09.06.2018 Piebalgas Stirnu buks jeb Zaķis pastaigā

Esam laukos – 33km no Piebalgas Stirnu buka starta vietas. Laukos ieradāmies 2:30 naktī. Piektdienas vakarā bija #tavspirmaistriatlons koptrenniņš Ķīšezerā, pēc kura vēl devāmies mājās savākt mantas un tālāk uz laukiem. Meitenes, kas visu nedēļu bija dzīvojušas pa laukiem, bija ļoti sailgojušās un neko nebūtu gatava mainīt pret bērnu prieku no rīta, kad atverot acis, redzēja, ka mēs esam atbraukuši.

Dēļ īsā miega no rīta jutos nedaudz pūcīga, bet priecājos, ka varēja nesteidzīgi taisīties trešajam Stirnu Buka posmam šogad. Ļoti priecājos, ka atkal bijām laicīgi, jo pat neskatoties uz to, tāpat nācās pastāvēt dažu minūšu rindā uz stāvvietām, bet saņēmām ziņas no braucējiem, kas bija iestrēguši kaut kur pie luksoforiem garās rindās, tāpat arī braucot uz stāvvietām, nācās stāvēt ievērojami garākās rindās.

Starti tika pārcelti par 30 min. Tas tikai noņēma spriedzi tiem, kuri izbrauca it kā laicīgi un tomēr kavējās, gan arī mums, jo paspēju mierīgi un bez steigas izdarīt visus darāmos darbus Stirnu Buka sacensību centrā (jāiegādājas divas MAASA kleitas ar Stirnu Buks logo draudzenei, dabīgas vajadzības, numura izņemšana mazajai, aizmirsu par pirmā posma medaļām, tās jāizņem nākamajā reizē).

Pirmais starts mazajiem. Pirms iešanas uz starta vietu Emīlija ļoti gribēja aprunāties ar Cūkmenu, tāpēc piegājām pie mašīnas un viņš bija ļoti atsaucīgs. Iedeva pat uzlīmi, kuru Emīlija vēlāk uzlīmēja sev uz krekla aizmugurē (nevar jau uzlīme vienkārši tā stāvēt, vajag uzreiz kut kur uzlīmēt un izskatījās ļoti labi). Tāpat uztaisījām vienu kopīgu bildi. Gabriela stāvēja netālu, pēc uzlīmes nenāca un fotografēties arī atteicās, bet kadrā tika.

img_4249

Tālāk sekoja Cūkmena uzaicinājums pie skatuves, kur viņš uzstājās ar pirmatskaņojumu, speciāli Stirnu Bukam veidotu himnu par mēslošanu mežā. Man ļoti patika Emīlijas jautājums – vai tad kāds nezina, ka mežā mēslot nedrīkst? Uz ko viņai atbildēju vai viņa ir redzējusi kādu mežu Rīgas tuvumā? Viņa saprata par ko es runāju – tāpēc arī lielie – turēsim mežu tīru (un ne tikai)!

Lūk, arī bilde ar Cūkmena doto uzlīmi uz muguras.

Emilija ar Cukmenuzlimi
Fotogrāfijas autors Valparaiso Photography jeb Roberts Ivanāns

Pēc Susura skrējiena visiem, kas jautāja kā viņai gāja, viņa teica, ka labi. Pirmo reizi redzēju, ka viņai tiešām grūti skriet karstumā, kā arī piesardzība un manis vaktēšana viņai neļāva paskriet pilnvērtīgi. Viņai būtu jāmācās skriet karstumā. Šis ir plezīrs, lieliskas atmiņas no bērnības. Reiz māmiņdienas apsveikumā, kur audzinātāja bija uzdevusi vairākus jautājumu par mammu – lieliskākā lieta, ko Emīlija ir darījusi ar mammu, ir Susuru skriešana. Tā tiešām ir. Viņai ir četri un viņa varētu skriet pati, bet izvēlās to darīt kopā ar mani, jo tas šajā ir īpašais un es priecājos par to!

Finišā apdāvināšana. Aizvedu mazo pie telts, kur gaida lielā māsa un vēl citi Jaunmārupes bērni, kas kopā pavada laiku, kamēr vecāki skrien. Tas ir atsevišķs stāsts – par bērniem ir padomāts viss. Viņi piedalās atrakcijās, kurās var dabūt visādus atbalstītāju ēdamos, ir interesanti un vienmēr būs paēduši tur paliekot.

Tālāk devos jau viena uz fotografēšanos, kur kopbilde bija tikai mums divām, pārējie nesaņēma ziņas (WhatsApp ziņas gāja ar lielu kavēšanos), bet galvenais, ka bija. Bildē mēs ar Aneti.

img_4256
Mēs ar Aneti. Fotogrāfēja kāds labs Stirnu buka pasākuma dalībnieks ar manu telefonu. Šajā reizē šī ir kopbilde.

Tālāk bija starts Stirnu bukiem (tautā buki) un Lūšiem. Pats pēdējais starts bija mans – Zaķītis. Startā stāvēju ar Jaunmārupe skrien! meitenēm un prātojām kā skriesim. Sākot skriet, jau ar pirmajiem soļiem sapratu, ka sāp celis. Pēc Susuru skrējiena un nelīdzenām pļavām, jau sāka nedaudz sāpēt, tāpēc tas nebija pārsteigums. Pēc fotografēšanās vēl aizgāju uz FizioAZ telti un uzliku teipu – pirmo reizi, skaisti rozā krāsā, bet tas sāka lipt nost jau pēc 500m un pilnībā nokrita ap 3.5km. Tas par ko kauns, ka 1Eur, kas jāsamaksā (par materiālu, jo darbu neņem), attapos tikai pēc apbalvošanas, kad telts jau bija novākta.

Pie apmēram 4km atzīmes pirms tam pamazām samazinot ātrumu, sapratu, ka nespēšu paskriet. Jāpāriet soļos. Visu laiku skrēju ar kādu no Jaunmārupe skrien! meitenēm. Uzsāku ar Eviju (Daci uzreiz pa priekšu palaidām), tad ar Agnesi (cita Agnese, viņai ar potīti viss kārtībā) un beigās paliku viena. Garām paskrēja Irēna. Tad Toms, kuram pirmais starts pēc nelielas traumas. Kad paliku viena, domāju vairs nevienu nesatikt. Satiku Andu un vēlāk arī Aiju. Starp citu, Aija man ieteica veidu kā nesāpīgāk kāpt lejā pa kalnu, ja sāp ceļi. Apgriezies ar skatu pretējā virzienā un tad lēnām atpakaļgaitā jākapj lejā. Sāpju tiešām nav. Savukārt satiekot Andu un saprotot, ka viņai neatlaiž sānu, padalījos ar pieredzi, ko ieguvu no Irēnas – apstāties, noliekties un tad uzspiest precīzi sāpošajam punktam, un tas ļoti mazina sāpes vai pat atlaiž. Otra lieta, ko skriešanas sākumā izmantoju – savācu vēderu (vēdera presi vēl nebiju trenējusi pietiekoši daudz un, acīmredzot, par to vajadzēja piedomāt.

Tā nu es gāju. Mani apsteidza visi, kas tuvojās no aizmugures. Ka likās, ka nu jau noteikti esmu pēdējā, visu laiku uzradās jauni un jauni nūjotāji. Pa vienam vai grupās. Baudīju fantastiskās pļavas ar Jāņu noskaņu. Vietējo iedzīvotāju rūpes un trasē sagatavotos sīkumus, ko augstā pulsā skrienot, nemaz nevarētu pamanīt. Viena sieviete stāstīja, ka govis uz vietu pie trases atvestas speciāli, lai iepriecinātu. Pamanīju zāles kušķīti, kas nenopļauts un izskatījās pēc skaista puķu pušķa. Patika, ka celmi bija nopūsti ar krāsu, lai tos labāk varētu pamanīt. Īpaši patika vietējo atbalstīšanas vietas – gleznotāju kalns ar improvizētu dzirdīšanas punktu, tāpati sieviete ar govīm, vēl vīri, kas aicināja tālāk neskriet un kopā baudīt alutiņu. Tā gāju, cīnījos ar domām un pārdomām, baudot un lasot puķes, līdz brīdim, kad tiku līdz Kalna karaļa etapam. Sapratu, ka celis ir atguvies – pavisam labi nav, bet aso sāpju arī vairs nebija – tāpēc nolēmu, ka mēģināšu uzskriet kalnu karalī. Skrēju pieklibojot pievarēju pirmo kalniņu, kur satiku vīru ar fotoaparātu, kurš bija sapratis, ka esmu nomainījusi trasi un ļoti labi skrienu Stirnu buka distanci, uztaisīja bildi un mēģināja mani uzmundrināt. Mēģināju izstāstīt, ka kāja čupā, bet laikam neizdevās. To viņš saprata tikai atgriežoties sacensību centrā, kad bija beidzis fotogrāfēt un arī ne uzreiz.

img_4266
Valparaiso photography jeb mans vīrs Roberts Ivanāns

Tālāk bija daudz Buku, satiku Ievu un skatījos, ka mušu bars visiem skrējējiem skrien garām. Tur, kur Buku un Zaķu trases satikās, skrējēji ātrāki skrējēji par mani. Satiku arī Ievu no Blondes, kas paskrēja garām un drīz parādījās arī mana ātruma skrējēji. Es spēju iztēloties kā skrienu un tas bija tik viegli un skaisti. Skrienošie cilvēki mani aizrāva un iedvesmoja, tāpēc laikam ik pa brīdim sāku skriet, bet tad attapos, ka nav ļoti ērti. Pat, ja nesāp, tāpat kliboju.

Tas, kas mani iepriecināja un pat pārsteidza ir tas, ka skrienot ar ziediem rokās, visi fotogrāfi gribēja mani bildēt 😀 Tāpēc, ja ļoti vēlaties, lai Jūs bildē, veltat laiku ziedu saplūkšanai. Pārsteidzoši rezultāti. Pirmo reizi ieguvu bildi no Kārļa Pakārkļa (sen biju vēlējusies, bet nekad netiku kadrā pie viņa). Mani nobildēja arī Mareks Gaļinovskis – viņa bildes iepriekš ir bijušas, bet nav bieža parādība (vismaz šķiet, ka tāda bija, bet nevaru vairs atrast), tāpat arī Ojārs Millers (ļoti priecājos par bagātīgo bilžu klāstu viņa izpildījumā). Man liekas, ka vēl bija viens vai viens vai divi fotogrāfi, ko sejā nepazīstu.

Ar margrietinam_K.Pakarklis
Kārlis Pakārklis – mazās vēlmes piepildījums

 

Ar margrietinam_O.Millers
PhotoMiller Sport jeb Ojārs Millers

Zaķa 12km veicu ilgāk kā 2h 11min.! Ieskrēju un tiku sagaidīta kā karaliene, visi sauca, atbalstīja, gavilēja – es tur biju iemaldījusies. Tas bija atbalsts bukiem, kas ātri pievarējuši savu distanci, bet es tur biju, visu sapratu, bet baudīju. Ja nevar ātri skrienot šo nopelnīt, tad var lēnām pastaigājoties.

Kopumā aizvadīti trīs Stirnu Buka posmi. 1. bija normāls, esmu apmierināta ar rezultātu. Otrais bija DNF – ekskluzīva vizināšanās ar kvadraciklu uz sacensību centru un tagad trešais – bija finišs, fantastisks finišs ar ovācijām un lielu burzmu, skaļumu. Progress ir tas, ka finišs sasniegts. Varēju izstāties, bet varēju arī aiziet līdz galam. Domāju, ka sliktāk celim neko neesmu izdarījusi, bet tagad, kad rakstu, jau esmu noskaidrojusi, ka sāk iekaist patellas (ceļa bļodiņas) saite/cīpsla, noslogotas iekšējās saites celim un būs jāstrādā pie ceļa stabilizācijas – ārsts izcili parādīja starpību starp kreisās kājas ceļa stabilitāti un labās kājas ceļa stabilitāti. Tagad izrakstīts miers skriešanai. Ļoti ierobežots velo un ņemot vērā manas spējas peldēšanā, tā ir neierobežota. Jāiegādājās vēl speciāla IncrediWear zeķe celim un katru dienu jādodās uz procedūrām.

Veselību man un Jums! Tiekamies startos, saudzējam sevi un cīnamies!

 

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s