21.01.2018 Noskrien ziemu #2 Āraišos

Divatā ar personīgo fotogrāfu un vīru braucam uz sacensību vietu. Esmu noilgojusies pēc satraukuma pirms starta. Tāda mērena, jo tādu vispār neizjutu pirms šī. Plānoju mierīgu skrējienu pulsā līdz 160, lielāku pieļaujot tikai kāpjot uz augšu.

Ierodoties Āraišos, esam vēlāk nekā plānojām, tomēr pietiekoši laicīgi, lai paši izņemtu numurus (nevis lūgtu kāda palīdzību, kas laicīgi ierodas sacensību vietā). Viss sanāk bez steigas. Satieku komandas biedrus no VSK Noskrien/Jaunmārupe skrien! un uztaisām kopbildi, kas nu jau kļuvusi par tradīciju.Araisi_komanda_Roberts

Atklājums šajā posmā – atsevišķi bez potītēm man ir jāiesilda arī pēdas. Skrējiens sākās pļavā, kas bija izbradāta, kad bija mīksta un tad sasalusi. Sākumā bija ļoti nepatīkami. Ilgāk paskrienot, sāka likties, ka kāda saite pārplīsīs, katrā solī iestiepās, bet tas bija tikai pirmajā aplī. No tā secinu, ka iesildot pēdu šo sajūtu nebūtu bijis arī pirmajā aplī. Vienīgā ideja kā iesildīt pēdu ir ar manu zilo adataino draugu, bumbiņu, kas ir apmēram tenisa bumbas lielumā (var arī ar tenisa bumbiņu).

Izbaudīju, ka šis posms bija patiešām ziemīgs. Bija neliels sals, bija sniegs un ledus. Viss kā vajadzētu būt skrējienu seriālā Noskrien Ziemu. Ļoti patika meža posmiņi ar apsnigušām eglēm un šaurām taciņām, kas meta līkločus. Īpaši izbaudīju otro apli, jo tad priekšā nebija cilvēki un radās ilūzija, ka esmu viena visā mežā un pārņēma naprakstāma sajūta – tāda it kā būtu nonākusi pasakā.

Lielākais šī posma pārsteigums, ir mūsu superīgā komanda – Jaunmārupe skrien! Meitenes sagaidīja otrajā aplī 17.km pirms asfalta un jau tālu varēja dzirdēt atbalstu. Viņas sauca manu vārdu un visādi skaļi uzmundrināja. Nezinu kur man uzradās spēks, bet apdzinu priekšā skrienošo kungu, kurš pirms laba laiciņa bija apsteidzis mani. Man likās, ka viņu vairs nepanākšu, jo ir trases beigas (parasti, ja tur palaižu, tad vairs nepanāku), bet es viņu apsteidzu, ar milzīgu lepnumu paspējot viņam paziņot, ka tā ir MANA komanda! Aizskrienot garām tik dzirdēju sarunu, ka vīrietis vairsi mani nevarēšot noķert (nenoķēra arī). Tad vēl viens pārsteigums. Meitenes bija pabraukušas uz priekšu vēl vienā asfalta punktā un atkal sagaidīja. Šoreiz vairs spēka TIK daudz nebija, jo biju jau uzņēmusi pieklājīgu tempu priekš tā brīža stāvokļa. Likās, ka varētu skriet ātrāk, bet kājās maz spēka. Draudzene izdomāja ar mani paskriet un viegli pieskārās, bija sajūta, ka tas traki traucē. Ļoti ceru, ka neuzrūcu, jo viss tajā brīdī traucēja, lai arī nebija sajūta, ka tie vispār ir pēdējie spēki, jo spēki bija, bet ne tik ātrai skriešanai. Tad sekoja kalns augšup, kurā pārgāju soļos, bet centos tā raiti. Kalna galā mani sagaidīja vienīgais komandas kungs, kas mani pavadīja līdz finišam aicinot pastiept garāku soli. Pēc kalniņa kājas likās vēl vairāk sagurušas, tomēr savācos un finišā pulkstenī redzēju ātrumu 3:12min/km. Mani beigās sanāk, ka pavadīja VISA komanda! No komandas finišēju pēdējā. Neaizmirstams piedzīvojums! PALDIES!

Šeit arī neliels videoieskats no Irēnas filmētā.

Pirmo reizi ātrākie km bija tieši pēdējie. Tie, kuros mani atbalstīja visa komanda pilnā sastāvā. Īsāk sakot, esmu ļoti priecīga par skrējienu. Vēl priecājos par to, ka nebija ierobežojuma pulsā, pulsam neļāvu uzkāpt augstāk par 172, vidējais arī pieņemams 159. Pēc mana Garmin domām, skrēju pārsvarā taukus dedzinošajā režīmā 🙂 Šis mani uzjautrina. Laikam jāpiestrādā pie kājām, lai var mēģināt sacensībās paskriet arī augstākā pulsā.

Neskrējēji nesaprot vajadzību pēc atbalsta. Nav ne jausmas, cik daudz spēka tas dod, kāpēc tas ir vajadzīgs. Sākumā, kad sāku skriet un lasīju skrējēju sabiedrībā pazīstamo skrējēju rakstus, biju ļoti pārsteigta, ka viņiem arī ir nepieciešams atbalsts. Cik esmu stāvējusi trases malā, nekad neesmu redzējusi, ka atbalsts līderiem palīdz, bet ticu rakstītajam un personīgajai pieredzei. Aicinu atbalstīt skrējējus trasē! Ne visiem to vajag, ne visi noreaģēs, bet noteikti būs kāds kā es, kas būs ļoti pateicīgs.

Pēc finiša ātri laidāmies prom pie mazajām. Pa ceļam piestājām Siguldā pie veikala. Kājas bija pilnīgi stīvas un dīvaini sāpēja, nospriedu, ka vajag vairāk kalniņu skrējienu treniņus, bet tikai vēlāk mājās kad noģērbos atcerējos, ka es taču nokritu. Kopā vienā kritienā iegūti četri milzīgi un spilgti zilumi, kas joprojām rotā manu kāju.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s