#TavsPirmaisTriatlons noslēgums iekš Rīgas triatlona

Tāda dīvaina sajūta, ka gatavošanās līdz šim grūtākajam un emocijām bagātākajam izaicinājumam ir noslēgusies. Tajā pašā laikā nav sajūta, ka tās ir beigas. Vēl vairāk jau ir plāns apgūt peldēšanu, jo tas ir vispārākajā pakāpē vājākais mans posms triatlona distancē. Tagad, kad vīrs sarūpējis (kā pārsteigumu) trīs papildus brīvdienas, mierīgi varu aprakstīt visu kas un kā.

Visneraksturīgākais pirms Rīgas triatlona ir tas, ka manī bija ļoti maz satraukuma, ļoti maz emociju pirms starta. Apkārt visi stāstīja par mandrāžu, par sapņiem, kas saistīti ar startu. Pārdomām uz ko koncentrēsies sacensībās, par to, kas svarīgākais katram un kas jāpatur prātā, par MIX zonām, kur arī var iegūt laiku un izvirzīties vadībā. Tikmēr biju mierīga kā ezers vasaras naktī bez vēja. Pat vīrs bija satraukts un plānoja fotografēšanu un juta man līdzi, plānoja visas ģimenes atbalstu man trasē. Es ļāvu viņam to darīt un ļāvos būt atbalstītai. Trasē, spēku izsīkumā, tā ir neaprakstāma sajūta.

Iespējams, ka miers bija tāpēc, ka no sevis nekādus fantastiskus rezultātus negaidīju. Smiltenē jau izbaudīju pēdējo vietu grupā un to kā ir būt pēdējai peldēšanas posmā, saņemot īpašu uzmundrinājumu sapratu, ka, iespējams, esot pēdējā, palīdzu kādai jaunietei noticēt saviem spēkiem triatlonā (šis man arī nedaudz palīdz). Kā mēs zinām, tad ar darbu un neatlaidību, var sasniegt daudz. Triatlons Latvijā vēl tikai attīstās un tam noteikti ir liela nākotne un jauniešiem ir iespēja sevi pierādīt. Latvijas līmenī pilnīgi noteikti.

Tad nu lūk. Pamodos ļoti laicīgi. Iepriekšējā vakarā jau biju visu salikusi, lai arī starta apģērbam bija varianti. Izvēlējos vilkt iepriekš neiemēģinātas drēbes, bet jāsaka, ka tas noteikti atmaksājās. Bija ļoti ērti un šķiet, ka bildēs arī izskatās tīri neko. Ar mašīnu braucām līdz Rīgai, tālāk ar velo devos uz startu. Braucot pārbaudīju, ka mans baltais bērītis ir gatavs sacensībām. Noregulēju to iespējami ērtam un ātram startam. Mix zonā nepieciešamās lietas bija jānovieto līdz 8:50, pēc tam līdz startam vairs piekļūt zonai nebija iespējams. Tāpēc ļoti rūpīgi domāju vai viss ir nolikts, vai būs ērti, atcerējos visus noteikumus (triatlonā to ir diezgan daudz, manuprāt). Lietas sakārtoju, pārbaudīju un likās, ka svēta lieta ir uztaisīt selfiju. Selfiji galīgi nesanāca, bet vīrs ir uzdevumu augstumos un ir tapinājis vienu labu bildi kopā ar Justīni no TPT15 (Tavs Pirmais Triatlons 15 laimīgie).

IMG_3757
Foto: Roberts Ivanāns jeb Valparaiso Photography iekš Facebook

Vēlāk bija nedaudz laika līdz startam. Šoreiz biju apņēmusi iesildīties un to pašu plānoja darīt arī Inese. Mēs izdomājām skrienot iesildīties kopā un paspēt vēl pirms starta ielīst ūdenī, pārbaudīt vai nav pārāk auksts, vai nebūs šoks. Izskrējām kādu gabaliņu, vienu sprintiņu augstākos pulsos un tad lēnām atgriezāmies uz starta vietu. Apskatījāmies pirmā viļņa bērnu startus. Tādi malači. Visi peldēja tiešām labi, man trauma, bet to labošu. Kad visi bija tikuši ārā no ūdens, gājām meklēt pārējos, rezultātā sanāca, ka nokavējām iespēju ielīst ūdenī, bet mūs mierināja, ka ūdens esot ļoti labs. Vēss tikai ielienot. Garmin samērīja stabilus 20 grādus, kad gaisā bija tikai 17.

Nācās iet ūdenī un sākt peldēt “sausajā”. Pirms starta sauca vārdu, uzvārdu un numuru, sastādīja rindā pēc numuriem (nevarēja izvēlēties sev ērtāku vietu startā). Asociācija bija tāda kā mākslas vingrošanā – tikai gaita mums bija vienkāršāka. Brīvprātīgie vai tiesneši mūs mudināja iet ātrāk, lai nekavējamies. Ļoti dīvaina, bet laikam tomēr patīkama sajūta, kas rada man tik ļoti trūkstošo satraukumu (es domāju, ka iekšā emocijas bija, bet nejutu, jo biju kaut kur tās noglabājusi. Šīs sacensības šķita ļoti nopietnas un labi sapratu, ka brīnumus peldēšanā  sagaidīt neizdosies. Drusku bezspēcības sajūta). Tālāk iekāpām ūdenī un viss pa zilu paklāju. Pat ūdenī bija paklājs (kādu gabaliņu).

IMG_3925
Foto: Roberts Ivanāns jeb Valparaiso Photography iekš Facebook

Tāda dīvaina sajūta. Nekad neesmu tādā veidā startējusi, t.i. sākusi peldēt turoties pie striķīša vietā, kur nevar nostāties uz kājām tā, lai galva paliktu virs ūdens. Nebija skaidrs ar kuru roku turēties, vai ar abām, kā atsperties, vai neatsperties. Labi, ka zinu, ka uz rezultātu un sacenšanos varu neiespringt, tāpēc eksperimentēju. Paturējos ar kreiso roku, tad ar labo, tad ar abām, beigās neatceros no kuras pozīcijas sāku peldēt. Arī tas, ka sagatavošanās signāls bija ievērojami skaļāks kā klusais un laikam īpašais triatlona signāls (par šo neesmu droša, jo Smiltenē bija kaut kas ļoti vienkāršs).

Sākās peldēšana. Šoreiz mēģināju peldēt un to darīju ļoti akurāti. Netrāpīju un, šķiet, pat nepieskāros apkārtējiem kā kaķis zagos uz priekšu, bet peldēju kraulā salīdzinoši ilgi. Vēlāk tik ilgi vairs neizdevās. Visu laiku pazaudēju elpu. Nepaspēju nogurt, jo aizsitās elpa un, lai izvairītos no panikas, pārgāju sunītī. Mēs divas atpalikām no pamatgrupas. Es tā priecājos, ka nebiju viena, lai arī es biju pēdējā. Pavisam drīz uz starta pusi devās motorlaiva. Ja pārējās dalībnieces tās radītos vilnīšus sajuta tikai atgriežoties un peldot uz finišu, tad mēs abas, izbaudījām diezgan ilgā laikā. Kā pēdējai man bija pavadonis – šoreiz uz supa. Apjautājos vai man ļaus finišēt, paziņoju, ka ļoti gribu finišēt. Meitene, kas peldēja nedaudz pa priekšu, bet ne stipri ātrāk, vairāk peldēja uz muguras. Es viņu satiku pēdējā pirmstriatlona treniņā, pārrunājām savu peldēšanas māku. Tad parādījās neliela cerība, ka mēs varētu būt viena līmeņa peldētājas un viena vēlēšanās man bija – izkāpt no ūdens vismaz priekšpēdējai. Cerēju, ka varbūt vēl kāds būs tik pat lēns kā es 🙂

Mēs peldējām diezgan vienādā ātrumā, sākumā pamēģināju arī uz muguras, bet nevarēju saprast vai tieku uz priekšu ātrāk un vai nav tā, ka tādā veidā lāgā nevaru atpūsties. Vēlāk sapratu, ka visātrākais ir vienkārši krauls, kad tas sanāk un centos sevi pierunāt pēc iespējas biežāk pāriet kraulā, kas vainagojās ar panākumiem. Panācu meiteni pie pirmās bojas un ap otro boju, kur bija apgriešanās, es viņu apdzinu. Un ekstra ar supu tālāk tika viņai, biju viena. Tiekot gandrīz līdz finišam – mani apsteidza nākamās grupas pirmie divi ātrākie peldētāji un es kāpu no ūdens drīz pēc tam, kad otrs ātrākais peldētājs bija izkāpis – tur bija arī kamera, bet to ierakstu, kas bija tiešreidē, tā arī nav izdevies ieraudzīt.Ierakstos atradām tikai junioru Eiropas čempionātu, bet ne Rīgas triatlona sākumu. Ja kādam ir, priecāšos to redzēt un, ja iespējams, pievienošu bloga ierakstam.

Tālāk skrēju augšā pa kalniņu uz MIX zonu, kur atkal viscaur izklāts zilais paklājs. Nezinu vai venmēr paklājs ir zils, labprāt izskrietu arī pa sarkanu paklāju, tam cits svars. Biju pārsteigta, ka mans velosipēds lielajā velosipēdu rindā atrodas tik tālu, beigās ieskrējos un aizskrēju garām, jo citi savus velosipēdus bija nolikuši citās vietās, uz priekšu (tajā brīdī tā domāju, tagad sāku šaubīties vai tas bija iespējams). Skatījos uz velosipēdu numuriem, nevis tiem numuriem, kas salīmēti uz statīviem. To nākamjā reizē noteikti paturēšu prātā. Vērtīga pieredze. Tālāk ātri uzvilku ķiveri, tad numuru un tad botes. Viss gāja gludi. Šoreiz neuzsēdos uz velo MIX zonā, bet aizskrēju ar velo līdz MIX zonas beigām un tad sāku braukt. Priecājos, ka esmu labi visu sagatavojusi, bet biju pārsteigta par vēju. Šķita, ka manu vieglo zirdziņu vējš ļoti labi var kustināt un nezināmu iemeslu dēļ (esmu braukusi pietiekoši daudz un dažādos apstākļos ar to velo), tas mani pārsteidza. Atceros, ka pirmajā aplī izbraucu cauri vienai mazai bedrītei, kurā bija jāpamanās trāpīt un iedomājos, ka šitā varētu arī riepu pārsist, bet paveicās. Bija vēl pāris reizes, kad atsitos, bet tās bija tādas nenozīmīgas. Visu laiku braucot skatījos pretīmbraucējus un centos uzsaukt savējiem, bet, es laikam vienīgā to spēju, jo pārējie sakoncentrējušies devās uz priekšu. Apgriezienus un pagriezienus katrā aplī (kopā velo apļi man bija trīs) mācījos un ar katru reizi ieguvu pieredzi. Uzsēdos uz ilgāka pārdzīvojuma, kad pirmā apļa beigās (labi zināju kā ir jābrauc), tomēr gandrīz izbraucu kā uz MIX zonu un vēl patraucēju puisim Latvijas izlases tērpā (vismaz tērps Latvijas karoga krāsās ar uzrakstu, kas liek man domāt par Latvijas izlasi, bet, ja pareizi saprotu, tad tādu varu iegādāties arī es, ja vēlos). Par šo cepos gandrīz visu otro apli. Vēl braucot ar velo skatījos uz dažiem jaunākiem dalībniekiem ar lielākiem un smagākiem velo (vismaz no skata) un bija žēl skatīties kā viņi cīnās ar vēju un sevi – iedomājos to emocionālo sajūtu. Visu cieņu!

Vēl no sirds izbaudīju to kā katrā aplī meitenes ar vīra mammu, kas viņas pieskatīja, mani pamatīgi atbalstīja un uzmundrināja ar viņām raksturīgo “Sarauj, sarauj!”. Pirmajā reizē (pirmo apli sākot, biju pārsteigta, jo domāju, ka viņas varētu arī nebūt).

Pēc velo posma seko noslēdzošais, skriešanas posms. Ar velo var aizbraukt līdz MIX zonas sākumam – līdz vietai, kur sākās zilais paklājs. Tālāk jāskrien ar velo pie rokas, ātri jāatrod savs numurs un jāuzkarina velo – šajās sacensībās noteikumi pieļāva riteni karināt arī uz ragiem, nebija obligāti jāapgriež un jāuzkarina uz sēdekļa kā sākumā.

Man ļoti patīk skriet. Skriešana mani dara laimīgu. Tomēr pēc velo posma pārejot skriešus, tas vienmēr ir diezgan pamatīgs izaicinājums. Ar velo izdodas pārvietoties diezgan ātri un nonākot uz savām divām kājām, liekas, ka viss notiek pārāk lēni, pulss paceļas pārāk augstu un kājas šķiet cietas. Tas ir kādu laiku, līdz ieskrienas. Arī šoreiz tā bija. Šī vairs nebija pirmā reize un šoreiz biju izvēlējusies sacensībām mīkstākus apavus, kā arī trase bija līdzena. Pateicoties tam, man izdevās noturēt pieklājīgu ātrumu zem 5min/km. Patiesībā pat diezgan pārsteidzoši līdzīgu visas trases garumā 1.km 4.44min/km, 2.km 4.44min/km un atlikušie 850m 4.40min/km (avots ir Garmin konts).

Šeit mani meitiņas ar babuku katrā aplī atbalstīja vismaz divas reizes. Man sauca “Sarauj! Sarauj!”, kā arī deva tā saucamo pieci. Tas dod papildus enerģiju. Pirmajā no diviem skriešanas apļiem ieskrējos, otrajā skrienot noturēju tempu un tad sāku apdzīt savas grupas dalībnieces. Nemanīju, ka velo posmā būtu kādu apdzinusi, bet skrienot gan vairākas dāmas, kas varētu būt no manas grupas, man izdevās apdzīt. Par to neizsakāmi priecājos. Šeit tad, ja kādu apdzen nav tik sāpīgi, jo ir vairāki apļi, dažādi starta laiki un dažādas grupas, kas visas kopā skrien. Tad visas grupas ir sajaukušas un nav pilnīgi skaidrs, kurš ir Tavā un kurš citā grupā. Apdzīt bija lieliska sajūta. Skriet ir lieliski. Skrienot uz finišu dzirdēju Lienes (trenere) saucienu, lai pavicinos vairāk ar rokām un sev palīdzu, tas tiešām palīdzēja un atkal nonācu uz laimīgā zilā paklāja, kas šoreiz nozīmēja to, ka esmu finiša taisnē. Neskatoties uz to, ka vajadzēja vēl uzskriet kalniņā. Finišs vienmēr ir īpašs. Skrienot gan man tiešām bija maz emociju, tās parādījās, bet neraksturīgi maz. Apdzenot konkurentes bija, satiekot bērnus trasē bija, bet biju neraksturīgi mazemocionāla. Iespējams pārāk sakoncentrējusies “nopietnajam” startam.

No komandas finišēju pēdējā. Tāpēc ātri atradu Laumu un Inesi. Justīne bija kaut kur aizgājusi. Bija patīkama sajūta un lēnām kļuva vēss. Pēc tādām karstām dienām un tik ideālas vasaras, pēkšņā normālā un parastā Latvijas vasara pārsteidz nesagatavotu. Pēc peldēšanas drēbes netiek pārvilktas. Es braucu ar velo un skrēju tajās pašās drēbēs ar ko peldēju, tāpēc apstājoties ļoti var just to kā slapjās drēbes ietekmē pašsajūtu jau tik ļoti salīdzinoši vēsajā dienā.

IMG_4622
Pēc finiša dalāmies iespaidos. Roberts ir uzdevumu augstumos un izjūtot lielu lepnumu par mani (kā vēlāk atzinās), ķer dzīvos kadrus. Foto Inese, es un Lauma.
IMG_4627
Viena no trīs pozējamajā bildēm, šķiet šī ir visdzīvākā no visām. Vislabāko izmantoju daudz citās vietās, tāpēc šeit visdzīvākā. Fotogrāfijā es, Lauma un Inese. Foto autors: Roberts Ivanāns jeb Valparaiso Photography iekš Facebook

Laumai, ģimenes līdzjutēji no mājām atsūtīja bildi, kuru vēlāk atradu uz viņas sienas iekš Facebook. Pati neesmu redzējusi ierakstu un nav bijusi iespēja nobildēt ekrānu vai kā savādāk iegūt tik patīkamu attēlu.

Tagad skatos oficiālos rezultātus sportlat.lv un īsti nesaprotu vai man ir 6. vai 7. vieta. Šeit redzama 7. vieta, tomēr oficiālajos rezultātos esmu norādīta kā sestā savā grupā. Tagad zinu, ka grupā startējām 14 dalībnieces. Tā ir tautas klase un rezultāti visiem kopā no 2001. gadā dzimušajiem līdz vecākajai sacensību dalībniecei. Ņemot vērā, ka šajā distancē vīriešiem ir grupa M70, tad, ja sievietēm šajā solīdajā vecumā kāda piedalītos, viņa tomēr tiktu izdalīta atsevišķā grupā F70. Ja ir vēlme startēt savā vecuma grupā, tad jāiemācās peldēt tā, lai mierīgi un ātri var nopeldēt 750m un startēt vecuma grupās, citās distancēs. Tagad būs daudz darba ar trenera palīdzību tieši peldēšanā.

Sprinta distances startu peldēšanā neskatījāmies. Lēnām devāmies uz Nacionālās bibliotēkas pusi, kur netālu bija novietots mūsu auto. Tajā pārģērbos siltākās drēbēs kā tās, ko biju paņēmusi līdzi somā, jo tomēr bija pārāk vēss. Kad atgriezos velo trasē pie bibliotēkas, Andris ar Ievu un citi sprinta distancē startējošie jau bija tikuši līdz velo apļiem. Mēģināju atbalstīt, bet nevar saprast vai vajag. Zinu, ka man vajag, tāpēc šķiet, ka citiem arī, bet, ja atbalstu un neredzu emocijas, tad jūtos diezgan stulbi. Tajā pašā laikā saprotu to emocionālo stāvokli smagas fiziskas slodzes laikā. Savējiem uzbļāvu, citiem plaukšķināju.

Bija liels prieks satikt Aneti no VSK Noskrien Blonde komandas, kas bija atskrējusi skrējienā uz Rīgas triatlonu, redzējusi gan mūsu Blonde komandas biedrus Ievu un Andri, kā arī atbalstīja viņus trasē. Arī es viņu satiku… Tik patīkami, ka ir komandas. Trenēšanās individuālos sporta veidos notiek atsevišķi, bet ir kaut kas komandās un būšanā kopā, savstarpējā atbalstā un reizēm arī ārpus kopīgā sporta veida.

IMG_5259

Tāpat izjutu arī atbalstu no savas Jaunmārupe skrien! komandas. Sacensību rītā saņēmu uzmundrinošu un atbalsta pilnu SMS no Evijas, kas man emocionāli palīdzēja saprast savas bailes no pēdējās vietas, savākt domas un saprast, ka es vēlos cīnīties un nepadoties. Par viņu jau rakstīju, kad stāstīju par lūzumu triatlona treniņprocesā, kad pirmo reizi domāju, ka varu padoties. Tāpat īpašu atbalstu saņēmu no Irēnas, kas teica, ka nevarēs būt klāt, bet labprāt izlasīs aprakstu. Irēna, domāju, ka Tev arī jāmēģina. Tev noteikti būtu vieglāk, jo mēs esam vienādi trakas. Tev ir pieredze gan velo, gan skriešanā un Tu labprāt arī peldi. Esmu droša, ka arī pārējā Jaunmārupes komanda mani atbalsta, jo tā ir sanācis, ka komandā mums ir lieliski un atbalstoši cilvēki. Noteikti jau esmu rakstījusi.

Tagad izskatās, ka esmu ieguvusi vēl vienu komandu. Projekts #TavsPirmaisTriatlons ir noslēdzies, bet šķiet, ka mēs turpināsim būt komanda, kas iepazinusies un saliedējusies projekta ietvaros. Esmu droša, ka mēs savāksimies uz kopīgiem treniņiem, visticamāk reizēm kopā dosimies uz kādām secensībām un gribētos domāt, ka būs arī jauna triatlona komanda, ja būs komandu sacensības vai stafetē. Milzīgs paldies treneru komandai – Lienei, Jānim un Igoram, kas rūpējās ne tikai par treniņiem un to programmu, bet arī atrada individuālu pieeju katram no mums. Esmu ārkārtīgi pateicīga Ārim par ideju (ja pareizi saprotu, tad projekta idejas autors ir Āris), jo bez šīs programmas, es noteikti nebūtu izbaudījusi tādu sajūtu un pārdzīvojumu buķeti un sevi atklājusi pilnīgi savādāku kā zināju līdz projektam. Man nebūtu āķis lūpā iemācīties peldēt. Atceros, ka projekta pieteikuma anketā rakstīju, ka iemesls kāpēc piesakos triatlona programmai ir vienkāršs: Gribu iemācīties peldēt, iegādātie velosipēdu un sasniegt šķietami nesasniedzamu mērķi – startēt triatlona sacensībās. Tieši to es izdarīju.

IMG_6434
Mūsu treneru sastāvs: Liene, Jānis un Igors. Kaut kur aiz viņiem ir Āris. Šis ir brīdis, kad tiek paziņots Suunto – projekta atbalstītāja galvenā balva – jauns Suunto pulkstens, kas tika Justīnei. Viņa noteikti to ir pelnījusi un pulksteni viņai vajadzēja.  /Foto: Roberts Ivanāns/
IMG_6444
Lūk, arī Justīne, kas saņem balvu! Lieliska, drosmīga, mērķtiecīga, draudzīga un atsaucīga jauna sieviete, kas noteikti ir pelnījusi šo balvu. /Foto: Roberts Ivanāns/
IMG_6466
Arī mūsu kopīgais sveiciens asākām izjūtām jaukajiem treneriem un Ārim par sacensības gara uzturēšanu Endomondo challenge tikai #TavsPirmaisTriatlons dalībniekiem. /Foto: Roberts Ivanāns/
IMG_6489
Āris ar Valdi, kas ir Endomondo challenge uzvarētājs ar Āra sarūpēto kliņģeri. Visu cieņu. Pie luksaforiem esot pat slēdzis ārā laika skaitītāju treniņam, lai būtu godīgi (es tā nedarīju un noslēdzu pirmo desmitnieku). Riktīgs prieks un lepnums! /Foto: Roberts Ivanāns/
IMG_6423
Šie esam mēs TPT 15 dalībnieki ar trīs treneriem un Āri 2018. gada 12. augustā pēc starta un apbalvošanas Rīgas triatlonā. /Foto: Roberts Ivanāns/

Uz drīzu tikšanos dažādos sporta pasākumos un īpaši triatlonā! Esmu aizkustināta un ar šo patiešām beidzas #TavsPirmaisTriatlons apraksti, jo viss, kas būs tālāk būs pēc programmas. Paldies gan treneriem, gan komandai!

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s