Triatlons pirmo reizi sacensībās. Mēģinājums pirms Rīgas triatlona

Piektdienas vakarā laimīgi nonācām laukos pie bērniem, kas ir ļoti sailgojušies, tomēr neparedzētu apstākļu dēļ, no Rīgas sanāca izbraukt krietni vēlāk kā sākumā bija plānots, tāpēc ierodoties, bērni jau saldi gulēja. Nākamā rītā domājām, ka mums vajadzētu apskatīt tuvāko apkārtni un apskates objektus. Atceros, ka Andris ar Ievu dodās uz Smiltenes triatlonu un saprotam, ka tie ir nieka 50km, nekad dzīvē neesmu redzējusi triatlona startu un sacensības dzīvajā, tāpēc kopā ar bērniem nolemjam doties uz tām.

Tajā brīdī pat iedomāties nevarēju, ka piedalīšos tajās sacensībās. Mēs ieradāmies ļoti laicīgi, pat bērnus bērnu startam vēl varētu paspēt piereģistrēt. Satikām vienu no TPT 15 (Tavs Pirmais Triatlons izredzētie 15) treneri Jāni. Kurš izmeta, ka varbūt vēlos piedalīties. Es viņam mierīgi atbildēju, ka nē, jo man jau nav ne riteņa, ne ķiveres, tikai peldēšanai. Viņš teica, ka sameklēs riteni un ķiveri, ka varētu iemēģināt mierīgā tempā. Sākumā man bija skaidrs, ka šodien esmu ieradusies kā līdzjutējs nevis dalībnieks, bet tad sajutu tā saucamo pirms starta mandrāžu un sapratu, ka man ir jāpiedalās.

Tā vīra un meitiņu atbalstīta teicu Jānim, ka esmu gatava piedalīties, lai meklē velo. To atrada ļoti ātri. Nepazīstu cilvēkus, kuru velosipēds tas bija, tomēr saku lielu paldies par iespēju piedalīties. Protams, braukt ar tādu ir daudz grūtāk kā ar manu balto zirdziņu un jau pirmajā aplī pa stadionu, kad iemēģināju, sapratu, ka jūtu celi un tas nav ļoti labi, bet sapratu, ka tikai jūtu, tāpēc lielu uzmanību tam nepievērsu. Atlika vēl tikai ķiveri dabūt, jo pārējais man bija, jo skrēju pelkostīmā un zem tā biju pavilkusi skriešanas krūšturi.

Tad satikām Jāni vēlreiz, viņš teica, ka aizdošot savu ķiveri un numura jostiņu. Tad viņš atnesa un varēju doties pieteikties. Aizpildīju reģistrācijas anketu, samaksāju 15Eur par pēdējā brīža pieteikšanos un devos ātri sagatavoties, jo laiks līdz startam bija palicis gaužām maz. Atverot aploksni, biju pārsteigta, jo numura iekšā nebija, bija tikai uzlīme putrai (starp citu traki garšīga), tāpēc nācās apzīmēt vaigu un plecu ar numuru, kuru meitenes pēc starta izrotāja ar maigi rozā lūpukrāsu, vairākkārtīgi krāsu atjaunojot.

IMG_2887
Foto: Roberts Ivanāns jeb Valparaiso Photography

Pie tiesnešiem pārliecinājos, ka tā tiešām var būt, ka man nav numura un nav vajadzīga numura siksniņa (šo būtu būtiski iemācīties izmantot pirms Rīgas triatlona, bet ja nepietika un pieteicos pēdējā brīdī, viss saprotams).

Ātri novietoju velo, ar vienu ausi dzirdēju, kur un kā jāpeld un dzirdēju, ka starts pēc 4min. Kopā ar velo noliku savas botiņas un pakarināju ķiveri un nesos lejā pa kalnu pie ezera. Tur biju apmēram 2min. pirms starta. Sanāca starts bez iesildīšanās. Cilvēku bariņš bija, bet salīdzinot ar to, ko esmu redzējusi Instagram Thriatlon kontos, ļoti maz, bet ar to bija pietiekoši, lai sajustu cilvēkus sev apkārt un ātri pārstātu peldēt. Sapratu, ka vairāk par trīs airējieniem man īsti neizdevās uztaisīt vienā piegājienā un pārgāju sunītī gaidot, kad visi aizpeldēs. No normālā ātruma un ritma atpalikām trīs. Es un divi vīrieši, viens laikam pievilkās vai izretojās tālāk un peldējām salīdzinoši netālu ar kādu vīrieti, kas taisīja baigos zigzagus man pa priekšu. Cilvēki laivās (kas arī laikam ir tiesneši) ik pa brīdim jautāja vai varēšu aizpeldēt, teicu, ka protams. Nav problēmas. Tā peldēju vairāk sunītī kā kraulā līdz brīdim, kad pēdējais pirms manis jau kāpa ārā no ūdens, tas laikam man uzdzina motivāciju pacīnīties, lai ilgi neatpaliktu no viņa. Pēkšņi arī airējieni (lai arī salīdzinoši mierīgi), tomēr diezgan daudz pēc kārtas sanāca un jutos salīdzinoši labi, laikam mandrāža bija pārgājusi un beidzot biju gatava sacensībām (morāli), jo tālāk sacensībās ir disciplīnas, kas ir uz sauszemes.

Izskrienot no ūdens, mani pavadīja apmēram tādi vārdi: “Viņa ir īsts pierādījums, ka triatlonā var piedalīties ikviens”. Tas manī izsauca dalītas jūtas, tomēr biju neizsakāmi priecīga, ka varu turpināt, ka peldēšana – lielākās bailes aiz muguras, pat tad, ja esmu pēdējā. Izpeldot no ūdens, mani atbalstīja, šķiet, visi, kas tur bija tajā brīdī! Manu laimi noteikti varēja redzēt. Tur bija gan vīrs, fotogrāfs Roberts, gan abas manas mīļās meitiņas, gan viens no programmas Tavs pirmais triatlons treneriem Jānis, kas sarunāja man velo un aizdeva savu ķiveri. Gan galvenais runas vīrs Aigars (rakstīju par viņu vienā no pirmajiem rakstīem par programmu Tavs pirmais triatlons).

IMG_2087
Visu sejās šeit viss ir ierakstīts! Fotogrāfija no vīra: Roberts Ivanāns jeb Valparaiso Photography

Ātri uzskrēju augšā uz maiņas zonu. Jau likās, ka viss bez starpgadījumiem un diezgan ātri, bet tad uzkāpu uz velo maiņas zonā, man ātri aizrādīja, nokāpu un aizskrēju līdz maiņas zonas beigām un uz velo uzkāpu otrreiz. Tik nedroši, kas nezinu uz kurieni un kā ir jābrauc, bet norādes bija labas un aizbraucu kā vajag. Sajutu salīdzinoši mīkstās riepas, bet ātrumu braucot bija dabūt daudz grūtāk kā ar savu balto zirdziņu. Bija jābrauc divi apļi, bija nedaudz paugurains asfalta ceļš. Pulss ļoti kāpa, bet tikai pirmā apļa vidū. Interesanti skatīties diagrammu un saprotu, ka tas visiem tā līdzīgi.

2 thoughts on “Triatlons pirmo reizi sacensībās. Mēģinājums pirms Rīgas triatlona

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s