18.02.2018 Noskrien Ziemu #3 Priekuļi

Šoreiz viss ļoti laicīgi. Ieradāmies stundu pirms Tautas distances starta. Šoreiz Sporta distance sākās 20min, nevis 10min. pēc Tautas distances starta. Sākot distanci, šķiet, sapratu kāpēc.

Man jau likās, ka šī bija pirmā reize kopš Jaunmārupe skrien! (kopā skrienam tikai šajā Noskrien Ziemu), kad neesmu iekļuvusi kopbildē pirms starta, tomēr atcerējos, ka esmu gan.

NZ_Priekuli_kopbilde

Paldies, manam vīram Robertam par komandas meiteņu bildi.

Šī laikam būs oficiālākā kopbilde, kurā, diemžēl nav Artūra, bet lielākā daļa komandas tomēr ir pārstāvēta. Vēl gribu padalīties ar bildi, kas man ļoti patīk, bet kurā manis nav:

NZ_Priekuli_kopbilde_bez.jpg

Paldies Valparaiso Photograpy par bildi

Šī kopbilde tapa tad, kad es cītīgi rullēju savas pēdas, lai tās būtu iesildītas. Atklāju, ka rullējot konkrētu pēdas daļu pēdu rauj gandrīz krampji. Toties skrienot ar pēdām viss bija vislabākajā kārtībā un bija kārtīgi iesildītas. Izskriet pirms starta nesanāca, bet savādāk iesildījos tīri labi. Sākām skrējienu kopā ar Artūru. Priecātos, ja viņš būtu skrējis pa priekšu, varētu vieglāk un lēnāk skriet, bet, ja kāds visu laiku elpo pakausī, tad tas man liek kustēties. Mēģināju pierunāt viņu skriet pa priekšu, viņš teica, ka tad, ja es neskrietu, viņš skrietu lēnāk. Nenoticēju! Pirmo apli skrienot smaidīju. Apļa beigās sapratu, ka ir ziepes. Jutos jau ļoti nogurusi, bet vēl viens tik pat garš aplis jānoskrien. Tikai paskrienot garām dzirdīšanas punktam pierunāju viņu skriet pa priekšu. Teicu, ka tā būs labāk komandai. Paskrienot garām vēl piemeta, ka tad, ja mani aiz muguras vairs neredzēs, tad pagaidīs. Saucu, ka noteikti nevajag un mēs sadalījāmies. Satiku tikai pirms finiša.

Otrais aplis kā parasti ir īpašs. Daudz mazāk cilvēku, sajūta, ka viena mežā. Tikai tajā brīdī iedomājos par to, ko rakstīšu un  pamanīju lielu līdzību trasē ar kamaniņu trasi. Trase bija pa šauru meža taciņu. Visa balta un skaista. Bija aukstāks kā iepriekšējos posmos un šis bija visbaltākais posms šajā Noskrien Ziemu sezonā. Šaurās takas, iespējams, no koku saknēm meta līkumus, kas man radīja asociāciju ar kamaniņu trasi. Skriet otro apli ir skaisti un romantiski, bet šoreiz bija grūti. Otrajā aplī fotogrāfu bija maz. Interesanti vai es vēl smaidīju? Pirms finiša man ir vairākas bildes un tās ir lieliska atmiņa ar ko labprāt padalīšos.

Mans finišs sākās nepilnu km pirms tā, kad satiku vīru, kas ieslēpies krūmos, bildēja skrējējus. Viņam vairs nesmaidīju, izvalbīju seju, lai pateiktu cik ļoti grūti ir. Tad skrēju uz priekšu un kalniņā, šķietami nelielā, kas ir pēdējais pirms finiša (zinu no pirmā apļa un iepriekšējā gada Noskrien Ziemu) un tur augšā stāvēja četras meitenes un uzmundrināja skrējējus ar saukli “Noskrien Ziemu, Noskrien Ziemu”. Zinu, ka šajā skrējienā nav skaļu atbalstītāju, izņemot manu fantastisko komandu – Jaunmārupe skrien! Pārgurums ir tāds, ka ieraugot viņas es cerēju, ka tās nebūs manas superīgās komandas biedrenes, jo pārgurums sita augstāko vilni pēdējā laikā un zināju, ka man vairs nav rezervju uz kā rēķina varētu savākties un skriet ātrāk, īpaši vēl kalniņā. Uzrakstus tik tālu arī neredzēju (tikai krāsainus plakātiņus). Vēl daži soļi un dzirdu: “Zane, Zane, mūsu Zane”!

Lūk bilde no PhotoMiller Sport

NZ_Priekuli_meitenes ar plakatiem

Vēlāk vēl dzirdēju “Mīļi sveicam mūsu Zani” vairākas reizes. Tad jau gandrīz tikusi augšā, atceros, ka kāds pelēkā jakā velk mani aiz rokas kalnā, nu spēku pavisam vairs nav… Tajā brīdī pat neredzēju, kura no meitenēm man palīdzēja tikt uz priekšu ātrāk kā es to darītu pati. Pievienojas skrējienam pārējās meitenes. Šeit sāku zaudēt elpu, bet tad arī meitenes mani vairs nevilka, jo pēdējiem spēkiem pateicu: “Elpa”. Meitenes saprata. Man tas ir noguruma stāvoklis, kad organisms neļauj forsēt un sit paliek smagi elpot, pirmo reizi bija ļoti bailīgi, bet, ja laicīgi piebremzē, tad kārtīgi nemaz nesākas un viegli atlaiž.

Paldies par kadru PhotoMiller Sports, šis vislabāk parāda manu pašsajūtu pirms finiša:

NZ_Priekuli_kulminacija

Tālāk jau pēc ierastā plāna vai tradīcijas (otrajā posmā pēc kārtas), stafeti pārņem Artūrs, kas jau laicīgi pirms manis finišējis un aicina pastiept soli un uzņemt ātrumu. Kaut kur pa ceļam vēl mani paspēja apsteigt viens pāris, kur sieviete aicināja mani savākties, jo es visu trasi esmu skrējusi priekšā. Viņa padevās un ļāva man paskriet garām. Vīrietis nepadevās, šķiet viņu arī apsteidzu, bet vēl pirms paša finiša viņš tomēr mani pieveica. Bet vienmēr esmu teikusi, ka arī sacensības es skrienu un sacenšos tikai ar sevi un vissarežģītākā cīņa ir ar sevi. Šeit cīnījos no visa spēka un sevi uzvarēju. Biju lepna.

Tālāk sekoja noguruma asaras un finiša fotosesija ar komandu. Svētki! Varēju sākt svinēt savu vārda dienu! Plakāti bija manu komandas biedreņu taisīti un mana pirmā dāvana vārda dienā! Paldies manai superīgajai komandam par gatavošanos, par atbalstu un par fantastisko sajūtu, ka tieku nēsāta uz rokām. Tas ir tik neticami…

Vēl dažas bildes no mūsu telefona un PhotoMiller Sports bildētajām!

NZ_Priekuli_Finiss_1.jpgNZ_Priekuli_finiss_2

Svētki lieliski! Vārda diena arī iesākās ātrāk, bet jūtos laimīga un ļoti vēlos uzrakstīt vienu ierakstu par laimi.

Novēlu izaicināt sevi un uzvarēt smagākajās cīņas ar sevi! Sajūta ir lieliska!

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s