23.09.2017 pa īstam #esesmustirnubuks Stirnu buka posms Gaujas senlejā

Stirnu buka diena. Pirmo reizi pa īstam varēšu teikt: “Es esmu stirnu buks”. Kā parasti ar Emīliju izskrienam Susuru. Šoreiz skrienamā trase tāda šaura sanākusi. Emīlija prātīga, garām nelaužas. Skubinu viņu apsteigt priekšā skrienošos, jo no malas izskatās, ka viņai viegli, vēlāk saprotu, ka tā nemaz nav. Tad atgādināju, ka jāskrien, lai ir prieks, tad tas arī parādās sejā. Tur jau arī finišs, dod pieci un medaļa.

21688388_2357457811146577_389233983987744698_o

Izrādās viens mazais, man zināmais ķipars finišējis un pagājis garām savai mammai. Atdevu Emīliju pieskatīšanai savai mammai un iesildīšanās nolūkos izskrienu vēlreiz Susura trasi, pa ceļam dzirdu kā mazo meklē, bet nekur neredzēju. Kamēr tiku atpakaļ līdz finišam, bērns jau bija atradies un visi mierīgi.

Tālāk VSK Noskrien Blonde kopbilde. Starts ātrāk kā parasti, kad skrienu Zaķi, bet tik patīkami, ka varu pilnīgi neiespringt, jo plānā lēns, mierīgs baudas skrējiens, jo tas ir mans pēdējais Stirnu buka skrējiens šajā sezonā, jo Liepājas posmā nevarēšu piedalīties. Sākumā jautri čiloju ar Jutu. Skrienu tā, ka var ļoti viegli runāt. Laime pilnīga. Tad seko trases pārsteigums, kas bija labi noturēts noslēpumā, jo par to uzzināju tikai nonākot līdz tam. WOW!!! Skrējām cari PSRS bunkuram, kurš atklāts apskatei. Šajā vietā sapratu, ka ir bijusi pareiza izvēle skriet Stirnu buka trasi, nevis Zaķi kā līdz šim. Nabaga tūristi, kas uz trepēm, pie sienas piespiedušies savas lielās acis klapēja mūsu virzienā.

Līdz ar bunkuru, pamainījās arī trase. Ja līdz tam taka bija vienkāršāks mežs un gara taka gar Gauju, tad pēc bunkura sākās visskaistākais mežs kādu līdz šim biju redzējusi. Ļoti daudz zaļās krāsas, ļoti tīrs – tikai koki un sūnas un ļoti svaigs gaiss. Skatoties uz mežu var teikt, ka viņš likās pat mīksts un pūkains, tikai zaļš. Tur pamanīju ļoti daudz skaistas mušmires, citas sēnes arī bija, bet ļoti reti. Dominēja klasiskās – sarkanās ar baltajiem punktiņiem.

Vēl kādu gabalu skrēju pilnībā baudot. Šeit Juta bija atrāvusies priekšā un es skrēju viena. Guvu neatsveramu pieredzi ilgākos skrējienos. Galvenais – nepalaist iespēju trasē paēst. Es palaidu. Pēc nosacīti neilga laika man pēkšņi TĀ sagribējās ēst, ka sajūta, ka kuņģis sarāvies, naba pieskārusies mugurkaulam. Te man lieli prieki. Kāda esmu bijusi tālredzīga un starta komplektā ielikto riekstu un rozīņu maisījumu esmu ielikusi skrienamtērpa kabatā. Atplēsu paciņu. Mēģinu atrast rozīnes, bet nesanāk. Paņemu divus riekstus un ielieku mutē. Sanāca viegli traģikomēdiska situācija. Divi sakošļātie rieksti līp pie mēles mutē, kas nu kļuvusi par tuksnesi. Riekstus nav iespējams pakustināt, ne norīt, ne arī izspļaut. Visas siekalas, kas parādījās mutē, savāca riekti. Varētu padzerties, bet ūdeni līdzi arī nepaņēmu. Apjautājos tiem skrējējiem, ko satiku ceļā, kam redzēju, ka ir dzeramais. Vienai meitenei bija tāda pilīte (arī pirmo reizi šajā distancē, bet bija gudrāka un ūdeni paņēma līdzi), neizdzēru pēdējo. Vēlāk satiku puisi, kam bija skrienamsoma ar ūdens sistēmu. Jautāju viņam, viņš bija gatavs padalīties, bet es iztēlojos kā dzeru no trubiņas (to nekad neesmu darījusi) un kā rieksti salien tajā 😀 Pašai smiekli, iespējams sagurums, bet nolemju, ka vēl varu izturēt un skrienu uz priekšu. Tālāk tiekam līdz lielākam ceļam, tur brīvprātīgie. Vairāki jautājam vai dzirdīšanas punkts drīz, viņi, diemžēl, neko nezināja, bet izlēmu neķert kreņķi, jo tas atņem spēkus. Skrēju tālāk un drīz vien jau bija dzeršanas punkts.

Starp citu, katrā dzeršanas punktā aizkavējos diezgan ilgi. Nez vai tā darītu, ja skrietu uz laiku, tomēr ūdens nozīmi skriešanas laikā jau esmu apguvusi dažādos veidos. Šeit aizdomājos par skriešanas somu ar ūdens sistēmu. Varētu dzert, kad gribu, ielikt vēl kādus sīkumus līdzi un nebūtu jākavējas dzeršanas punktos.

Tālāk sekot sprinta etaps, dzirdēju, ka esot nieka 250m, bet kādam tie ir lēnākā dzīvē, jo šis kāpums esot aizņēmis 5min., man bija nedaudz mazāk, bet ieguvu lielisku bildi. Reizēm rāpoju uz četrām, reizēm uz divām, centos neapstāties, bet sanāca mirkli pastāvēt. Tas bija jau 20tais km. Biju ļoti sakoncentrējusies. Apziņa, ka sprinta etaps, liek kustēties, pat tad, ja nekas no tā nav atkarīgs. Sajutu lielu sagurumu, lepnumu par sevi, kad tiku līdz kalna virsotnei un dzēru dzirdīšanas punkta garšīgo ūdeni.

Vēl pavisam neliels skrējiens, kurš ietvēra takas, koka takas no dēļiem un pakāpienus, arī tiltiņus un pats finišs, kurā finišējušie Riekstu pārstāvji tā uzmundrināja, ka attīstīju tiešām iespaidīgu ātrumu un FINIŠS! Medaļa. Ūdens. Baltais – proteīnu dzēriens. Bērni. Prieks. Plānoju 3h, domāju ar labu rezervi, bet laiks bija 3h ar ļoti mazu astīti.

Šodien saņēmu stipri priekšlaicīgu dāvanu dzimšanas dienā no savas mammas – lielisku dzeramo somu. Sajūsma! Laime, nevaru sagaidīt, kad izmantošu.

#esesmustirnubuks – šoreiz pa īstam!

22007422_1533929643320400_1349428730244607953_n

One thought on “23.09.2017 pa īstam #esesmustirnubuks Stirnu buka posms Gaujas senlejā

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s