#tavspirmaistriatlons treniņu process un kļūdas

Pēc maratona biju kā no ķēdes norāvusies! Ļoti cītīgi ķēros klāt braukšanai ar velo un peldēšanai. Skriešanu atstāju tikai sacensībām (Mārupes un Sieviešu skrējienam), bildes no šiem pasākumiem varēsiet atrast @zaneivanane Instagram kontā. Velo ir katru dienu uz darbu un nu jau kļuvis par galveno pārvietošanās līdzekli, kopš meitiņu aizbraukušas uz laukiem.

Sākšu ar kļūdām – jāpilda treniņu plāns, pat tad, ja treneris nekrata ar pirkstu un katru dienu neseko līdzi tam, kas darīts. Braukt uz darbu ar velo vajadzēja pulsā līdz 130, bet man azarts – velo ir kas jauns un vēl neapgūts. Gribēju zināt, ko varu izspiest, vai pa šīm dažām dienām ir kāds progress. Vēl regulāri izbraucu ar nokavēšanos un nepatīk man kavēt darbu, lai arī tas sanāk diezgan regulāri, tad nu spiežu grīdā. Vēl viena kļūda – arī tad, ja man vairs nav Jāņa pakalpojumu, kas pieskata ēšanu, apēsto vajadzētu pierakstīt kaut vai tāpēc, lai varētu saprast cik daudz uzturvielu, cik daudz olbaltumvielu, ogļhidrātu un kad ir apēsts. Tāpat jāseko līdzi ir veselībai un tam vai pietiek visi sportistiem nozīmīgie vitamīni (Gulbja laboratorijā ir sporta veselības panelis). Nezinu kas ar to vingrošanu. Ar lielu azartu pēc maratona ņēmos trenēt augšējos, priekšējos kāju muskuļus, bet katru reizi tie noveda pie sāpošiem ceļiem un praktiski divas nedēļas bez skriešanas (šoreiz gan būs krietni vairāk, jo celim ir sāpes, kas nepāriet un ārsta slēdziens, kas apstiprina problēmu). Liekas, ka tieši šie kāju muskuļi neļāva man noskriet maratonu plānotajā laikā. Vēl, ja mēs sportojam, mums ir pienācīgi jāguļ, arī šajā ziņā sanācis grēkot pēdējās nedēļās, tāpēc nav nekāds brīnums par sekām.

Kļūdu rezultātā – man ir pārslodzes pazīmes – pulss miera stāvoklī ir vismaz par 10 sitieniem lielāks kā iepriekš. Mans lieliskais Garmin Fenix 5s piefiskē arī atpūtu un miega kvalitāti. Tad tagad atpūta prakstiski netiek fiksēta. Miegā, ļoti samazinājies dziļā miega laiks. Īsāk sakot tagad esmu “uz pauzes”, ierobežojumi sakarā ar celi un jāatgūst atpūta un naktsmiers, kas nozīmē visai slodzei ir jābūt daudz mazākai un ļoti zemos pulsos.

Sajūtas? Pat grūti aprakstīt – jūtos nogurusi un šķiet, ka būs labi atpūsties, bet kaut kas ņurd iekšā un nevar iedomāties dzīvi bez kustības vai to samazinot. Organizatoriskie jautājumi par to kā tikt katru dienu uz procedūrām – velo ir vienīgais variants vai taksis, bet ņemot vērā visas ārstēšanas izmaksas, tas pilnīgi nav variants. Tad jautājums vai ievērojot, pēc sajūtām stulbos nosacījumus braukšanai ar velo (katrus divus km apstaties un atpūtināt ceļus uz 5min), vai pirmdien aizbraukt ar velo uz darbu un tad turēt to tur. Izmantot, lai pārvietotos pie ārsta (apmēram 2km) vai tomēr turpināt braukt uz un no darba ar velo (11km ievērojot nosacījums, tas aizņems par 20min vairāk laika un zinot sevi… vienu reizi izturētu 🙂 ). Sajūtas ir nopūta… Tā reizēm notiek. Visu laiku domāju lietas, ko es varu darīt.

Par velobraukšanu. Apdomāju cita velo iegāde, kas būtu vieglāks un vairāk asfalta ritenis. Velobraukšanu ignorēju pirms maratona un pēc maratona ar dažādiem piedzīvojumiem vēl nav izdevies laikā nokļūt ne uz vienu treniņu, tāpēc šis paliek neapgūts. Ļoti neviekla ir braukšanu pa Rīģu vietās, kur nav veloceliņu. Līdz šim labākais sajūtu formulējums ir kā cūka uz slidām. Programmas ietveros jāmācās ne tikai braukšana grupās, tehniskās nianses, vienkārši jāiepazīst velo, tā sastāvdaļas un veidu dažādība. Tāpat saprotu, ka jāapgūst braukšana pa Rīgu, šeit atkal ceru uz Andra un Ievas atbalstu. Andris ir riteņbraucējs, kas nianses jau iemācījis Ievai. Tik daudz darba vēl priekšā, betpirmās sacensības jau tik drīz.

Šajā visā procesā visvairāk orientējos un koncentrējos uz peldēšanu. Tas man ir milzīgs izaicinājums. Brīžiem gribas teikt, ka tas ir lielākais izaicinājums. Ļoti priecājos, ka ir progress. Iepriekš likais peldēšanas video ir pirmais un darbs ar dēlīti. Varētu vēl aiziet uz baseinu un mēģināt ar dēlīti atkārtot, lai būtu ko salīdzināt. Tagad piedāvāju video no pēdējās baseina peldēšanas ar Ievu un Andri, kur Ieva joprojām koriģē un palīdz mums saprast kā labāk peldēt. Viņa arī filmēja. Ir arī vido pēc, bet tie ir ezerā un darbības nav tik labi redzamas.

Man jāatzīstas, ka skatoties ir nedaudz kauns un neērti par to kā izskatās mans peldējums, tomēr esmu vairāk kā 100% droša, ka ir liels progress un tas turpināsies un ir lieliski atskatīties atpakaļ un redzēt progresu. Ja sākumā es pat nemēģināju peldēt kraulā, tad tagad ar nelielām pauzēm nopeldu jau 300m un nedaudz vairāk. Pirmie peldējumi bija ap 20-40m. Vēl ceru, ka šie video var iedvesmot kādu mācīties ko no jauna – pat tad, ja tas grūti nāk, kad viegli atrast attaisnojumus kāpēc varētu arī nemācīties. Tad nu lūk – divi video kā sākuma atskaitei:

Ilgi domāju vai atstāt otro video. Skatījos, ka no sava ābolīša telefona var normāli redzēt video, jo tas atveras pa visu ekrānu. Diemžēl, datorā tā nav. Atstāšu. Vēlreiz atkārtojos – skatoties video jau zinu, kas ir jālabo un lietas kam kā ir jābūt un video ievietošana ir uzdrīkstēšanās. Paldies Ievai par palīdzību peldēšanā un vēstures veidošanu. Diemžēl, savādākus video zem ūdens nav iespējams veikt, jo tiek filmēts ar telefonu un touch screen nedarbojas, ja telefons ir zem ūdens. Ja kādam būtu GoPro kamera ar ko filmēt zem ūdens un kas konkrētās nepieciešamības reizēs varētu padalīties par kādu gardumu, tikai priecātos.

Rezumē par treniņiem.

  1. Ievērojam treniņu plānu, viss pārējais ko darām ir zemā pulsā, manā gadījumā tie ir līdz 130 pat 120 (citiem tas būs jau ļoti daudz).
  2. Neskatāmies kā mūsu darbības izskatās mūsu izpildījumā salīdzinot ar citiem labajiem sportistiem, bet skatamies uz progresu. Tas ir un par to prieks.
  3. Vienmēr ir daudz jauna ko apgūt. Ja likās, ka par skriešanu zinu jau daudz, tad tagad pēc Jaunmārupe skrien! koptreniņa ar Jāni Leiti, vēl ir daudz ko attīstīt.
  4. Tiklīdz esmu apņēmusies kaut ko izdarīt, man uzreiz ir vesela atbalsta komanda un bieži tā ir ne tur, kur to gaidītu visvairāk. Mani pārsteidz līdzcilvēki un atbalsts ko saņemu ik dienas. Šeit varētu daudz rakstīt un rakstīt.
  5. Tagad miera režīms. Esmu “atsēdināta” un vienalga par formas zaudēšanu, jo gribu skriet arī 50 gados un darīt to ar baudu. Tāpat paturu prātā to, ka sportoju tāpēc, ka to vēlos un tas man sagādā baudu un parāda visu pasauli savādāku.

Esmu ļoti pateicīga visiem par atbalstu: Ģimenei, draugiem, programmai, pat sporta pasākumu organizatoriem, savām lieliskajām komandām un visiem speciālistiem, kas man palīdz, neliedz konsultācijas. Galvenā pateicība ir par to, ka es vispār varu sportot. Ka man ir bijusi iespēja skriet maratonu, ka es savos 34 gados mācos peldēt, par to, ka man ir velo ar ko braukt. Vēl apstākļu sakritība un tas, ka vīrs man ir fotogrāfs – palīdz kvalitatīvi iemūžināt sportiskos iespaidus.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s