17.09.2017 Party time – Valmieras maratons

Pienāca rīts. Divas sausas maizītes un Zero Cola ir manas brokastis. Labprāt būtu ieēdusi ko normālāku, bet izrādās brokastis tikai no 8:00, bet starts jau 9:00 un vēl jātiek līdz Valmieram.

Valmierā rīts ir vieglā miglā tīts. Satiekam draugus un dažus paziņas. Izskrienu lēnu iesildīšanos ar dažiem paātrinājumiem. Mugurā man ir noskrien.lv kreklisņš ar domu saņemt lielāku atbalstu, kas man palīdzēs trasē un, iesējams, palīdzēs sasniegt ātruma mērķi pusmaratonā: 1h 45min. Jau startā zinu, ka pilnīgi noteikti būs PB, zinu to, ka šajā skrējienā tiks noskrieti 1000km 2017. gadā. Neko tādu līdz šim vēl nebiju izdarījusi (iepriekš visvairāk km bija 2014. gadā, kad noskrēju 421km). Jūtu satraukumu, saviļņojumu un lepnumu par sevi.

Godīgi sakot uztrauc treneres noliktais plāns, kuram pieturoties, saprotu, ka viņa neplāno manu skrējienu manā mērķa laikā. Pirmos 10km turēties tempā 5:00-5:30min/km, otros desmit un atlikušos km virs 5min/km. ~300m pirms finiša līnijas domāt par to kā noķert divus priekšā skrienošus skrējējus. Es zinu savas spējas un biju dzirdējusi, ka Valmieras trase ir pauguraina, kas arī pamazina izredzes, bet cenšos par to nedomāt un zinu, ka pārķerot startu būs tikai grūtāk, tāpēc apņemos turēties pie plāna.

Starta šāviens. Pirmā doma – bļāviens, neesmu sasējusi botām dubulto mezglu, bet zinu, ka varbūtība, ka šie apavi neatsiesies ir tuvu nullei. Ātri vien jūtu, ka šņores sienas vaļā, bet skrienu līdz tās atsienas pavisam un tad stājos malā. Pulkstenī piespiedu pauzi un startā pulksteni ieslēdzu tikai uz starta līnijas, nevis vienā laikā ar starta šāvienu un kopumā šī apstāšanās man izmaksāja tuvu 2min. no oficiālā laika. Mani apsteidz daudzi, bet drīz vien daļu no tiem panāku un apsteidzu.

Sākot sskriešanakrējienu izteikti bremzēju sevi, lai ātrums nav virs 5:00min/km. Pēc šņoru sasiešānas kāds puisis VSK Noskrien kreklā ar uzrakstu Mārtiņš jautā kāds ir mans skrējiena plāns, kad atbildēju 1h 45min, viņš pasmējās, izskatījās, ka uztvēra to kā joku. Pēc garākas pauzes atbildēju, ka tas ir plāns (pati sašaubījos), īpaši, kad jutu grūtumu skrienot arī lēnāk par 5:00min/km. Uzkalniņos ātrums diezgan mazinājās. Pie ~8km atzīmes sajutu, ka labi nebūs. Mans VSK Noskrien pavadonis turpina skriet ar mani vienā tempā.

Cik vien maz vārdiem iespējams apjautājos viņam par viņa PB 10km un sadzirdot, ka cipars nedaudz ātrāk par 40min, izstāstu iespējami īsu stāstu par mērķi un ceļu uz to – decembrī uzstādītais mērķis pusītei 1:56:59. Asaras martā par pirmajiem 10km zem stundas, tas Lattlecom Rīgas maratona pusmaratona rezultātu 1:54:17 (čipa laiks) un nedauz vairāk kā trīs mēnešu treniņiem, lai sasniegtu 1h 45min un sajūtām, kas liecina, ka būs grūti, bet vēlos cīnīties. Pēc īsām pārdomām piekrīt, jo sava mērķa nav, tiem atmetis ar roku pēc vairākām neveiksmēm.

Saprotu, ka ir ļoti grūti. Skrienās arvien lēnāk. Neizteiksmīgie kalniņi, kuri nav tik lieli, lai pārgrupētos, tomēr skriet paliek arvien grūtāk. ~12-13km saprotu, ka rezultāta nebūs, arī Mārtiņš ir sarēķinājis, ja noturēšu šo tempu, būs nedaudz virs 1h46min, bet kārtīgais lūziens iestājās 19tajā kilometrā. Pēc tam seko pēdējais, lielākais kāpums, sagrupējos un augšā tieku salīdzinoši viegli, tad Mārtiņš paņem mani aiz rokas un velk uz finišu. Manas kājas klausa, nav tā, ka esmu uz krišanas robežas, bet pati nebūtu piespiedusies. Visādi komentāri par pārīšiem un bez skūpsta šādu skrējienu beigt nevar (kaut kas no šādas sērijas), kas mani nedaudz mulsina, tāpē pirms pašas finiša līnijas izrauju roku un ir spēks vienai finišēt. Par Mārtiņu tajā brīdī esmu aizmirsusi, bet fantastiskā Mareka Gaļinovska bildē var redzēt, ka turpat, nedaudz aiz manis viņš finišē.

Dod pieci ar sacensību galveno balsi Ivaru Bāci (kādreiz vienā zālē dejojām) un zema paklanīšanās pie medaļu dalītājiem, lai saņemtu medaļu. Pirms finiša pamanīju tablo ar laiku 1h 48min ar astīti, bet neredzēju precīzu rezultātu. Vēl seko nedaudz neveikla atvadīšanās no Mārtiņa (likās, ka viņš ir pelnījis lielus paldies vārdus, bet saņēmu mazu paldies, biju ļoti nogurusi). Viņš mierina mani, ka rezultāts tāpat ir lielisks un es piekrītu. Tajā dienā ātrāk nebūtu noskrējusi, lai arī esmu diezgan droša, ka fiziski varēju arī labāk, tomēr reizēm panākumi mani biedē tāpat kā mērķa piepildījums motivē.

Nekad nebiju saņēmusi tik vērtīgu medaļu. Kā priecājos par tās svaru. Nespēju skumt par rezultātu, lai arī mērķis netika sasniegts. Oficiālais laiks ir 1:48:02, kas tiešām ir labs, pat tuvu neticams rezultāts, tomēr mērķis man vēl paliek.

Apmēram stunu pēc finiša un atsildīšanās un izstaipīšanās, mani pārņēma izteikti lauzoša sajūta. Tā ir sajūta, kad gribas locīties, cilāt kājas, stiepjoši izkustināt visas maliņas un vienkārši nevar nostāvēt uz vietas. Gribējās sēdēt, tāds iekšējs diskomforts. Ieēst neko negribēju un arī nevarēju.

Kādu laiciņu pasēdēju, izdzēru Baltais proteīna kokteilīti un vēl pēc kādas stundas šī lauzošā sajūta pazuda. Tad vēl pusi trases izstaigājām, lai atbalstītu un fotogrāfētu otrā starta dalībniekus. Zinu kā man palīdz atbalsts no trases malas, tāpēc esot trases malā cenšos uzmundrināt skrējējus.

Sagaidījām draugus finišā, atdevu vīram savu talonputru un kopā ar draugiem aizgājām uz restorānu atzīmēt labos startus pirms mājāsbraukšanas.

Informācija no Garmin:

Distance: 21.26km

Ilgums: 1:47:29

Pace: 5:03

Pulss: 166

Max pulss: 182

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s