Noskrien Ziemu 2019/2020 1. posms Priekuļos

Finiss_NZ_1
Foto: Marta Garā

Joprojām aktuāls ir jautājums – būs skriešana vai nē. Tagad aboniments uz šo lielisko pasākumu ir iegādāts un pirmais posms ir noskriets. Jāmēģina atkal aprakstīt notikumus trasē, pirms tās un pēc.

Man ir milzīga nostaļģija par šo ziemas skriešanas seriālu (bez sniega gan pilnībā), jo divus no iepriekšējiem trīs gadiem esmu skrējusi. Pirmajā gadā īsās distances, otrajā gadā visas garās distances, trešajā gadā pilnīgi neko, savukārt tagad ir ceturtais gads – iegādāta dalība uz visiem posmiem.

Pirmais posms. Atgriešanās Priekuļos. Starta vieta pilnīgi cita, bet teikšu, ka plašāka un labāka. Vairāk auto var novietot un tualetes vairāk izvietot. Pirmo reizi braucu pati un patstāvīgi un pie stūres (parasti kāds ved). Ļoti labi pie dūšas gāja roka dziesmas radio. Starta vietā ierados laicīgi un stāvlaukumā sastapu Laumu no Jaunmārupe skrien! Nācās stāvēt garā rindā pēc dalības numuriem, laikam tāpēc, ka arī pārējie bija ieradušies šķietami laicīgi (tajā pašā laikā, kad es). Neskatoties uz to, ka bija divas rindas mazajai distancei, tāpat tās bija garas. Lieliska oma lika visu laiku dīdīties mūzikas ritmā – nez kā tas ir paziņām un draugiem, kas ar mani ir kopā? Tāpat dejošana pirms skriešanas to padara par svētkiem, reizēm dejoju pat skriešanas laikā, kad ir mūzikas/dzirdīšanas punkti.

Šoreiz īpaši gribu uzsvērt to kā Laumai lielījos, ka nevajag stāvēt garajās rindās uz tualeti pirms starta, jo vienmēr var atrast krūmus. Šoreiz es tādus neatradu un nostājos rindā uz tualeti. Tā iespējams bija garākā rinda, jo nokavēju gan skrējēju, gan arī nūjotāju startu un startēju fantastiskā vienatnē. Pirmo reizi piedzīvoju ko tādu. Dīvaina sajūta, škrobe liela, jo esmu taču daļa no Jaunmārupe skrien! un, kas zina, varbūt pat neskatoties uz neformu, mans rezultāts varētu tikt ieskaitīts komandas ieskaitē. Stāvoklī pirms tualetes apmekējuma uzsākt sacensības nevarēju, tāpēc saprotu, ka savādāk rīkoties nevarēju un ieguvu jaunu, nebijušu pieredzi, kas, cerams, vairs neatkārtosies.

Tātad starts – pārliecinos kurā virzienā jāskrien. Un uzsāku skriet. Pie pirmā līkuma satieku pamatnūjotāju grupiņu. Un uz līkuma stāvēja arī Roberts, kas apjautājās, ko skrējēji kavējās. Ātri atsaucu, ka tualetes apmeklējums. Satraucās, ka to par maz. Tad teicu, ka iespējams iestājos nepareizajā rindā – varbūt āra tualetēs būtu bijis ātrāk, bet pēc starta Endomondo sapratu, ka es nebiju vienīgā, kas no skrējējiem nokavējusi startu tualetes apmeklējuma dēļ, varbūt tomēr tualetes varēja būt vairāk, lai arī citā tualetē būtu kavējusies mazāk par 5min. Skrējēju pamatgrupu sastapu tikai pēc apmēram 1.5km. Baidījos, ka startu esmu “pārķērusi”, bet turpināju skriet. Būtu bijis kauns apdzīt tik daudz cilvēkus un uz trases beigām visus palaist pa priekšu (tā tas kādreiz ir gadījies). Nospriedu, ka baudīšu un nepievērsu tam lielu uzmanību, kā būs tā būs. Tāpat šis seriāls ir motivācijai, lai uzsēstos uz āķa. Tā tas notika 4 gadus atpakaļ, ceru, ka tas paīdzēs arī tagad. Skriešanas laiks ir viens no laimīgākajiem manā dzīvē un klasiskais maratons 3:45h manām acīm joprojām liek spīdēt.

Tad nu lūk, skrēju, lēcu pār saknēm, izvairījos no citiem cilvēkiem, daudz atvainojos, bet skrienot domāju par to, ka varu, celis nesāp un skrienu taču komandā 🙂 Ja nevarētu paskriet, tad komandas fakts nepalīdzētu, bet es varēju un tas bija fantastiski. Es jūtu pateicību par to. Laikam daudz enerģijas ir sakrājušās un tās vajadzēja kaut kur izlādēt. Tā es lādēju līdz finišam. Spēka bija maz, bet enerģijas pietiktu vēl otrajam aplim, ko lādēt. Pirms paša finiša atcerējos Daryas ieteikumus finišam un atradu kādu priekšā skrienošu, ko ķert un noskriet. Tad nu atradu meiteni – kā sāku skriet viņai garām, tā viņa uzņēma ātrumu, kas mani pārsteidza. Adrenalīna daudz no grūtuma vairs ne miņas, sasniedzot augstāko pulsu visā skrējienā gribas domāt, ka viņu noskrēju, bet šķiet rezultātos mums bija vienāds rezultāts un vieta tiek dalīta. Kopā mēs noskrējām vienu puisi. Super! Kas par emocijām. Tālāk ilga atelpošanās, jo pulss bija fantastiski liels. Drīz ieraugu arī Lauru, ko neesmu sagaidījusi, jo visā atelpošanās procesā neesmu spējusi iedomāties.

Bija prieks ģērbtuvēs satikt Daryu un otro reizi vienā dienā izbaudīt aukstu dušu. Labi, ka pie šī sevi jau esmu pieradinājusi, jo varēju tīri brīvi nostāvēt tajā vēsajā ūdenī. Visi, kas pēc dušas teica, ka pirms tam esot bijis siltais ūdens, bet ūdens siltība nevarēja sabojāt manu omu. Es pat izbaudīju to. Tā jau saka, ka patiesās vēlēšanās piepildās – šķiet kaut kur klusībā biju vēlējusies lai ir tikai auksta duša.

Man prieks, ka mierīgā skriešanas sezona ir sākusies. Noskrien Ziema dalībnieku skaits aug, bet vēl saglabā neliela dalībnieku skaita patīkamo atmosfēru.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s