17.03.2018 Jaunumi par ko sen vēlos pastāstīt

Ir sanācis, ka ļoti vēlos rakstīt par daudz lietām. Divas ir jaunas, trešā ir procesā.

  1. esmu sarunājusi uztura speciālistu palīgā sakārtot ēdienkarti un ēšanu, pie viena veicot eksperimentu ar svara zaudēšanu, kas pagaidām izskatās veiksmīgs un ļoti izglītojošs un ļauj iepazīt sevi.
  2. man ir jauns plāns pēc tam, kad noskriešu savu pirmo maratonu – tas ir mēģinājums triatlonā. Es pagaidām peldu sunītī un protu noturēties uz velosipēda, tāpēc tas no tiesas būs fantastisks izaicinājums, ko noteikti pamēģināšu. Domāju šogad vai atstāt visu uz nākamo gadu, bet saprotu, ka esmu jau pavilkusies. Būs šogad. Cik iespējams izmantošu programmas “Tavs pirmais triatlons” piedāvātās apmācību iespējas.
  3. gatavošanās maratonam. Kas notiek visu laiku, bet es to īsti nejūtu. Pagaidām viss ir ļoti viegli salīdzinājumā ar rezultāta labošanu savam otrajam oficiālajam pusmaratonam. Saprotu, ka tagad tikai sāksies. Baudu šo procesu

Kaut kā dzīvē ir tieši tik daudz laika cik ir un visam nesanāk, tāpēc mēģinu aptvert visu, ko vēlos. Tāpēc šodien uzrakstīšu īsu aprakstu par visiem trīs punktiem, vairāk par izjūtām, atklājumiem un pārdzīvojumiem katrā no punktiem.

Uztura speciālists un pirmās divas nedēļas skaitot kalorijas un dzerot daudz vairāk ūdens kā iepriekš.

Tam, ka jāķeras klāt ēdienkartei un nevar ēst visu, ko vien vēlos un gaidīt, ka es turpināšu tievēt pateicoties tam, ka es daudz skrienu. Tā jau kādu laiku nenotika. Gatavojos Valmierai, tad vairāk piedomāju pie tā, ko ēdu. Pēc, sāku ēst visu bez ierobežojuma (vīrs šo stāvokli sauc par putekļusūcēju) un no 61kg dabūju 63kg, kas manam vecumam un statusam (divu meitiņu mamma) ir ļoti atbilstošs un pieņemams, bet pēc otrās meitiņas piedzimšanas vienmēr esmu vēlējusies uz svariem redzēt 58kg. Ļoti grūti bija saņemties. Pa vidu atteicos no pievienotā cukura un sāku ēst daudz neveselīgāk kā ēdot cukuru. Par šo posmu var rakstīt atsevišķu stāstu, bet šis beidzās pēc pusotras nedēļas. No šī plāna atteicos tā bezjēdzības vai pat sliktās ietekmes uz manu ēšanu. Skaidri sapratu, ka pie šādas formas vairs neatgriezīšos. Pa vidu tiku iepazīstināta Facebook ar Slaidumiņu grupu, ko laikam sauc par dalīto gavēšanu, bet šo pat nesāku. Ideja man patika, bet ne manai slodzei, man ir jāēd vairāk, jo skrienu daudz un sapratu, ka trūks enerģijas.

Pēc visa šī un sarunas ar palīgu, ka līdz manam pirmajam pilnajam maratonam vairs palicis ir pavisam nedaudz, sapratu, ka jāķeras vērsim pie ragiem. Uzrakstīju brāļa klasesbiedram, kas ir Latvijā pazīstams sportists un uztura speciālists ar izglītību, ko ieguvis gan Latvijā, gan ASV. Ar smagu sirdi un apņēmību uzrakstīju, ka vēlos lūgt viņa palīdzību un satikos.

Jānis (uztura speciālists) iztaujāja mani par sportošanu un plāniem un pastāstīja par sadarbības modeli. Biju pārsteigta, bet arī atvieglota, kad par pamatu sadarbībai tiek ņemta telefona aplikācija MyFitnessPal, jo savādāk kaloriju skaitīšana būt vēl daudz grūtāka un sākums būtu daudz sarežģītāks. Man bija jāuztaisa asinsanalīzes, izejot no tām jāiegādājas uztura bagātināji un vitamīni. Man ir nepieciešamais kaloriju plāns un uztura bagātinātāju plāns dienām, kad nav treniņu, dienām, kad ir viens treniņš un dienām ar diviem treniņiem. Apmēram reizi nedēļā Jānis iziet cauri visam manam ēstajam (MyFitnessPal) un raksta komentārus par katru dienu atsevišķi ar lietām, kas ir labas, kas varētu būt labas un ko vajadzētu savādāk.

Pašreiz ir pagājušas apmēram divas nedēļas un sāku pierast. Pirmās divas dienas bija sajūsma, tad sākās tāda kā bada sajūta, bet palasot komentārus un tos ievērojot, redzu, ka ēst var daudz un var labi paēst, bet viss, ko lieku mutē ir jāpieraksta. Šajā laikā esmu apēdusi trīs kūkas gabalus un brīžos, kad saprotu, ka paliek par grūtu (jo kaut ko neesmu ievērojusi no ieteikumiem), atļaujos kādu našķi.

Skaitīt kalorijas ir grūti. Man patīk visu diezgan precīzi, bet nu tā nesanāk, jo ēdu es ārpus mājas un svītru kodu ar uzturvielu saturu visam nav. Tomēr vairākas dienas staigāju apkārt ar svariņiem un tur, kur tas nav pārāk traki svēru produktus, kas veido pieredzi un citreiz “uz aci” jau varu noteikt svaru, kas ir diezgan tuvu patiesībai.

Tagad par rezultātiem! Divās nedēļās svars samazinājies no 63,3kg tikšanās dienā ar Jāni, līdz 60,6kg vakar (šodien bija 60,8kg, ko norakstu uz vairāk pievienota sāls, kas liek ūdenim krāties organismā, bet var būt kļūdos, man tas nav tik būtiski, tomēr interesants fakts). Man sanāk -2,5kg, bet bieži gadās, ka neprotu rēķināt 😀 Sajūtas – jūtu kā manas apspīlētajās džinsās varu sajust vietu. Tāda sajūta, ka smuki tauki kūst visur izņemot vietu ap astes kaulu, tur tie vēl paliek 😀 Man patīk sevi vērot spogulī, jūtos pievilcīgāka. Es jūtos pārsteigta par šīm sajūtām, lai arī biju dzirdējusi to no citiem. Ļoti interesanti, ka 2kg svara ietekmē arī skriešanas vieglumu un, iespējams, arī pulsu (palicis zemāks šajās dienās skrienot).

Par plānu piedalīties triatlona sacensībās.

Šis nāca pavisam negaidīti. Draudzene parādīja Facebook aicinājumu pieteikties programmai “Tavs pirmais triatlons”. Palasīju aprakstu un domāju, ka nosaukums ir ļoti līdzīgs ar “Mans pirmais maratons” uz kuru tik ļoti iespringu. Šo es varētu gribēt un nolēmu pieteikties, lai arī fiziski nevarēju pat iedomāties kā tehniski savā ikdienā varētu pielikt vēl divu sporta veidu treniņus (pēc pirmās šīs programmas tikšanās, sapratu, ka vēl ir viens slēptais starp sporta veidu maiņām, kam laikam ir atsevišķi treniņi).

Šeit viss sanāca pilnīgi savādāk kā biju iedomājusies. Biju droša, ka ar manu māku peldēt “pa sunisko” un ierakstu, ka man būs iemesls beidzot iegādāties velosipēdu, mani noteikti nepaņems (es vēl neesmu paņemta izredzētajos 15). Spēles noteikumi nedaudz mainās spēlējot. Ir adaptācijas mēnesis, kurā visiem, kas ir pieteikušies ir iespēja apmeklēt treniņus un iepazīties tuvāk ar šo sporta veidu. Aizgāju uz pirmo tikšanos, kur sapratu, ka triatlona mēģinājums būs šogad, nevis nākamajā gadā. Maratons ir izaicinājums un apzināti zinu to, ka uz garākām distancēm kā maratons, nevēlos parakstīties (vienīgais izņēmums Rīga-Valmiera skrējiensoļojums, jo tas ir labdarības pasākums un šie mani uzrunā, bet tas ir vienīgais, ko pieļauju), bet negribu apstādināt savas sportiskās gaitas, kas man tik daudz ir devušas kopš 2016. gada novembra un jau kādu laiku domāju par to, ka vajag iemācīties peldēt un riteni gribu jau sen un pēkšņi uz galvas uzgāžas šāds piedāvājums. Kā lai neizmanto? Par laika trūkumu nolēmu nesatraukties un cerēt, ka man izdosies. Parasti viss, kam ar sirdi un dvēseli pieķeros, izdodas. Jūtu, ka mani gaida fantastisks piedzīvojums.

Starp citu, šodien jau nopirku peldkostīmu un peldcepuri (arī tā man nebija), izmantojot programmas sadarbības partneru atlaidi. LatSwim – ļoti novērtēju apkalpošanu, bet tik labu kā šo, sen nebiju redzējusi. Iegājām veikalā jaunākā darbiniece bija aizņemta ar klientu, ātri tika sasaukta otra, kas dažos jautājumos piemeklēja izmēru, tad noskaidroja budžetu un vēl uzdeva dažus svarīgus jautājumus peldkostīma izvēlei. Tad pie jaunākās pārdevējas ātri izvēlējos pieskaņotu peldcepuri un beigās, saņēmu dalībniekiem piešķirto atlaidi. Manas meitiņas saņēma vēl katra pa uzlīmei un tas viss kopā aizņēma tieši 20min. (vīrs bija taimeri uzlicis telefonā, jo bezmaksas stāvvieta bija tieši 20min), par šo sasmējos. Pirms došanās uz veikalu baidījos, ka es nezinu ko man vajag. Nezinu svarīgas lietas, kas ir saistītas ar peldkostīmiem, piemēram, kādu hlora noturību peldkostīmam vajag. Pārliecinājos par to, ka tādas lietas ir jāpērk piemērot, jo izmērs vairākiem peldkostīmiem bija mans, bet izcili jutos tikai savā jaunajā peldkostīmā.

Gatavošanās savam pirmajam pilnajam maratonam

Es visu laiku skrienu. Četras reizes nedēļā, izņēmums bija dažas nedēļas, kad bija trīs reizes, jo laikam biju pārāk sagurusi un vajadzēja atelpu. Tagad man tā ir un skriešanu baudu no visas sirds. Nu jau ir aizritējuši arī pirmie garākie, lai arī lēni skrējieni. Šeit liels paldies maniem cīņubiedriem Ievai un Andrim – ceru nonākt līdz viņu līmenim, lai viņi pa ceļam nesaltu, gaidot mani ar manis nolikto tempu, kas atkarīgs no pulsa un ne vienmēr ir prognozējams. 🙂

Šim vajadzētu būt saviļņojošākajam no visa, ko daru, bet tā tas nav. Es zinu, ka skriešu maratonu, zinu, ka gribu noskriet 3:45, bet man bail no tā rezultāta un vidējā ātruma kādā tā ir jānoskrien. Baidos no tā kā tikšu galā ar psiholoģisko skrējiena daļu pēc 35km (garākais, ko esmu pievarējusi kājām ir 33km un tiešām lēnām tipinot). Man ir bijība pret šo distanci, bet noteikti vismaz vienu reizi gribu izskriet un zināt kā tas ir. Līdzīgi man bija ar dzemdībām – baidījos, bet nepieļāvu domu par ķeizargriezienu, kas tajā brīdī likās labāks kā dzemdības, bet zināju, ka man ir interesanti kā tas ir dzemdēt un, ja jau mamma tika galā, tad arī es tikšu galā. Šeit ir līdzīgi. Sliktākais, kas var notikt, psiholoģiski netikšu galā un noskriešu lēnāk kā četrās stundās.

Saistībā ar maratonu un dīvainām sajūtām sirds rajonā, ģimenes ārste iedeva nosūtījumu uz sirds eho (pilno nosaukumu neatceros, iespējams ehokardiogramma) un veloergonometriju. Sirds eho jau uztaisīju un nekas tāds, kas liegtu man skriet pilno maratonu neesot, lai arī tur tas un šitas un vēl kaut kas… Speciāliste bija neizpratnē par maratona skrējējiem, kāpēc tas vispār ir vajadzīgs. Jautāja man kam un ko es gribu pierādīt, bet es vienkārši gribu noskriet maratonu un tā ir kā tās mazās laimītes – gribu to rokassprādzi, lai arī nevajag, jo daudz līdzīgu jau ir. Nopērkam sev, lai palutinātu. Šis ir kas līdzīgs, tikai prasa sagatavošanos un nopietnu attieksmi. Es gribu un to izdarīšu, pat tad, ja man tas prasīs piecas stundas, bet jo mazāk, jo labāk.

Priekšā vēl gaida veloergonometrija. Kā jau rakstīju, ar velo nebraucu vispār, man tāda nav, uz trenažieru zāli neeju, tātad man nav pat pieejams velosipēds. Atceros, ka tad, kad biju no tēta aizņēmusies, pulsometrā pulsu lielāku par 160 nevarēju dabūt. Nezinu cik ir vajadzīgs pulss, lai varētu kaut ko pārbaudīt, bet 29.03. mēģināšu iziet šo procedūru un ceru, ka izdosies pārbaudīt kā sirsniņa jūtas slodzes apstākļos. Es domāju, ka viss ir kārtībā, ka runa ir tikai par veģetatīvo nervu sistēmu un nogurumu tajā laikā, kad šīs izjūtas bija aktuālas. Nu jau labs laiciņš kā tās ir pazudušas.

Noteikti kādreiz iznāks kāds garš raksts par laimi un laimes dažādību un to kā laime mani pārsteidz. Vispār laime man ir īpaši tuva tēma un ļoti vēlos par to uzrakstīt, bet tam ir jābūt kaut kam ļoti pārdomātam un dziļam, lai spētu aiznest savu domu līdz tiem, kas par to lasīs. Vēl neesmu saņēmusies un laikam pagaidīšu nākamo laimes pārsteigumu un, kamēr tas būs ļoti spilgts (laimes pārsteigums), aprakstīšu to.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s