viss skaidrs – bailes no maratona un tāpēc arī tādas sajūtas. Atceros bailes no pirmā pusmaratona un sajūtas, atceros gatavošanos Valmierai un satraukumu – jā bija daudz dīvainību, bet šī nav viena no tām. Man tiešām ļoti sāp, nevis tikai sajūta, ka jūtu, kas rada tādu piesardzību. Gribu, bet nevaru viņai piekrist. Tāpēc rakstīju Raivim – treneris (man zināms kā Jaunmārupes bezmaksas treniņu vadītājs). Viņš piezvanīja un uzdeva daudz jautājumus, iztaujāja kur kas sāp un vēl visu ko. Piekrita man, ka tas nav no satraukuma (hjuuuu). Vismaz kāds (pēc sajūtām), kas palīdz. Lika uztaisīt vienu vingrinājumu un aprakstīt sajūtas telefoniski pēc tam. Sarunājāmies par rīcības plānu sazvanīties nākamajā dienā. Viņš arī piezvanīja un teica, ka esot vēl pakonsultējies ar LOV (Latvijas olimpiskā vienība) ārstiem un pēc manis stāstītā, man vienkārši ir jāatsakās no skriešanas un velo līdz maratonam. Teorētiski varētu pieļaut baseinu, lai domājot pati. Teica, ka nedos man cerības, jo liela varbūtība, ka maratonā līdz galam nenoskriešu. Bet – tas deva man mieru. Es sāku justies daudz labāk.

Pēcāk zvanīja tētis papļāpāt. Pastāstīju šo – viņš man teica, ka iespējams vēl nav laiks noskriet man maratonu. Mēs aprunājāmies un teicu, ka noteiki mēģināšu. Ļoti pāri sev nedarīšu, bet finišēt ļoti gribu. Arī šī saruna mani nomierināja, jo pēkšņi sapratu, ka iespringstu par lietu, ko nevaru mainīt. Izdomāju, ka man būs lielisks piedzīvojums, kurā, iespējams, būs otrais DNF manā mūžā, bet ceru uz brīnumu 🙂

Vēl pirms sarunas ar Raivi, man bija WhatsApp čats ar Ievu un Andri – maniem lielākajiem sporta atbalstiem ikdienā, ko bieži, nepamatoti nepieminu. Viņi vienmēr ir man kaut kur tuvumā. Vienmēr atbalsta, pat nevajag meklēt. Paši piedāvājās. Zelts! Īsāk sakot, savas bažas, bailes un satraukumus izklāstīju arī tur. Tajā brīdī, kad jau biju nogurusi no sevis, “palaidu vaļā” un teicu, ka lai vai kā, man noteikti būs lielisks piedzīvojums. Šo nevar apgāzt nekas! Piedzīvojums tas būs jebkurā gadījumā un šī atklāsme ir fantastiska. Es ar nepacietību gaidu savu startu un ar interesi domāju kā tas būs skriet maratonu. Ceru, ka tikšu līdz finišam un iegūšu lieliskāko simtgades Lattelecom maratona medaļu ar lielāko emocionālo un ieguldītā darbu svaru savā dzīvē!

Man likās, ka šo svarīgi uzrakstīt, jo rakstot meklētājā #manspirmaismaratons variācijas, vēloties izlasīt kaut ko par satraukumu, neko emocijām bagātu, nobijušos un tādu kā man, neatradu. Atceros, ka reiz lasīju Madaras Marijas Muižnieces pēdējo bloga ierakstu pirms viņas pirmā maratona – tur bija pateicības par atbalstu, par to, ka viņai ir sajūta, ka viņu nēsā uz rokām. Ziniet man arī tā ir. Varbūt vēl ierakstīšu kaut ko iepriekšējā vakarā pirms starta, bet zinu, ka uzrakstot šo esmu gatava savam pirmajam pilnajam maratonam 42.195km garumā!