Skriešana ir atsākusies

Esmu atsākusi skriet! Nu varu teikt par visiem 100%. Sapratu, ka skriet man īsti nesanāks pašai par sevi, kā citiem. Man vienkārši nesanāk, tāpēc sarunāju palīgā Daryu. Kā es priecājos, ka tieši viņa ir tā, kas palīdz man skriet. Lai sāktu skriet, man ir vajadzīgs plāns, savādāk nesanāk. Pie plāna izdodas pieturēties, bet skrienot pašai, sanāk izskriet par daudz un tad ir sajūta, ka skriet nevajag, vai galīgi negribas. Tad sākas garā pauze. Bet Darya zina, kad un cik daudz vajag. Nu jau pirmo tādu “negribu” vai “ja nebūtu plāna neskrietu”, esmu pārvarējusi. Skrienu lēnām, reizēm ļoti kaitinoši. Strādāju pie kadences – nu regulāri tā ir virs 180, kas ļoti priecē. Jātrenē arī lielāka, jo palielinot ātrumu, jāpalielina arī kadence, bet ja to nevaru izdarīt lēnāk, nespēju to izdarīt arī skrienot ātrāk.

Šajā laikā ir mainījušās vairākas lietas. Pirmām kārtām laikam es pati esmu mainījusies. Ar grūtībām skrienu kompānijā – fantastiski izbaudu skriešanu vienatnē. Pat 24km. Man ir tik labi. Lielākoties skrienot vairs nav sajūsmas, bet saldsēras sāpes, kas rauj sirdi un šķiet, ka vienīgā vieta, kur varu tās izsāpēt ir tieši skrienot. Daži skrējieni (par laimi īsie), ir bijuši kārtīgi raudot, sitoties elpai ciet. Uzsitot ļoti augstu pulsu. Interesanti, ka man tajā reizē pietika ar 6km. Pēc tam varētu sākt skriet, bet bija palicis tikai atsildīšanās kilometrs.

Interesanti ir tas, ka tagad otrā elpa parādās nevis pēc 7km, bet vairāk, reizēm pat 10km. Es nezinu, ko tas nozīmē, nesaprotu vai tas ir labi, bet tas noteikti ir fakts.

Agrāk biju no tiem, kas klausījās putniņus un dabu, bet tagad klausos Grigoriju Ļepsu. Kaut kas viņa mūzikā, vārdos un pasaules uztverē ir ārkārtīgi tuvs. Sāpes, caur kurām ir enerģija. Tad, kad dzīvo pa īstam – ir laime, ir sāpes, ir prieks, ir izmisums – ja to visu neapspiež, bet izdzīvo, varētu teikt izbauda (nav īstākais vārds, bet labi raksturo), tad rodas enerģija. Tas ir kā modināt pūķi. Jo vairāk pārdzīvojumu, jo spēcīgāks pūķis. Viss, kas nesalauž, dara stiprākus. Tā tas vienkārši ir. Banāli, bet pa īstam.

Tagad es skrienu, nu jau līzd 40km nedēļā esmu tikusi. Var redzēt progresu, man ir pieredze, tāpēc vairs nesatraucos par to, ka pārāk ilgi un pārāk lēni, ka neko nevarēšu, bet es jau atceros to ziemu, kad tā domāju, tad pirmais skrējiens un uzreiz PB Liepājā. Kas gan tagad būs ar sacensībām, nezinu, bet skriešana ir manas zāles un terapeits (road is my therapist). Tas galvenais, bet maratonam 3h 45min. būt.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s