05.05.2018 #esesmustirnubuks šoreiz vairāk par Susuriem un pārdomas par rīcību, kad trasē kādam trauma…

Šis posms sākās ar šaubām. Daudz šaubām. Šķieti par visu., kas saistīts ar skriešanu. Vispirms – pēc Daugavpils pusmaratona personiskā labākā rezultāta (tautā PB), divas dienas pirms starta, izteikti sāp ceļa mala. Ejot gandrīz jāklibo. Ne pirmo reizi, parasti miers palīdz, bet šoreiz bija savādāk, bet starta dienā nejutu. Pēkšņi parādījās sajūta, ka pazūd skriešanas prieks, lai arī iedomājoties par savu pirmo maratonu, skaidri zinu, ka gribu to noskriet. Šaubas radīja arī tas, ka ieradāmies bez “aukles” bērniem, bet zināju, ka teorētiski vajadzētu būt kādam no “Jaunmārupe skrien!”, kas pieskatīs bērnus, bet iepriekš sarunāts nekas nebija. Braucam uz Stirnu Buka skrējienu, jo meitām iegādāta dalība Susura distancē un vīra bildes domāju, ka arī jau gaida skrējēji un skriešanas entuziasti. Meitām pirmajā Stirnu Buka posmā šogad nepietika medaļas, tāpēc dalība un medaļu iegūšana šoreiz bija īpaši svarīga. Man arī iegādāts abonements. Iekšēji jūtu, ja būs iespēja un bērnus kāds pieskatīs, tad noteikti skriešu. Vēl ir iekšējā sajūta, ka jāskrien, jo kas gan vēl, ja ne baudas skrējiens Stirnu buka pasākumā spēs atjaunot prieku skriet.

Ogrē un sacensību centrā ierodamies ļoti laicīgi. Iepriekšējie brīdinājumi par laicīgu ierašanos tiek ņemts vērā un vēl stundu pirms starta jau esam klāt, lai arī pat numuri nav jāizņem. Tos izņēmām jau iepriekšējā dienā Dominas Sportland veikalā. Varēju sarunāt, ka numurus izņems kāds cits, bet priecājos iepriecināt meitenes. Doties kopā, iegādāties sen kārotās končas no aparāta un saldējumu. Viņas bija ļoti priecīgas!

Atgriežoties pie sacensību dienas. Skaista saulaina, bet ne karsta diena. Pavasarim silta, tomēr pavēsa diena no rīta, ja neesi skrējienā. Lēnām saprotam, kur kas atrodas. Meitenes pēkšņi izdomā, ka grib frī kartupeļus. Neviena klienta pie ēdienu teltīm vēl nav. Vīrs šaubās, jo mazajām starts pēc 45 minūtēm. Saku, lai pērk, jo no rīta nebija apetītes un Tērvetē skrēja nosacīti, ar garām pauzēm. Viņš padomāja un piekrita.

Tad saprotu, ka ir auzas un daba sauc. Šķiet, ka sacensību centrā vēl nav daudz cilvēku, bet tas laikam tāpēc, ka visi stāv rindā uz labierīcībām.

Šoreiz Susuriem starts savādāks. Esot jāiet uz starta vietu (pasaku pilsētiņu) apmēram 20 minūtes, tāpēc jāpulcējas nevis 11:00 (starta laiks mājaslapā), bet 10:30. Šo biju palaidusi garām, bet neiespringstu, jo esam laicīgi, jo visu varam paspēt (ja vien rindas uz tualeti būtu īsākas vai arī meža pieturas būtu vieglāk atrodamas). 10:30 jau stāvam gatavībā un esam gatavas iet uz starta vietu. Bungu ritms, kas sāk spēlēt, liek dejot manām kājām. Drīz man pievienojās abas meitenes. Tā izpildījāmies, līdz sākam iet. Visu ceļu mūs pavada bunku ritms. Man ļoti patīk ritmi un šis man ļoti patika. Ar meitenēm tāds parādes noskaņojums.

Bija jocīgi, ka Susuru starts nav sacensību centrā! Mazākā nevarēja nostāvēt mierā un sagaidīt startu pasaku pilsētiņā ar daudz koka figūrām un aizrāvās ar koka čūskas figūru, ložņājot pa to, jo aizkavējāmies pirms starta. Bija kārtīgi jāsauc, lai varētu startēt barā ar visiem.

Šoreiz, salīdzinājumā ar Tērvetes posmu, mazā bija gatavāka skriet un skrēja daudz vairāk, savukārt lielajai meitai vajadzēja ieskrieties un sākums bija grūtākais. Tad pēkšņi mēs pamanījām Selgas cepumu un to apdzinām. Milzīga sajūsma par šo personāžu. Mēs strauji pagājām viņam garām, bet tad negaidīts pavērsiens – Selgas cepums apdzen mūs un lielā ātrumā uzskrien kalnā. Nu to tā nevar atstāt! Jāskrien tam pakaļ – tas nekas, ka kalnā, tas nekas, ka grūti. Mazā pa priekšu, kas nogurst, tad pagaida un tad atkal aizskrien pa priekšu.

Cepums esot ātrs – secina meitenes. Esot jātrenējas. Šobrīd abas gatavas to darīt un ir apņēmības pilnas. Kalns lejā. Vēl nedaudz meža takas un tad jau pagrieziens, tad ceļš un tad jau skaidrs, kur finišs. Mazā uzņēma iespaidīgu tempu, salīdzinot ar apkārt skrienošajiem. Iespaidīgi! Pa ceļam dzirdu ovācijas, kas veltītas viņai no līdzjutējiem un komentāri, bet visi atbalstoši. Vēl pēdējā apstāja, tad sprintiņš līdz finišam. Šeit daudz līdzjutēju, kuri visi plaudē un uzmundrina. Tiešām ātri un skaisti! Savukārt mēs ar lielo meitu ar baudu un smaidu tikām līdz finišam, kur satikām mazo māsu. Es jūtos ļoti lepna par savām dāmām! Viss ar prieku un pēc pašu vēlēšanās. Vēl fotogrāfija ar Loti un kārtīga apdāvināšana. Maizīte, konfekte uz kociņa, ūdens un šokolādes sieriņš Baltais. Protams ilgi gaidītā medaļa. Lielajai meitai pirmā medaļa mūžā! Man bija liels prieks.

Tālāk devāmies uz Jaunmārupe skrien! ierasto tikšanās vietu. Tur satiekot to drosmīgo vīrieti, kurš pieskata Jaunmārupes bērnus. Visi mani pārliecina, ka droši varu skriet, ka bērni būs pieskatīti un viss būs kārtībā. Esmu mazliet noraizējusies, jo viņas nav pieradušas būt patstāvīgas (viņām netiek dota tāda iespēja). Devu norādījumus, pēc kā var atpazīt tikšanās vietu. Aizsūtīju meklēt vēl vienu Susuru dāvanu – bezmaksas saldējumu. Ar pirmo reizi neatrada. Tad gājām kopā. Nostādināju viņas rindā pēc saldējuma un pati jau steidzīgi devos uz starta vietu.

Skrienu
Valparaiso Photography – vīrs mani knapi noķēra, jau gāja meklēt nākamo “spotu”, jo domāja, ka mani palaidis garām.

 

Starts! Sāku ārkārtīgi lēnām un mierīgi. Pavisam lēnām un nesteidzīgi paskrēju garām nūjotājiem. Tad skrēju kopā ar skrējējām, kuras no sirds baudīja skrējienu. Šeit nebija neviena, kas būtu pārķēris startu vai satraktos par rezultāta laiku finišā. Pilnīgi cits Stirnu Buks. Aizmugurē ierunājās viena labi nostādīta sieviešu balss, kas izteica skaļi to, ko daudzi tikai nodomāja: “Pirmajā posmā, visas puķes bija dzeltenas, šajā tikai baltas”. Tad nodomāju, ka pirmais šā gada Stirnu buks bija TIK emocijām bagāts, ka atmiņās puķu krāsai vairs nepalika vietas vai arī biju tik ļoti sakoncentrējusies uz skriešanu, ka puķu krāsai uzmanību nepievērsu, bet atceroties Tērvetes posmu, balsij ir taisnība. Patīk man šī baudas klase aizmugurē.

Tā es viegli skrēju. Izretojāmies, apdzinu vēl vairākus ātrākus nūjotājus un skrējējas (tiešām tikai sieviešu dzimuma). No skrējiena atcerējos mirkli, kad ieskrējām mežā un TO īpašo meža smaržu. Atceros, kā mierīgi skrēju jau pa meža ceļu un iegrimu domās. Par tuvojošos savu pirmo pilno maratonu. Par ceļu sāpēm, kas mani atkal noķērušas. Domāju par to, ka mana skriešanas palīdze vispār domāja vai mani laist skriet tajā dienā. Domāju vai man tiešām vajadzēja iet uz startu un skriet. Atcerējos atgādinājumus, ka jāskrien ir ļoti prātīgi, lai var paspēt atjaunoties līdz maratonam. Un tajā brīdī mani pamodināja sprinta etapa kalns.

JS_finišā
Privātais arhīvs – bilde no kāda dalībnieka telefona ar tiem, kas no Jaunmārupe skrien! vēl nebija aizlaidušies mājās.

Серёзно?!?!?! Tiešām?!?!?! Šķiet to pateicu pat skaļi. Pirms ieraudzīju sprinta kalnu, biju domājusi, ka šo varētu pamēģināt ātri uzskriet, ja jau skrienu tik izcili lēni. Sāku pārdomāt. Atkal iegrimu domās un tad pamanīju ceļa malā Agnesi. Atceros asaras viņas sejā un stipri nosvīdušu seju. Arī trīcošu balsi. Izrādās viņa neveiksmīgi nokritusi un kārtīgi satraumējusi potīti. Pirms manis pie viņas bija pieskrējusi viena cita meitene, kas vairākkārt pārliecinājās, ka es ar viņu palikšu. Agnese stāstīja, ka esot bijis melns gar acīm, ka nevarot piecelties. Ka esot bijusi pat slikta dūša. Esot bijis arī krakšķis. Nez kāpēc tieši pirms šī starta biju pamanījusi, ka uz starta numuriem ir organizatoru telefona numurs, kur arī zvanīju. Šī bija arī tā diena, kad man līdzi skrienot bija telefons. To ņemu līdzi pat ļoti reti. Nekad neesmu bijusi situācijā, kad ir jāpasaka, ka vajadzīgs transports, jo satraumēta potīte. Neatceros ko teicu, bet atceros, ka mani nesaprata. Tad pamanīju, ka pie mums ir pienācis puisis ar rāciju. To pratu telefona sarunā izskaidrot. Atkal pārliecinājās, ka viss ir kārtībā, ka problēma tiek risināta, ka par šo jautājumu var nesatraukties. Puisis sazinājās ar vairākiem gan pa rāciju gan telefoniski, līdz sarunāja kādu, kas var aiztransportēt Agnesi pie ātrās palīdzības mašīnas.

Mums bija jātiek līdz ceļam. Redzēju, ka Agnese var atbalstīties pret kāju, nodomāju, ka nebūs tik traki. Vismaz tas deva cerību, ka nebūs nekas nopietns. Agnese jau sāka smaidīt un jokot. Šīs situācijas rezultātā izbraucu ar kvadraciklu un tiku pie fizioterapteita, kas mani nomierināja par manu celi, tas liek domāt, ka daru pareizi. Arī pēc sacensībām obligāti ir jāatsildās un jāizstaipās – es to vienmēr daru pirms un pēc treniņa, pirms sacensībām kā likums, bet praktiski nekad pēc sacensībām. Man galvā ir kosmoss. Pazaudējos kaut kur, tad liekas, ka ir tik daudz kas jāizdara, tad jāpaēd un tad jau liekas, ka atsildīšanās par vēlu. Būs jāsavācas pēc finiša, lai atsildītos, savādāk var diezgan nopietni nobīties.

Tikšanās ar Agnesi un potītes situācija man raisīja diezgan lielas pārdomas. Ziniet? Parasti es nebūtu palikusi ar Agnesi un turpinājusi sacensības. Es paliku ar Agnesi, jo biju nobijusies par savu celi, gaidāmo pirmo maratonu, mieru nelika arī tas kā mani bērni tiek galā bez manis 🙂 Un tas, ka man vienkārši nebija vēlmes skriet. Man bija attaisnojums, lai neskrietu. Pēc situācijas saprotu, ka atbalsts šādās situācijās ir ļoti svarīgs. Reizēm vienkārši palīdz justies nedaudz labāk. Man tagad ir neērti pašai savā priekšā un pārdomas kāpēc tā. Man nav pieredzes ar nopietnām traumām un līdzīgām situācijām. Noteikti viņa kaut kā būtu tikusi galā arī bez manas palīdzības, bet viņai tas nav jādara. Kaut vai tāpēc, ka mēs esam komanda. Kaut vai tāpēc, ka mēs esam līdzcilvēki. Šādas situāijas ir ārkārtīgi svarīgas. Tās mūs māca un liek pārdomāt savu rīcību un rīcības motīvus. Es neesmu uz rezultātu orientēts cilvēks, bet man būtu licies, ka viņa pati tiks galā un man būtu taisnība, bet tur ir kas vairāk. Kas tāds, ko grūti aprakstīt. Mācība citai līdzīgai reizei (ceru, ka tādas nebūs).

Atgriežoties sacensību centrā, sapratu, ka man ir ļoti patstāvīgas meitenes, kas beidzot ir iemēģinājušas visas piedāvātās bērnu atrakcijas un jāsaka, ka grūti bērnam tur būtu nepaēst. Cik daudz dažādas cepumu pakas un crispy maizītes viņas bija dabūjušas. Šķiet nogaršojušas visu Selgas produkciju un priekš sevis arī atklāju, ka tās bundžiņas ar pilngraudu cepumiem ir tīri neko. Pat cukura, tur ir diezgan maz, tomēr kalorijas gan netrūkst.

Mājās aizbraucu daudz mierīgāka. Biju noskaidrojusi par celi. Šķita, ka pārdzīvot par to, ka pagaidām skriešana nav lielākā vēlme ko darīt, arī vairs tā nesatrauca, jo likās, ka tas pāries. Gribu noskriet maratonu. Sapņoju par to. Ir pagājis jau kāds laiks, kad šo rakstu un esmu pilnīgi nomierinājusies. Noskriešu maratonu tikai tad, ja nebūšu pārlieku uzvilkta. Ja spēšu atpūsties un izgulēties. Tas, ko tagad ļoti ievēroju – nekādu darbību uz miega rēķina. Pašreiz man tas ir svarīgākais un šķiet tieši tas pietrūka pirms Ogres Stirnu buka.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s