Par mani

Mājās ar rozi un medalu
Foto: Roberts Ivanāns

Esmu Zane Ivanāne – divu burvīgu meitiņu māmiņa, kas sevi ir atradusi skriešanā. Skrienot sajūtu brīvību, kuru ikdienas rūpēs tik viegli pazaudēt. Skrienot iegūstu laiku sev, kas pēc meitiņu piedzimšanas ir ļoti vajadzīgs. Vislabprātāk trenējos piemājas mežā un lidostas apkārtnē. Piedalos gan asfalta, gan taku skrējienos. Rezultātu plānoju pilsētvidē, jo tas dod milzīgu gandarījumu un stimulu trenēties vairāk, savukārt takas man ir kā meditācija – nonākšana tuvāk dabai.

Sāku skriet 30 gadu vecumā pēc otrās meitiņas piedzimšanas, pateicoties Bite Latvija kolēģim, kurš aicināja mani pamēģināt skriet – negaidīt siltāku laiku, bet sākt uzreiz, ziemā, jo ir pieejams viss nepieciešamais, lai skrietu arī ziemā. Viņš tik aizrautīgi stāstīja, ka izdomāju, ka jāpamēģina, bet tad, kad ārā laiks kļūs siltāks (lai nav uzreiz jāpērk termoveļa, kā ieteica kolēģis). Tad pieteicās otrā meitiņa. Visu laiku skrēju pakaļ autobusiem ar lielu vēderu, skatījos uz visiem skrienošajiem parkos un domāju, ka es arī noteikti skriešu, kad piedzims meitiņa. Pirmo reizi pamēģināju apmēram 1,5 mēnešus pēc dzemdībām un biju ļoti vīlusies. Šeit drauga plecs ar padomu, ka sākumā var nemaz neskriet, bet ātri staigāt un noskrien.lv izglītojošais atbalsts, deva neatsveramu ieguldījumu manā mīlestībā pret skriešanu. Sākumā staigāju tik daudz, cik mazā meitiņa ratos gulēja un tik ātri, cik vien varēju. Mēneša laikā biju satrenējusies tā, ka varēju lēnām skriet jau 30 minūtes. To lepnumu par sevi atcerēšos vienmēr. Tad  viens pēc otra sekoja ātruma rekordi. Kad nebija ātruma skrējienu, tad skrējām kopā ar draudzeni (joprojām mēdzam skriet kopā). Draudzene bija tā, kas parādīja, kur skriet mežā un kopā ar viņu iemīlēju mežu.

Šeit gribu dalīties pārdomās un pieredzē par skriešanu, mērķiem, pārdzīvojumiem un piedzīvojumiem, kas saistīti ar skriešanu.