03.08.2017 Intervāli 200m/200m x 7 (1km iesildīšanās un atsildīšanās)

Pirms treniņa biju nobijusies. Pat nezinu kāpēc. Plāns treniņam ir septiņi intervāli pa 200m un atpūtas skrējiens 200m. Vienīgā intervālu pieredze līdz šim ir iepriekšējā nedēļā noskrietie 100m/100m x 6. Bija grūti, bet tie intervāli beidzās tajā brīdī, kad likās, ka biju ieskrējusies. Šeit divreiz garāks intervāls un par vienu intervālu vairāk. Lai vai kā – iedomājoties par vakara treniņu, man sirds lēca ārā pa muti 🙂 Dzēru ļoti daudz ūdens, bet sajūta, ka slāpst nemazinājās.

Kad izgāju skriet, priecājos, ka ir vēl 1km, kura laikā varēšu morāli sagatavoties, bet nesanāca. Sajutu, ka bez dzeramā būs ļoti grūti, jo jau pēc pirmā kilometra sāka kalst mute. Sajūta, ka tas dēļ uztraukuma.

Skrēju “через не могу” un tad centos atgūt elpu un atkal un atkal. Pirms pēdējā intervāla sajutu kārtīgu tuksnesi kaklā, kas izpletās. Biezas siekalas, ko būtu biji labi izspļaut, bet nevarēju ne izspļaut, ne norīt, tā arī beigās nesapratu, kur viņas palika, jo sākās pēdējais intervāls. Tas bija lēnākais no visiem, bet jutos kā varone, ka piespiedos un ar visām grūtībām iekļāvos lēnākajā pieļaujamajā ātrumā, pat ar kārtīgu rezervi līdz tai.

Lēnākais pieļaujamais ātrums 200m bija 54 sekundes, lēnākie 200m šajā skrējienā bija 48 sekundes. Par to es priecājos. Vairākas reizes pārskatīju Garmina aplikāciju, kur intervāli tiek atspoguļoti katrus 200m.

Pēc skrējiena manā galvā bija skaļas diskusijas. Kāpēc man to vajag? Mūžīgais jautājums, kad ir grūti. Nemaz neatbildēju. Tomēr labākais atpakaļceļā (vairāk kā km pastaigas), es iztēlojos kā es finišēju noteiktajā mērķa laikā. Cik tā ir fantastiska sajūta! Bilde apmēram tāda – ieskrienu finišā, nokrītu uz ceļiem un raudu aiz laimes. Skrējējiem priekšā un aizmugurē nav nozīmes. Smieklīgākais šajā ainā, ka man pieskrien klāt tāds kā seno laiku reportieris ar mīksto mikrofonu un kasešu ierakstītāju un kaut ko jautāja (neatceros ko), bet viņam atbildēju, ka viss ir iespējams. To, ka tas ir neticami, bet viss ir iespējams. Turpinu savu mīļo stāstu par to, ka tikai šā gada martā pirmo reizi (pēc trīs gadiem, kad neregulāri bija skriets), beidzot izdevās noskriet 10km zem stundas. Tad maija pirmo pusmaratonu noskrēju 1:54:18 un tagad šis panākums. Tas viss šī gada laikā. Un progress tāds, neskatoties uz to, ka skriet sāku 30 gadu vecumā. 🙂

Pēc šīs ainas sāku domāt par to kā šādas uzvaras pārnest uz pārējo dzīvi, kas nav saistīta ar skriešanu. Kā pašai veidot savu dzīvi (sēdēt darbā no – līdz nav savas dzīves veidošana manā uztverē). Gribu padzīvot laukos (bez lauku darbiem), strādāt internetā. Tā, lai ģeogrāfiski es nebūtu piesieta vienai vietai.

Izstaipījos (beidzot kārtīgāk). Kamēr gāju un staipījos, sejas muskuļi atguva kustīgumu un viss it kā atkal ieguva krāsas. Varēju nopūsties. Nogurums palika. Tad domāju, nez kā būs rīt? Atkal jāskrien, bet maigais 5km skrējiens.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s