Sajūtas pirms #manspirmaismaratons

Rakstīšu šeit, varbūt palīdzēs. Svētdien ir maratons, šodien otrdiena. Neesmu nevienā sportā iesaistījusies divas dienas. Šodien pašsajūta bija labāka – muguras lejasdaļas sāpes, kas neļauj ērti kustināt kāju, šķiet ir pametušas, bet tad vakarā nevainīgs 5km gliemeža skrējiens, kas  sagriež manas sajūtas un sagrauj cerību uz 3:45min.

Izgāju skriet kompānijā. Ar pirmajiem soļiem ir skaidrs, ka velk muguru, bet skriet var, katrā solī jūtu, reizēm vairāk un reizēm mazāk. Ap kādu trešo km kārtīgi jutu jau celi, ceturtajā km kustējos līdzīgi ātri, bet tīri no papēža ar taisnu kāju, jo turpināt skriet vienkārši vairs nevarēju. Izteiktas sāpes. Arī pēc skrējiena sāpes celī un mugurā jutu.

Pirms devos skriet aizgāju pie dakteres uz konsultāciju. Tika izslēgtas nieres. Par cik nekas nesāpēja, neko vairāk pārbaudīt arī nevarēja. Jautāja par sajūtu vēderā, teicu, ka reizēm jūtu. Aptaustīja un teicu, ka vēl jāizslēdz būtu ginekoloģija. Visa dzīve turpināsies pēc maratona, arī citus ārstus apmeklēšu pēc tā. Pašreiz jūtos kā savu dzīvi iesaldējusi. Triatlona treniņos taupos, neapmeklēju visus treniņus. Tikai skrēju un reizēm aizgāju uz baseinu. Jā, bez maratona mani vēl satrauca ģimenes labsajūta, kas tomēr savā ziņā cieš no manas biežās prombūtnes un peldēšana, jo augustā ir jāvar nopeldēt priekš manis šobrīd nopietna distance.

Kā jau man raksturīgs. Man panika – dalos ar savu paniku ar tiem, kas var man palīdzēt. Pirmā, kam uzrakstīju bija Liene – trenere no triatlona. Aprunājāmies, skaidrs, ka attālināti palīdzēt nevar. Otrā, kam rakstīju bija mana skriešanas palīdze – viņai nav nekādu jautājumu, viss skaidrs – bailes no maratona un tāpēc arī tādas sajūtas. Atceros bailes no pirmā pusmaratona un sajūtas, atceros gatavošanos Valmierai un satraukumu – jā bija daudz dīvainību, bet šī nav viena no tām. Man tiešām ļoti sāp, nevis tikai sajūta, ka jūtu, kas rada tādu piesardzību. Gribu, bet nevaru viņai piekrist. Tāpēc rakstīju Raivim – treneris (man zināms kā Jaunmārupes bezmaksas treniņu vadītājs). Viņš piezvanīja un uzdeva daudz jautājumus, iztaujāja kur kas sāp un vēl visu ko. Piekrita man, ka tas nav no satraukuma (hjuuuu). Vismaz kāds (pēc sajūtām), kas palīdz. Lika uztaisīt vienu vingrinājumu un aprakstīt sajūtas telefoniski pēc tam. Sarunājāmies par rīcības plānu sazvanīties nākamajā dienā. Viņš arī piezvanīja un teica, ka esot vēl pakonsultējies ar LOV (Latvijas olimpiskā vienība) ārstiem un pēc manis stāstītā, man vienkārši ir jāatsakās no skriešanas un velo līdz maratonam. Teorētiski varētu pieļaut baseinu, lai domājot pati. Teica, ka nedos man cerības, jo liela varbūtība, ka maratonā līdz galam nenoskriešu. Bet – tas deva man mieru. Es sāku justies daudz labāk.

Pēcāk zvanīja tētis papļāpāt. Pastāstīju šo – viņš man teica, ka iespējams vēl nav laiks noskriet man maratonu. Mēs aprunājāmies un teicu, ka noteiki mēģināšu. Ļoti pāri sev nedarīšu, bet finišēt ļoti gribu. Arī šī saruna mani nomierināja, jo pēkšņi sapratu, ka iespringstu par lietu, ko nevaru mainīt. Izdomāju, ka man būs lielisks piedzīvojums, kurā, iespējams, būs otrais DNF manā mūžā, bet ceru uz brīnumu 🙂

Vēl pirms sarunas ar Raivi, man bija WhatsApp čats ar Ievu un Andri – maniem lielākajiem sporta atbalstiem ikdienā, ko bieži, nepamatoti nepieminu. Viņi vienmēr ir man kaut kur tuvumā. Vienmēr atbalsta, pat nevajag meklēt. Paši piedāvājās. Zelts! Īsāk sakot, savas bažas, bailes un satraukumus izklāstīju arī tur. Tajā brīdī, kad jau biju nogurusi no sevis, “palaidu vaļā” un teicu, ka lai vai kā, man noteikti būs lielisks piedzīvojums. Šo nevar apgāzt nekas! Piedzīvojums tas būs jebkurā gadījumā un šī atklāsme ir fantastiska. Es ar nepacietību gaidu savu startu un ar interesi domāju kā tas būs skriet maratonu. Ceru, ka tikšu līdz finišam un iegūšu lieliskāko simtgades Lattelecom maratona medaļu ar lielāko emocionālo un ieguldītā darbu svaru savā dzīvē!

Man likās, ka šo svarīgi uzrakstīt, jo rakstot meklētājā #manspirmaismaratons variācijas, vēloties izlasīt kaut ko par satraukumu, neko emocijām bagātu, nobijušos un tādu kā man, neatradu. Atceros, ka reiz lasīju Madaras Marijas Muižnieces pēdējo bloga ierakstu pirms viņas pirmā maratona – tur bija pateicības par atbalstu, par to, ka viņai ir sajūta, ka viņu nēsā uz rokām. Ziniet man arī tā ir. Varbūt vēl ierakstīšu kaut ko iepriekšējā vakarā pirms starta, bet zinu, ka uzrakstot šo esmu gatava savam pirmajam pilnajam maratonam 42.195km garumā!

05.05.2018 #esesmustirnubuks šoreiz vairāk par Susuriem un pārdomas par rīcību, kad trasē kādam trauma…

Šis posms sākās ar šaubām. Daudz šaubām. Šķieti par visu., kas saistīts ar skriešanu. Vispirms – pēc Daugavpils pusmaratona personiskā labākā rezultāta (tautā PB), divas dienas pirms starta, izteikti sāp ceļa mala. Ejot gandrīz jāklibo. Ne pirmo reizi, parasti miers palīdz, bet šoreiz bija savādāk, bet starta dienā nejutu. Pēkšņi parādījās sajūta, ka pazūd skriešanas prieks, lai arī iedomājoties par savu pirmo maratonu, skaidri zinu, ka gribu to noskriet. Šaubas radīja arī tas, ka ieradāmies bez “aukles” bērniem, bet zināju, ka teorētiski vajadzētu būt kādam no “Jaunmārupe skrien!”, kas pieskatīs bērnus, bet iepriekš sarunāts nekas nebija. Braucam uz Stirnu Buka skrējienu, jo meitām iegādāta dalība Susura distancē un vīra bildes domāju, ka arī jau gaida skrējēji un skriešanas entuziasti. Meitām pirmajā Stirnu Buka posmā šogad nepietika medaļas, tāpēc dalība un medaļu iegūšana šoreiz bija īpaši svarīga. Man arī iegādāts abonements. Iekšēji jūtu, ja būs iespēja un bērnus kāds pieskatīs, tad noteikti skriešu. Vēl ir iekšējā sajūta, ka jāskrien, jo kas gan vēl, ja ne baudas skrējiens Stirnu buka pasākumā spēs atjaunot prieku skriet.

Ogrē un sacensību centrā ierodamies ļoti laicīgi. Iepriekšējie brīdinājumi par laicīgu ierašanos tiek ņemts vērā un vēl stundu pirms starta jau esam klāt, lai arī pat numuri nav jāizņem. Tos izņēmām jau iepriekšējā dienā Dominas Sportland veikalā. Varēju sarunāt, ka numurus izņems kāds cits, bet priecājos iepriecināt meitenes. Doties kopā, iegādāties sen kārotās končas no aparāta un saldējumu. Viņas bija ļoti priecīgas!

Atgriežoties pie sacensību dienas. Skaista saulaina, bet ne karsta diena. Pavasarim silta, tomēr pavēsa diena no rīta, ja neesi skrējienā. Lēnām saprotam, kur kas atrodas. Meitenes pēkšņi izdomā, ka grib frī kartupeļus. Neviena klienta pie ēdienu teltīm vēl nav. Vīrs šaubās, jo mazajām starts pēc 45 minūtēm. Saku, lai pērk, jo no rīta nebija apetītes un Tērvetē skrēja nosacīti, ar garām pauzēm. Viņš padomāja un piekrita.

Tad saprotu, ka ir auzas un daba sauc. Šķiet, ka sacensību centrā vēl nav daudz cilvēku, bet tas laikam tāpēc, ka visi stāv rindā uz labierīcībām.

Šoreiz Susuriem starts savādāks. Esot jāiet uz starta vietu (pasaku pilsētiņu) apmēram 20 minūtes, tāpēc jāpulcējas nevis 11:00 (starta laiks mājaslapā), bet 10:30. Šo biju palaidusi garām, bet neiespringstu, jo esam laicīgi, jo visu varam paspēt (ja vien rindas uz tualeti būtu īsākas vai arī meža pieturas būtu vieglāk atrodamas). 10:30 jau stāvam gatavībā un esam gatavas iet uz starta vietu. Bungu ritms, kas sāk spēlēt, liek dejot manām kājām. Drīz man pievienojās abas meitenes. Tā izpildījāmies, līdz sākam iet. Visu ceļu mūs pavada bunku ritms. Man ļoti patīk ritmi un šis man ļoti patika. Ar meitenēm tāds parādes noskaņojums.

Bija jocīgi, ka Susuru starts nav sacensību centrā! Mazākā nevarēja nostāvēt mierā un sagaidīt startu pasaku pilsētiņā ar daudz koka figūrām un aizrāvās ar koka čūskas figūru, ložņājot pa to, jo aizkavējāmies pirms starta. Bija kārtīgi jāsauc, lai varētu startēt barā ar visiem.

Šoreiz, salīdzinājumā ar Tērvetes posmu, mazā bija gatavāka skriet un skrēja daudz vairāk, savukārt lielajai meitai vajadzēja ieskrieties un sākums bija grūtākais. Tad pēkšņi mēs pamanījām Selgas cepumu un to apdzinām. Milzīga sajūsma par šo personāžu. Mēs strauji pagājām viņam garām, bet tad negaidīts pavērsiens – Selgas cepums apdzen mūs un lielā ātrumā uzskrien kalnā. Nu to tā nevar atstāt! Jāskrien tam pakaļ – tas nekas, ka kalnā, tas nekas, ka grūti. Mazā pa priekšu, kas nogurst, tad pagaida un tad atkal aizskrien pa priekšu.

Cepums esot ātrs – secina meitenes. Esot jātrenējas. Šobrīd abas gatavas to darīt un ir apņēmības pilnas. Kalns lejā. Vēl nedaudz meža takas un tad jau pagrieziens, tad ceļš un tad jau skaidrs, kur finišs. Mazā uzņēma iespaidīgu tempu, salīdzinot ar apkārt skrienošajiem. Iespaidīgi! Pa ceļam dzirdu ovācijas, kas veltītas viņai no līdzjutējiem un komentāri, bet visi atbalstoši. Vēl pēdējā apstāja, tad sprintiņš līdz finišam. Šeit daudz līdzjutēju, kuri visi plaudē un uzmundrina. Tiešām ātri un skaisti! Savukārt mēs ar lielo meitu ar baudu un smaidu tikām līdz finišam, kur satikām mazo māsu. Es jūtos ļoti lepna par savām dāmām! Viss ar prieku un pēc pašu vēlēšanās. Vēl fotogrāfija ar Loti un kārtīga apdāvināšana. Maizīte, konfekte uz kociņa, ūdens un šokolādes sieriņš Baltais. Protams ilgi gaidītā medaļa. Lielajai meitai pirmā medaļa mūžā! Man bija liels prieks.

Tālāk devāmies uz Jaunmārupe skrien! ierasto tikšanās vietu. Tur satiekot to drosmīgo vīrieti, kurš pieskata Jaunmārupes bērnus. Visi mani pārliecina, ka droši varu skriet, ka bērni būs pieskatīti un viss būs kārtībā. Esmu mazliet noraizējusies, jo viņas nav pieradušas būt patstāvīgas (viņām netiek dota tāda iespēja). Devu norādījumus, pēc kā var atpazīt tikšanās vietu. Aizsūtīju meklēt vēl vienu Susuru dāvanu – bezmaksas saldējumu. Ar pirmo reizi neatrada. Tad gājām kopā. Nostādināju viņas rindā pēc saldējuma un pati jau steidzīgi devos uz starta vietu.

Skrienu
Valparaiso Photography – vīrs mani knapi noķēra, jau gāja meklēt nākamo “spotu”, jo domāja, ka mani palaidis garām.

 

Starts! Sāku ārkārtīgi lēnām un mierīgi. Pavisam lēnām un nesteidzīgi paskrēju garām nūjotājiem. Tad skrēju kopā ar skrējējām, kuras no sirds baudīja skrējienu. Šeit nebija neviena, kas būtu pārķēris startu vai satraktos par rezultāta laiku finišā. Pilnīgi cits Stirnu Buks. Aizmugurē ierunājās viena labi nostādīta sieviešu balss, kas izteica skaļi to, ko daudzi tikai nodomāja: “Pirmajā posmā, visas puķes bija dzeltenas, šajā tikai baltas”. Tad nodomāju, ka pirmais šā gada Stirnu buks bija TIK emocijām bagāts, ka atmiņās puķu krāsai vairs nepalika vietas vai arī biju tik ļoti sakoncentrējusies uz skriešanu, ka puķu krāsai uzmanību nepievērsu, bet atceroties Tērvetes posmu, balsij ir taisnība. Patīk man šī baudas klase aizmugurē.

Tā es viegli skrēju. Izretojāmies, apdzinu vēl vairākus ātrākus nūjotājus un skrējējas (tiešām tikai sieviešu dzimuma). No skrējiena atcerējos mirkli, kad ieskrējām mežā un TO īpašo meža smaržu. Atceros, kā mierīgi skrēju jau pa meža ceļu un iegrimu domās. Par tuvojošos savu pirmo pilno maratonu. Par ceļu sāpēm, kas mani atkal noķērušas. Domāju par to, ka mana skriešanas palīdze vispār domāja vai mani laist skriet tajā dienā. Domāju vai man tiešām vajadzēja iet uz startu un skriet. Atcerējos atgādinājumus, ka jāskrien ir ļoti prātīgi, lai var paspēt atjaunoties līdz maratonam. Un tajā brīdī mani pamodināja sprinta etapa kalns.

JS_finišā
Privātais arhīvs – bilde no kāda dalībnieka telefona ar tiem, kas no Jaunmārupe skrien! vēl nebija aizlaidušies mājās.

Серёзно?!?!?! Tiešām?!?!?! Šķiet to pateicu pat skaļi. Pirms ieraudzīju sprinta kalnu, biju domājusi, ka šo varētu pamēģināt ātri uzskriet, ja jau skrienu tik izcili lēni. Sāku pārdomāt. Atkal iegrimu domās un tad pamanīju ceļa malā Agnesi. Atceros asaras viņas sejā un stipri nosvīdušu seju. Arī trīcošu balsi. Izrādās viņa neveiksmīgi nokritusi un kārtīgi satraumējusi potīti. Pirms manis pie viņas bija pieskrējusi viena cita meitene, kas vairākkārt pārliecinājās, ka es ar viņu palikšu. Agnese stāstīja, ka esot bijis melns gar acīm, ka nevarot piecelties. Ka esot bijusi pat slikta dūša. Esot bijis arī krakšķis. Nez kāpēc tieši pirms šī starta biju pamanījusi, ka uz starta numuriem ir organizatoru telefona numurs, kur arī zvanīju. Šī bija arī tā diena, kad man līdzi skrienot bija telefons. To ņemu līdzi pat ļoti reti. Nekad neesmu bijusi situācijā, kad ir jāpasaka, ka vajadzīgs transports, jo satraumēta potīte. Neatceros ko teicu, bet atceros, ka mani nesaprata. Tad pamanīju, ka pie mums ir pienācis puisis ar rāciju. To pratu telefona sarunā izskaidrot. Atkal pārliecinājās, ka viss ir kārtībā, ka problēma tiek risināta, ka par šo jautājumu var nesatraukties. Puisis sazinājās ar vairākiem gan pa rāciju gan telefoniski, līdz sarunāja kādu, kas var aiztransportēt Agnesi pie ātrās palīdzības mašīnas.

Mums bija jātiek līdz ceļam. Redzēju, ka Agnese var atbalstīties pret kāju, nodomāju, ka nebūs tik traki. Vismaz tas deva cerību, ka nebūs nekas nopietns. Agnese jau sāka smaidīt un jokot. Šīs situācijas rezultātā izbraucu ar kvadraciklu un tiku pie fizioterapteita, kas mani nomierināja par manu celi, tas liek domāt, ka daru pareizi. Arī pēc sacensībām obligāti ir jāatsildās un jāizstaipās – es to vienmēr daru pirms un pēc treniņa, pirms sacensībām kā likums, bet praktiski nekad pēc sacensībām. Man galvā ir kosmoss. Pazaudējos kaut kur, tad liekas, ka ir tik daudz kas jāizdara, tad jāpaēd un tad jau liekas, ka atsildīšanās par vēlu. Būs jāsavācas pēc finiša, lai atsildītos, savādāk var diezgan nopietni nobīties.

Tikšanās ar Agnesi un potītes situācija man raisīja diezgan lielas pārdomas. Ziniet? Parasti es nebūtu palikusi ar Agnesi un turpinājusi sacensības. Es paliku ar Agnesi, jo biju nobijusies par savu celi, gaidāmo pirmo maratonu, mieru nelika arī tas kā mani bērni tiek galā bez manis 🙂 Un tas, ka man vienkārši nebija vēlmes skriet. Man bija attaisnojums, lai neskrietu. Pēc situācijas saprotu, ka atbalsts šādās situācijās ir ļoti svarīgs. Reizēm vienkārši palīdz justies nedaudz labāk. Man tagad ir neērti pašai savā priekšā un pārdomas kāpēc tā. Man nav pieredzes ar nopietnām traumām un līdzīgām situācijām. Noteikti viņa kaut kā būtu tikusi galā arī bez manas palīdzības, bet viņai tas nav jādara. Kaut vai tāpēc, ka mēs esam komanda. Kaut vai tāpēc, ka mēs esam līdzcilvēki. Šādas situāijas ir ārkārtīgi svarīgas. Tās mūs māca un liek pārdomāt savu rīcību un rīcības motīvus. Es neesmu uz rezultātu orientēts cilvēks, bet man būtu licies, ka viņa pati tiks galā un man būtu taisnība, bet tur ir kas vairāk. Kas tāds, ko grūti aprakstīt. Mācība citai līdzīgai reizei (ceru, ka tādas nebūs).

Atgriežoties sacensību centrā, sapratu, ka man ir ļoti patstāvīgas meitenes, kas beidzot ir iemēģinājušas visas piedāvātās bērnu atrakcijas un jāsaka, ka grūti bērnam tur būtu nepaēst. Cik daudz dažādas cepumu pakas un crispy maizītes viņas bija dabūjušas. Šķiet nogaršojušas visu Selgas produkciju un priekš sevis arī atklāju, ka tās bundžiņas ar pilngraudu cepumiem ir tīri neko. Pat cukura, tur ir diezgan maz, tomēr kalorijas gan netrūkst.

Mājās aizbraucu daudz mierīgāka. Biju noskaidrojusi par celi. Šķita, ka pārdzīvot par to, ka pagaidām skriešana nav lielākā vēlme ko darīt, arī vairs tā nesatrauca, jo likās, ka tas pāries. Gribu noskriet maratonu. Sapņoju par to. Ir pagājis jau kāds laiks, kad šo rakstu un esmu pilnīgi nomierinājusies. Noskriešu maratonu tikai tad, ja nebūšu pārlieku uzvilkta. Ja spēšu atpūsties un izgulēties. Tas, ko tagad ļoti ievēroju – nekādu darbību uz miega rēķina. Pašreiz man tas ir svarīgākais un šķiet tieši tas pietrūka pirms Ogres Stirnu buka.

#TavsPirmaisTriatlons

Katru reizi stāstu par to cik daudz vairāk laika man vajadzētu, lai varētu visu paspēt un visu aprakstīt tieši tā kā es vēlos. Arī šoreiz ir tā diena. Ir pagājis viens velotreniņš (bija vairāk, bet tikai vienā daļēji piedalījos). Divas peldēšanas un viens skriešanas treniņš (uz otru netiku). Paralēli Stirnu Buks Buka distancē uz ātrumu un BigBank Skrien Latvija Daugavpils posms ar pusmaratonu. Vēl esmu sasniegusi sākumā plānoto svaru un skatos kā izdosies to noturēt, tātad mainījies dienā apēdamo kaloriju skaits. Tāpat pārdomas ar kofeīnu un līdzīgiem izstrādājumiem. Par skrējieniem un uzturu rakstīšu atsevišķi, par triatlona treniņiem šajā rakstā apkopots dienasgrāmatas ieraksts.

Sāksim ar velo. Tas ir vienkāršāk, ar nelielu piesardzību skatos uz velobraukšanu pirms maratona. Ņemot vērā, ka neesmu pieradusi braukt ar velo, tad pieļaujamas vieglas slodzes, lai pēkšņi maratona vidū nenokristu tā, ka nebūs iespēja finišēt. Mani ir sabaidījusi mana palīdze skriešanā, bet pārrunājot ar viņu sapratu, ka vieglas slodzes, kas ir kā atslodzes var taisīt, bet nepārcensties, lai pārlieku nepārslogotu neierastos muskuļus, kas radot tādus draudus. Maz no tā saprotu. Zinu tikai, ka tiem, kam pieredze var uzticēties un šo saprotu. Viss ir atkarīgs no slodzes lieluma.

Velo treniņā piedalījos tikai vienā un tajā daļā, kas notika laukumā. Treniņu vadīja Igors, kurš sākuma ievadtreniņos piedalījās diezgan maz, jo bija kaut kādā triatlona treniņnometnē ārpus Latvijas. Sākumā tika izlikti konusi, ap kuriem vajadzēja manevrēt. Saprotu, ka dažāda lieluma un grūtības pakāpes, kas jāizbrauc bija visiem. Tad bija interesants uzdevums, kur vajadzēja paņemt pudeli no spaiņa, izbraukt līkumu un atgriežoties nolikt atpakaļ. To visu atrodoties uz velo un kustībā. Tālāk man patika uzdevums, kas atkārtojās trīs reizes – bija nepieciešams noturēties aplī visiem uz velo. Aplis arvien tika samazināts. Izstājās tie, kas pieskarās pie zemes vai izbrauc ārpus apļa. Šis patika tāpēc, ka pirmajā piegājienā visilgāk noturējos no visām meitenēm un izkritu kā ceturtā. Šo treniņi fotogrāfēja vīrs, tāpēc ir bildes ar ko padalīties.

This slideshow requires JavaScript.

Bija auksts laiks. Pirmo reizi braucu ar ķiveri, bet Igors nepārstāj atgādināt “No helmet no ride”, Andris aizdeva. Esmu ļoti pateicīga. Man neizdevās sagādāt sev bikses ar polsterējumu, tāpēc izlīdzējos ar tām, kas ir, bet nepaveicās. Nokritu un saplēsu bikses. Dabūju labu nobrāzumu un arī saplēsu labas bikses. Legingus. Jau sen vajadzētu iegādāties, bet visu laiku ir kaut kas tāds, ko vairāk vajag.

Kopā ar mums bija arī mazā Emīlija un lielā Gabriela 😀 Emīlija nepārtraukti mani uzmundrināja un šķiet interesanti, bet viņa bija absolūtā sajūsmā par mani uz velo. Drīz iemēģinājām arī ar viņa braucienu uz divriteņa. Jāakārto. Cerams, aizies viņai tā lieta. Ar Gabrielu ir nedaudz sarežģītāk, bet tas ir cits stāsts.

Tālāk par skriešanu. Visgrūtāk rakstīt, jo jūtos diezgan stabili šajā distancē un tā ir vienīgā tāda. Sanāca pievienoties tikai vienam koptreniņam tur, kur jānoskrien 100km (desmit piegājienos) par godu Latvijas simtgadei – bezmaksas skrējiens katru otrdienu uz AB dambja. Biju tikai šī seriāla otrajā posmā, kur kopā noskrējām 10km ap 6min/km, lai arī ļoti prasījās vismaz 6:30min/km, jo iepriekšējā vakarā biju skrējusi nopietnākus intervālus. Bija jūtams izteikts sagurums. Uz treniņu braucām kopā ar Andri. Nolikām mašīnu pie ugunsdzēsēju depo un tālāk (ap 1km skrējām). Plānā bija ierakstīts 7-9km recovery, parasti tas nozīmē skrējiens līdz 130. Šeit sanāca ap 150 pulss, distance kopā no mašīnas līdz AB dambim, skrējiens un skrējiens uz mašīnu drusku virs 11km. Tātad ātrums pārsniegts, kilometrāža pārsniegta un rezultātā sāpošs celis. Sāp tā vieta pie pārslodzēm, bet šoreiz sāpēja tā, ka pa trepēm bija grūti noiet un divas dienas nevis tikai nākamās dienas rītā. Par laimi skriešanas treniņi nebija plānoti un kāja atguvās līdz nākamajam skrējienam.

No šī skrējiena biju gaidījusi, ka skriesim lēnāk un būs arī kādas kopīgās aktivitātes, vingrinājumi vai kas tāds, bet tas bija nākamajā treniņā uz kuru netiku ģimenes apstākļu dēļ. Jau uz iesildīšanās treniņiem skriešanā nebiju, atkal izlaidu. Šķiet ļoti vērtīgi, bet, diemžēl, netiku. Žēl, ka tā, bet neko nevar darīt, ģimene tomēr ir svarīgāka par visiem treniņiem.

Bilde no 100km.lv Facebook lapas. Diemžēl, bildes autoru neatradu.

Koptrenins_skriesana

Man kopumā patika kopskrējiens, ja vien nebūtu tik nogurusi no iepriekšējās dienas intervāliem. Patika, ka parunājām ar Jāni par pulsa zonām un skriešanas plāniem triatlona ietvaros. Zini, ir tā sajūta, ka kaut ko par skriešanu jau zinu, tāpēc centos saprast kā tur ir, tieku uztverta kā iesācēja (1,5gadi regulāras skriešanas, var būt arī iesācēja), lietas tiek stāstītas vispārēji, ko no tā visa paņemt, nezinu savas pulsa zonas – tā gan izrādījās nepatiesība, kad Lienei iedevu savus veloergonometrijas rezultātus, viņa manā Garmin kontā salika pulsa zonas. To pamanīju pēc Daugavpils pusmaratona. Būtu bijusi priecīga, ja tiktu par to painformētu, bet pieņēmu kā faktu un tagad zinu, ka lielāko daļu treniņu skrienu intervālus sarkanajā zonā un lielāko daļu pusmaratona arī noskrēju sarkanajā zonā, bet par to nākamajos rakstos.

Peldēšana – manā gadījumā smagākā distance. Milzīgs izaicinājums un ļoti daudz ticības un uzmundrinājuma vajag sev, lai izturētu katru treniņu. Vēl, neizdodas pilnvērtīgi pievērsties peldēšanas treniņiem patstāvīgi, lai apgūtu nodarbībās teikto (pagaidām tikai koptreniņi). Tas gan ir saprotams, jo es tomēr gatavojos maratonam un tā man ir prioritāte. Gribu noskriet savu pirmo maratonu un ne vienkārši noskriet, bet ar laiku 3h 45min. Apzinos, ka tas var būt man par smagu, bet es laikam riskēšu.

Tātad – peldēšanas koptreniņi tagad ir bijuši divi un šajā laikā (kamēr nerakstīju) bija arī viena vai divas patstāvīgās peldēšanas – pirms koptreniņiem). Pirms koptreniņiem peldēju un atkārtoju visu kas man bija mācīts. Saskāros ar to, ka nesanāk. Pārsteidzoši, bet nesanāk. Es gribu peldēt, bet jāmācās elpot un vajadzēja kādu kas palīdz. Eksperimentēju, gribēju apjautāties sievietei, kas sēž pie Piņķu peldbaseina, bet nesaņēmos. Pirmajāno tām divām reizēm, es domāju, ka viņa seko kārtībai. Otrajā redzēju, ka viņa puišeli dzenā šurp un turp, interese par kvalitāti nulle, tikai dzenāja viņu ar baseiniem. Nepatika man tā, tāpēc izlēmu nejautāt. Blakus celiņā ļoti skaisti (manā izpratnē un pēc manas saprašanas) peldēja viens vīrietis. Kādas trīs reizes noturējos un viņam neko nejautāju.

Pirmais koptreniņš bija ar Lieni. Diezgan grūti saprast, ka esi vājākais un lēnākais, īpaši ar dēlīti un vicinot tikai kājas. Nekādas kustības uz priekšu. Trīs baseinus nopeldēt kaut kā, bet tikt 50m baseinā līdz beigām, tas bija sasniegums. Tāda kā maza cerību dzirksts, ka viss varbūt nemaz nav tik traki. Nopeldot otro baseinu (sākumā bez dēlīša), likās, ka rokas atkritīs no noguruma, bet trešajā jau organisms pierada. Līdzīgi bija arī velotreniņā uz baikiem MyFitness zālē. Tad sekoja uzdevumi ar dēlīšiem un elpošanu. Šeit šausmas, visa mana cerību dzirksts tika norīta ar lielu daudzumu ūdens, kas nepārtraukti kaut kur aizķērās manā elpošanas sistēmā. Ja Piņķu peldbaseinā vēl kaut kā sanāca ar to elpošanu, tad Lienes vadītājā treniņā vienkārša panika. Varbūt tāpēc, ka peldējām pilnus baseinus un neliku kājas pie zemes? Dēlītis bija, bet varēja pieturēties arī pie tiem nožogojumiem starp peldceliņiem (šis izrādījās man jaunums). Tā mēģināju kaut kā kulties, stipri iepaliekot no pārējiem un visu laiku saņemot dunkas no kāda, kas man uzskrējis virsū un cenšās mani apdzīt. Nu nav jauka sajūta. Vēl kādu brīdi tā cīnījos, līdz dzirdēju, ka puisis saka, ka netiek galā ar elpošanu. Aprakstīja gluži manu situāciju – pati nevarēju aprakstīt ne tad, ne arī tagad. Tad atkal parādījās cerība, ka darīšu kaut ko savā līmenī, lai arī pavisam pamati un nekas labs tas nav, bet pamati vajadzīgi, bez tiem nekādi.

Sākām taisīt vienkāršas elpošanas zem ūdens. Tad sēšanās uz baseina dibena, tad Liene palaida puisi un gribēja laist arī mani, bet es sapratu, ka joprojām ar šo nebūs līdzēts. Stāvēju ar dēlīti un mēģināju saņemties vēl vienai bezjēdzīgai peldēšanai ar dēlīti, kur jāelpo un pirms mēģināju sapratu, ka nebūs. Tad gāju pie Lienes un lūdzu palīdzību – man jāsaprot kā elpot – mana doma bija pastāvēt pie celiņu robežas un likt galvu ūdenī elpot un tad to griezt uz sāniem. Lienei ideja patika, bet viņa ieteica paiet pie maliņas un iegulties ūdenī imitējot peldēšanu un tad izpildīt vingrinājumu ar galvas griešanu. Šeit atklājās, ka arī man ir ērtā puse elpošanai. Tā bija skaidri redzama. Ar otro piegājienu neērtajai pusei ļoti labi sanāca. Tagad biju gatava darbam ar dēlīti un peldēju 50m baseinu turp un atpakaļ ar dēlīti. Vairs neatceros kā mainīju puses uz kuru elpoju, bet man sanāca. Atceros to prieku un jaunu cerību, ka man sanāk. Nekādas panikas un viss tiešām labi. Tālāk bija aicinājums no Lienes peldēt to pašu bez dēlīša. Šeit parādījās jauna bezcerība. Nekas nesanāca un nodarbība bija jābeidz, jo tālāk desmit minūšu laikā ir jāizskrien cauri ģērbtuvēm un jāsaģērbjās, lai nav vēl jāpiemaksā.

Katru reizi peldēšanas koptreniņos Jānies pienāk un jautā: “Kā ir?” Katru reizi es atbildu, ka būs labi. Patiesībā tagad ir grūti. Vajag tai peldēšanai pieķerties tā no sirds, bet daži apstākļi man to līdz galam neļauj izdarīt.

Nākamā peldēšana, tajā pašā NBS baseinā un Igora vadībā. Man patika vairāk. Man patika struktūra. Visi ar vienkāršākiem vingrinājumiem tika novērtēti. Grupā B (tas apzīmē vājākos), tika izdalīti stiprākie un vājākie. Bija dažādi uzdevumi dažādiem peldēšanas līmeņiem. Likās, ka tiek strādāts pie problemātiskajām lietām mums pašiem nesakot par to, kas mums nesanāk, ka Igors spēja to novērtēt.

Tā pastāvīgā atpalikšana un tā aizrīšanās ar ūdeni, pastāvīgā sevis uzmundrināšana, ļoti nogurdina. Uzlabojumi ir, tie ir mazi un īslaicīgi prieciņi, kas kā svece, kura nevar aizdegties, ātri nodziest. Šeit pamanīju, ka ir grūtāk savākties. Vairāk gribas parādīt, ka man kaut kas nesanāk – tā it kā Igoram tas nebūtu redzams. Tā ir zemapziņa, bet tas gan bija vairāk tāpēc, ka es ceru, ka svētdienas grupa 10:00 savāksies, jo dienas vidus treniņiem, kas man ir TIK ĻOTI NEPIECIEŠAMI, ja ir mazi bērni, tiešām ir galīgi neizdevīgi. Man ir vajadzīga palīdzība. Un tas vairāk bija tās izmisuma sauciens, lai arī pašai muļķīga sajūta.

Pēc treniņa, Igors savāca visus un jautāja kas patika, kādi ieteikumi un kaut kā tā. Pie manis apstājās un es nevarēju neko pateikt. Tas bija tāpēc, ka tik ļoti biju sakoncentrējusies uz sevi, uz tādas vilšanās robežas, ka nesanāk un tāda cerību meklējuma. Es tā arī neko nepateicu, lai arī vēlāk zināju, ka man ir ko teikt. Vēl, mums visiem bija ieteikums iegādāties treniņpleznas un man arī deguna uzliktni (nezinu kā sauc, lai ūdens nelien degunā). Tāpat priekšdienām arī trubiņu. Šo vēl neesmu izdarījusi un nezinu, kad to izdarīšu.

Gaidu to brīnumu, kad manā peldēšanā kaut kas pavirzīsies uz priekšu. Gaidu un man tiešām tas būs brīnums. Ir grūti ar šo disciplīnas daļu. Es visu laiku atceros Igora teikto prezentācijā, kad nosauca 15 laimīgos – lai mēs kaut ko iemācītos ir vajadzīga motivācija. Es gribēju iemācīties peldēt, bet par to domāju ilgi. Tagad ir triatlona treniņi ar lielisku treneru komandu un saprotu, ka 12. augustā man būs jāaizpeld līdz maiņas zonai, lai varētu uzkāpt uz velo. Man ir mega motivācija. Man ir motivācija par visiem tiem, kas netika programmā, bet to ļoti vēlējās. Man ir mana motivācija, kas sportojot mani dzen uz priekšu. Man ir azarts, kas liek sevi izaicināt un piepildīt izaicinājumu. Viss būs. Tagad to zina tie, kam ir pieredze. Nešaubās par manām sējām tie, kuri ir redzējuši kā man viss sanāk. Man ir grūti tam noticēt, bet pieredze rāda un treneru miers dod man ticību, ka aizpeldēšu peldamo daļu. Kas zina. Iemācīšos elpot un varbūt peldēšana vienkārši aizies ar super uzrāvienu un izpeldēšu ne pēdējā… Lai man izdodas!!!

11.04.2018 #TavsPirmaisTriatlons un laimīgie 15 paziņoti #4

Triatlona 15nieks
Foto no Latvijas Triatlona federācijas Facebook lapas

Ārprāts cik maz laika. Kā gribētu rakstīt par visiem treniņiem, notikumiem, pat pārdomām par dzīvi, kas visbiežāk ir tieši treniņu laikā, bet, diemžēl laika ir ĻOTI maz vai precīzāk, viss laiks ir aizņemts ar daudzām ļoti darbīgām lietām. Tas ir tik nepārspējami kā sāka mainīties mana dzīve, kad pieņēmu savu pirmo izaicinājumu – noskriet savu pirmo pusmaratonu 1h 56min. Tas bija kosmoss, pilnīgi neiespējami, bet izdarīju to labāk. Tas ir azarts – nākamais bija pusmaratons 1h45min, bet to nepieveicu, bet laiks vēl ir un plānoju to izdarīt Daugavpilī (patiesībā vēl ātrāk :)), tad seko mans pirmais maratons 3h45min (par šo satraucos, bet ļoti, ļoti gribu).

Bet stāsts tagad ir par nākamo – viskomplicētāko mērķi, jo tas sastāv no trīs daļām. Jūtos droša tikai par vienu! Mani var apsveikt! Spējat iedomāties?!?!? Esmu neizsakāmi priecīga – esmu to laimīgo 15 vidū, bet tikai tāpēc, ka man paveicās izlozē. Visneiedomājamākais ir tas, ka izlozē paveicās arī Andrim un Ievu izvēlējās kā vienu no 10, kam vieta programmā garantēta. Nevar aprakstīt to sajūtu, kas bija pēc laimīgo nosaukšanas, tāpēc piedāvāju Jums noskatīties tiešraidi, kas tika translēta Triatlona federācijas Facebook lapā.

 

Sākumā bija interesanta ievadlekcija par triatlonu. Lietas, ko esmu pārbaudījusi pēdējā laikā, sarakstītas prezentācijā un apkopotas. Dažas specifiskas triatlona lietas, neliels apskats par katru sporta veidu un nepieciešamais inventārs. Igors stāstīja par savu pieredzi nesenajā nometnē, kur devās kā triatlona treneris, par meiteni, kura baidījās par savām spējām braukt ar velosipēdu un par to cik lieliska bija komanda un cik strauji viņa attīstījās.

Vēl pārrunājām dalību triatlonā un jau lekcijas laikā bija viena meitene, kas pieteicās uz Siguldas akvatlonu (peld un skrien), šķiet Viktorija. Rezultātā piedalījās viens no Tavs Pirmais Triatlons treneriem un vēl divi programmas dalībnieki! Iedvesmojoši – tajā dienā mēs skrējām Tērvetes stirnu bukā. Iespējams, ka arī Ieva būtu piedalījusies.

Īsāk sakot, reizēm notiek neiespējamas lietas. Un šī ir viena no tām, ko es saucu par dāvanu. Tā bija izloze, mani neizvēlējās, bet skatoties no malas, es arī neizvēlētos sevi. Ja tā nebūtu es, tad pēc lieliskā Liepājas personiskā rekorda 10km, būtu atlikusi triatlonu uz nākamo gadu. …bet tā esmu es un pat netiekot programmā, vienalga cīnītos par to, lai būtu gatava piedalīties savās pirmajās triatlona sacensībās jau šā gada 12. augustā. Ar treneriem to izdarīt būs daudz vieglāk.

07.04.2018 – Liepāja, sezonas atklāšana

Manis bildēts ar lielās meitas Huawei P10 Lite

Cik ļoti es gaidīju šo dienu, jo tikai skrienot uz asfalta, varu stādīt mērķus un mēģināt to sasniegt. Tikpat ļoti kā skrējienu, es vienkārši gribēju nokļūt Liepājā pie lieliskas radinieces, kas ir vieni no viesmīlīgākajiem cilvēkiem kādus es zinu. Lai arī esam attāli radinieki, bet šie cilvēki man ir ļoti tuvi. Vēlējos braukt kopā ar bērniem, bet šoreiz izvēlējāmies doties divatā. Vienkāršāk jau tas ir visiem, bet Liepāja patīk arī manām meitenēm. Rakstu un smaidu.

Mani sagaidīja ar manu mīļāko saldo – debesmannā. Lai arī esmu uz diētas un skaitu kalorijas, es ēdu gan gardo sautējumu, kas bija karsts brīdī, kad ieradāmies, gan fantastisko debesmannā. Ir vēl viena lieta kāpēc kaloriju skaitīšana man ir tuva. Ikdienā nevar saēsties un atēsties visādus gardumus, kas man ļoti garšo. Katrus svētkus var izjust īpaši ar īpašām garšām un samazinātos daudzumos. Reti ir tā pārēšanās sajūta un gardumiem ir pilnīgi cita vērtība, bet šāda viesmīlība ir nenovērtējama! Biju aizkustināta un joprojām esmu sajūsmā.

Tā piektdienā pēc darba sapulces, kuru nedrīkstēja izlaist, devāmies uz Liepāju. Pa ceļam iepirkām dažus gardumus no Lāču maizes un heidā! Pa ceļam mūs brīdināja, ka Liepājā milzīgs vējš, arī vēja ģeneratori griezās ar milzīgu spēku. Izkāpjot no mašīnas bija viena lielāka vēja plūsma, bet ar to arī viss lielais Liepājas vējš bija beidzies.

Manis bildēts ar lielās meitas Huawei P10 Lite

Vēlāk devāmies uz Lielo Dzintaru pēc dalības numura, paņēmām drukāto karti un izgājām kādu daļu trases pretējā virzienā. Vīrs gatavojās fotografēšanai, savukārt, es ar lielu prieku izstaigāju daudz pazīstamu vietu Liepājā un iepazinu arī jaunas, kurās iepriekš nebiju bijusi. Neaprakstāmi skaistas krāsas radīja saule, kas lēnām sāka rietēt, tumšās debesis, kas, visticamāk, bija tās, kas lielo vēju no Liepājas aizsūtīja uz Rīgu un tad tālāk. Fantastiska pastaiga un bija zināms, ka būs skaista trase.

Nākamajā rītā pamodos nedaudz pēc 6:00 un vairs nevarēju aizmigt, mēģināju visādi, bet vienkārši nesanāca. Tas ir laiks, kad ikdienā man zvana modinātājs un gulētas bija apmēram 7 stundas, kas ir parastais miega ilgums, līdz ar to, tas ir tikai normāli. Ilgi vārtījos, ik pa brīdim skatoties telefonā un periodiski noliekot visu malā un mēģinot aizmigt. Klausījos vīra vienmērīgajā elpošanā, bet tā arī neaizmigu.

Mums jau bija plāns, kur likt mašīnu. Zināms, ka līdz tai vietai nav tālu jābrauc. Tāpēc nesteidzīgi no istabas izgājām ap 8:30, lai ap 9:00 varētu kārtīgi paēst savu pirmssacensību ēdienu – tostermaizes grauzdētas ar nelielu daudzumu medus un vienu apelsīnu. Tā kopā četratā sēdējām virtuvē un ēdām, līdz bija gandrīz 10:00, kas bija stundu pirms starta un domāju, ka esmu pārāk mierīga. Šis bija laiks, kad vajadzēja iedzert dažus uztura bagātinātājus, kas man izrakstīti pirms sacensībām 🙂 Ar šo laikam uzkurināju sevi un noķēru pamatīgu satraukumu ar paaugstinātu pulsu, jo rezultātā jau bija par maz laika un tiešām bija jāsteidzas, lai paspētu vēl iesildīties.

Saģērbos un numuru uzliku jau mājās. Paņēmu pilnu somu ar visu ko, ko praktiski neizmantoju (tikai olbaltumvielu batoniņus). Nonākot sacensību vietā ar vīru uzreiz sadalījāmies, pirmais ko izdarīju, nostājos garajā rindā uz tualeti… Tas tāds rituāls, bez tā nevar 🙂 Kad izstāvēju rindu un atbrīvojos no liekā, līdz manam startam bija palikušas vien 15min. vai pat mazāk, kuru laikā vajadzēja nodot mantas mantu glabātuvē un iesildīties. Iesildīšanās bija bez skrējiena, jo cilvēku bija ka biezs.

Satiku Danu, kas tagad dzīvo Kuldīgā, bet reiz mēs kopā strādājām. Bija liels prieks uz mirkli apspriest dažus vārdus. Iesildījos cik varēju un tad mani pārsteidza fizkultūras skolotājs, kas iesildīja 5km un 10km skrējiena dalībniekus. Sanāca ļoti laba iesildīšanās stāvot diezgan cieši blakus ar citiem skrējējiem.

Starts bija ar krāsainu papīrīšu šaušanu gaisā. Kad tiku līdz tai vietai, tie bija jau nokrituši, tomēr sajūta, ko tie radīja man ļoti patika. Skrēju, ieskatījos pulkstenī, rādīja 4:30min/km kā faktiski ātrumu, domāju, ka nevar būt. Skrienu pārāk mierīgi un pārāk daudz cilvēku, kas skrien šādā ātrumā. Vēl pēc laika paskatījos un redzēju, ka tā tiešām ir. Tad mēģināju nedaudz nomest ātrumu, bet pulkstenis tāpat rādīja kaut ko ap 4:30min/km, tad nospļāvos un domāju, ka skriešu pēc sajūtām. Tā arī darīju. Pirmajā aplī šāds temps arī diezgan turējās, brīžiem pat 4:15min/km un jutos labi. Nebija tās sajūtas, ka starts būtu pārķerts. Skrējās diezgan viegli līdz pirmā apļa beigu daļai, tad likās, ka pirms finiša pēdējā pagrieziena esošais vējiņš (maigs un viegls) traucēja un tā vien šķiet, ka šķērsojot pirmā apļa līniju ātrums ievērojami palēninājās. Turpmāk otrajā aplī skrēju ar ātrumu, kas bija ap 4:40min/km, nedaudz vairāk vai nedaudz mazāk, bet ne lēnāk kā 5min/km. Skatoties skrējiena ātruma attēlojumu, otrajā aplī būs viens pīķis līknē uz augšu.

Liepaja_2
Diemžēl autoru nepiefiksēju, bet foto bija publicēts BigBank skrien Latvija Facebook kontā
Liepaja_1
Fotogrāfs ir mans mīļotais vīrs Roberts Ivanāns, plašāk zināms kā Valparaiso Photography

Pavisam klusu un nemanāmi mani noķēra pusmaratona tempa turētāji. Pieliku soli un skrēju ar viņiem. Aizelsusies jautāju – kāds ir ātrums. Man mierīgā balsī saka, ka 4:15min/km orientējoši. Es saku, ka es saprotu, bet cik tas ir ātrums min/km. Sagurumā laikam likās, ka viņi skrien maratonu ar finiša laiku 4h 15min. Puisis, kas man atbildēja, nedaudz noskurinājās, paskatījās uz mani un atbildēja vēlreiz. Laiks ir apmēram 4:15min/km. Sasmējos un paziņoju, ka man laikam būs par ātru, ka es tomēr iepalikšu. Jocīgi, bet viņi piekrita (domāju, ka jebkurš pēc tādiem jautājumiem un tādas reakcijas būtu piekrituši). Par šo visvairāk smejos atceroties skrējienu.

Tālāk jau iepaliku. Atceros, ka es lepni paskrēju garām visiem dzeršanas punktiem. Distance īsa un karstuma nebija, vieglāk bija turēties tempā, nekā apstāties un atkal uzsākt skriešanu. Vēl ik pa brīdim piefiksēju, ka viens vecāks kungs ik pa brīdim uzrodās manā tuvumā. Vienīgais (šajā skrējienā), kas cienījamā vecumā, man ik pa brīdim panesās garām un tad atkal iepalika.

Pēc pēdējā dzeršanas punkta sākās visgarākā distances daļa. Tuvojās 10km atzīme un nez kāpēc man likās, ka finišs jau ir aiz nākamā līkuma un tā nepārspīlējot kādas 10 reizes (10 mazi līkumiņi). Sākumā gaidīju atzīmi pulkstenī, kad būs 10km un piefiksēju laiku, ko rādīja pulkstenis 45:55, es biju sajūsmā, tomēr centos noturēt tempu līdz galam. Manuprāt nepadevos, bet ātruma līkne šķiet nedaudz palēninājās vēl pirms finiša un pēc katra līkuma jutos vīlusies, ka esmu sajaukusi līkumus un no jauna saņēmu spēkus un skrēju.

Ļoti priecājos, ka finiša spurtā vēl bija nedaudz spēka, lai izspiestu kaut ko no sevis, lai arī pavisam nedaudz. Es tā priecājos par lietām, ko man pastāstīja mana palīdze. Pirms finiša censties koncentrēties uz citiem skrējējiem priekšā un censties viņus noķert, tas palīdz pirms finiša nevis padoties, bet atrast spēkus. Šoreiz gan laikam vairāk biju koncentrējusies uz sevi un cīnījos ar sevi, priekšā skrienošos neatceros.

Ieskrēju finišā. Tur mani gaidīja kaut kas negaidīts. Stāvēja meitene ar mikrofonu un puisis ar kameru. Un mikrofons (protams, ja pareizi atceros) bija pufīgs un sarkans – gluži kā mana vizualizācija pirms mana pirmā pusmaratona. Kas ir pats interesantākais, ka viņi tur ne tikai stāvēja, bet kameras priekšā uzdeva man dažus jautājumus, bet es biju nogurusi un knapi runāju, bet runāju. Ļoti labprāt redzētu to ierakstu un pievienotu savai dienasgrāmatai. Šis man ir atgādinājums, ka lietas, ko mēs patiešām gribam, vienmēr notiek, tikai bieži tad, kad mēs par viņām vairs nedomājam un pat negribam, tāpēc ir jābūt uzmanīgiem par to, ko mēs gribam.

Ziniet, es gribu kādreiz uzkāpt uz pjedestāla. Īsta pjedestāla ar uzvarētāju medaļām par ko pašai būtu lepnums. Pēc šī skrējiena es sevi tāpat lieku uz pjedestāla – liels pašaizliedzīgs darbs ir ieguldīts. Ja BigBank Skrien Latvija šogad apbalvotu vecuma grupas uzvarētājus, tad es šoreiz nebūtu tālu no pjedestāla, jo savā vecuma grupā ieguvu 5. vietu. Līdz šim augstākā vieta vecuma grupā ir bijusi 7.tā. Esmu ļoti gandarīta ar skrējienu un pasākumu kopumā.

02.04.2018 #TavsPirmaisTriatlons peldēšana #3 projekta ietvaros otro reizi

Kā es gribētu, lai man būtu vairāk laika un tajā pašā laikā saprotu – ja man būtu, es to aizpildītu ar daudz citām lietām un tāpat viņa vienmēr trūktu. Ar laiku ir tāpat kā ar naudu, vienmēr var būt vairāk. Man ir sakrājušies vairāki raksti, kurus vajadzētu uzrakstīt, tāpēc atkal plānoju īsā laikā veikt vairākus ierakstus.

Šis ieraksts ir par otru peldēšanas treniņu #tavspirmaistriatlons ietvaros.

Šoreiz gāju viena, bez paziņām, bet satiku Jāni. Viņš peldēja blakus celiņā pie labākajiem peldētājiem, savukārt es pie iesācējiem un pie ieejas tiku atzīmēta ar “B”. Ierados pieteikusies uz nodarbību, bet ar treneriem nebiju saskaņojusi, jo redzēju, ka pieteikušos dalībnieku skaits bija neliels un visi, kas vēlēsies pieteikties, to varēs izdarīt.

Šoreiz viss bija vienkāršāk. Iespējams, visi, kas bija sanākuši bija vājāki peldētāji kā pirmajā peldēšanas koptreniņā, iespējams pēc papildus treniņa ar Ievu un YouTube video skatīšanās mana pārliecība par sevi bija augusi. Jau zināju par ko uzdot jautājumus, sapratu kas un kā ir jādara.

Tagad zinu, ka man ir jāpiestrādā pie kāju kustināšanas. Ķermeņa stāvoklis ūdenī esot labs, kājas arī taisnas, bet laikam jākustina intensīvāk un no gurniem. Kājas jātur augstāk pie ūdens virsmas. Vēl viena lieta, ko uzzināju šajā treniņā, ka es pat 25m varu nopeldēt kraulā (lai arī kādā, bet varu – ceru, ka video izdosies te pievienot), bet apskatoties video ir skaidrs, ka trakoti daudz ir jāapgūst un jāmācās un peldot bija skaidrs, ka tiek patērēts milzīgs daudzums spēka, tāpēc pagaidām stipri vairāk kā 25m arī nesanāk.

Tāpat ik pa brīdim sajutu to sajūtu par ko dzirdēju video (liku iepriekšējā peldēšanas dienasgrāmatā) un par ko man stāstīja – jāpeld ir kā lidojumā. Ja priekšā tur taisni roku uz dēlīša un izdodas ieelpot neceļot galvu tik daudz ārā no ūdens, slīdējums (lidojums) neapstājas.

Pēc šī treniņa bija patīkama pēcgarša. Biju ļoti sagurusi, tāpēc nepaliku ilgāk baseinā. Esot Olimpisā centra baseinā, vienmēr priecājos par skaistajām, mozaīkas veida, krāsainajām sienām un skaisto remontu. Pirms došanās uzmetu skatienu spogulī un likās, ka esmu ļoti bāla, pat lūpas tādas bālas. Nodomāju, ka izlikās. Kad atbraucu mājās, redzēju, ka tiešām esmu bāla, ko apstiprināja arī vīrs. Viņš teica, ka arī lūpas esot baltas. Sapratu, ka kopējā slodze nedēļā ir bijusi par lielu. Izdzēru olbaltumvielu dzērienu un kārtīgi saēdos gaļu, tad sejas krāsa atgriezās.

Man bija paredzēts vēl viegls skrējiens, ko atliku uz vakaru, dēļ saguruma un bālajām lūpām, bet beigās neizgāju. Pēdējā pusotra gada laikā šī bija pirmā reize, kad tā rīkojos. Citas reizes tiešām nebija iespējas atrast risinājumu. Tomēr esmu pārliecināta, ka ir jāprot ieklausīties sevī un saprast impulsus, pretējā gadījumā viegli satraumēties un palikt bez ilgi plānotā maratona. Vai atteikties no plāna pilno maratonu noskriet 3h 45min., tāpēc esmu ar to mierā. Nākamos treniņus turpināju pēc plāna. Pat atteicos no #TavsPirmaisTriatlons skriešanas koptreniņa, lai neizlaistu savu intervālu skrējienu (saprotu, ka šis bija ļoti svarīga gatavošanās sadaļa Liepājas 10km skrējienam), bet par atsevišķs stāsts.

31.03.2018 Outdoor training Club koptreniņš pa Siguldas serpentīniem. Peldēšana Siguldas peldbaseinā – Ievas vadībā un mazā brālīša dzimšanas diena

Šoreiz bija kārtīga sportošana. Kaut kā gaidīju, ka būs vieglāk, lai arī sapratu, ka Siguldas serpentīni un kāpnes nekad man nav bijis nekas viegls. Braucu ar sabiedrisko līdz Rīgai un tad kopā ar Ievu un Andri devāmies uz Siguldu. Nebraucot ar mašīnu, paņēmu mazāk kā vajadzēja, jo tik daudz ielīda vienā somā, ar divām stiepties ir baisi neērti.

Sākumā bija neliela iesildīšanās, tad mierīgs skrējiens līdz kāpnīetēm lejā – kāpnes lejā mani parasti baidā vairāk kā augšā, jo mēdzu uz tām paslīdēt. Šoreiz paveicās. Nepaslīdēju. Tad skrējiens pāri Gaujai un tad sākās trīs apļi ar kāpšanu garās un augstās kāpnēs. Pirmajā kāpienā pulss bija līdz 166, kas jau likās kosmosā daudz, otrajā kāpienā jau bija 171, parādījās vate ausīs, bet šis kāpiens bija ātrāks un pēc tam ir garš noskrējiens pa serpentīnu, kas ļauj pulsam pilnībā atjaunoties. Trešajā aplī jau 175. Vate tāda pati, ātri atgāja.

Turpinājumā bija serpentīns, skrien augšā cik spēka un lejā atpūšās un atjauno pulsu. Tā vajadzēja būt. Pirmajā reizē lielāko daļu nostaigāju. Otrajā reizē līdz lejai nenoskrēju, pievienojos Ievai, saprotot, ka savādāk sevi pārāk daudz saudzēju. Tad nu skrēju līdzi cik varēju un tad palaidu viņu un diezgan pašā augšā ļāvu viņai aizskriet. Panācu skrienot lejā. Nākamajā piegājienā Ieva teica, ka nav jāskrien ātri, bet vienkārši jāskrien tā, lai var tikt līdz augšai. Skrēja lēnāk. Sasniedzot atzīmi pie augšējiem soliņiem, Ieva uzsauca, tagad spied cik spēka, bet tas, ka es joprojām biju skrējienā jau bija tas, ko es varu. Tikai sasniedzot pēdējo laternas stabu, spēju pielikt nedaudz ātrumu un augšā atkal 175. Smags darbs. Intervāli jau ierasti un tie man nāk viegli. Šis skaitās kas līdzīgs, bet neesmu laikam radusi, bet Stirnu bukam šis ir tas, kas ir vajadzīgs. Tikai par labu nāks arī asfalta skrējieniem.

Tālāk – kā man teica jau tāds atsildīšanās skrējiens, kurā ātri vien izrādījās atkal augstas kāpnes, tad vēl skrējiens pa taku tikai augšā un tad tikpat stāvas kāpnes lejā ar lenteri pārmaiņus tikai vienā pusē. Tajās biju kā gliemezis, koncentrējoties liku katru kāju. Visi lejā gaidīja.

Tālāk likās, ka jātiek atpakaļ līdz tam panorāmas ratam. Skrēju pa salīdzinoši līdzenu asfaltu, stipri apmierināta, nedaudz pat priekšā un tad Ieva mani uzmundrināja, ka droši varutā neskriet, jo priekšā vēl gaida Ziediņkalns. Es domāju, ka viņa joko. Ar šo kalnu man ir īpašas attiecības. 31. dzimšanas dienu svinēju Siguldas kalnu maratona īsākajā distancē – 15km, pirms tam skrienot salīdzinoši maz un šķiet garākais, ko tajā laikā biju skrējusi bija 13km. Domāju, kas tur vēl 2km klāt. Tad nezināju, ka šis skrējiens sākās Ziediņkalnā un beidzās ar uzskriešanu tajā. Tajā skrējienā atklāju, ka nomirt nemaz nav tik viegli, jo bez elpas stāvēju apķērusi koku ļoti ilgi, līdz atelpojos. Apkārtējo attieksme mani mierināja, jo neviens traki nesatraucās. Tālāk tajā skrējienā pie katra kāpuma elpu atkal un atkal sita ciet. Pēdējais bija Ziediņkalns, kurā elpu zaudēju reizes trīs. Liela bijība pret viņu. Skrienot ielīdu atpakaļ savā vietā, otrajā rindā, ievilku elpu un sapratu, ka kaut kā jau augšā tikšu. Laiki ir mainījušies un augšā tiku tīri raiti, kāpjot uz katra pakāpiena. Mans trenētības līmenis ir daudz labāks kā bija tad.

Šajā treniņā sapratu, ka ēšanu galīgi neesmu pārdomājusi, jo jau gribējās traki ēst, bet man bija līdzi tikai divi banāni. Ar kuriem jāpietiek, lai dotos uz baseinu, kas atņem vēl vairāk spēka kā jebkura skriešana. Labi, ka mani eņģeļi – Ieva ar Andri ieteica nopirkt olbaltumvielu pulveri kafejnīcā pie baseina. Labi, ka tā arī izdarīju, tas deva spēku peldēšanai.

Vispirms ātri nofilmēju Ievu peldot, jo viņa gribēja redzēt savu tehniku. Tad viņa sāka daroties ar mums – mācīt mani un Andri. Nofilmēja dažus video, lai vēlāk var apskatīt progresu. Lūk arī viens no tiem:

Iepriekšējā dienā biju noskatījusies vairākus video iesācējiem par peldēšanu. Ja kāds man stāstītu, ka mācās peldēt skatoties YouTube video, tad laikam neko neteiktu, bet nodomātu, ka nu gan laiki pienākuši.

Pirms rakstu tālāk par to, ko apguvu, ielikšu tos divus video, kas, manuprāt deva ļoti daudz svarīgas informācijas:

Šis video ir par to kā elpot peldēšanas laikā. Kā pārvarēt bailes peldot ar galvu zem ūdens un kādus soļus piemērot. Īpaši svarīgi bērniem, bet arī man tas palīdzēja saprast kā ir jāelpo zem ūdens. Palīdz nomierināties.

Otrs video ir jau vairāk specializēts peldēšanai kraulā. Tam īsti gatava vēl nebiju, bet paņēmu svarīgu informāciju par to kā strādā kājas – nevis tās ir jāloka, bet tās ir taisnas. Otra lieta, ko izmantoju savam pirmajam treniņam bija tas, ka ar rokām nav jāslīcina dēlītis priekšā.

Vispirms nonākot baseinā, mēģināju elpot tā kā mācīja pirmajā video, zināju, ka man nav bail likt galvu zem ūdens, tāpēc sāku tajā posmā, kad galva pilnībā ir zem ūdens, bet stāvot uz kājām un skatoties uz tām zem ūdens. Vēlāk likos guļus ar dēlīti, kustinot taisnas kājas un ceļot galvu augšā pavisam – tā kā tas ir redzams Ievas filmētajā video. Sākumā kustinot kājas, kustības uz priekšu nebija gandrīz nemaz. Tāpēc Ieva ieteica kustināt kājas no gurniem nevis tikai pēdas cilāt. Varbūt kustība uz priekšu kļuva raitāka.

Lielāko daļu laika aizņēma mācoties elpot griežot galvu uz sānu. Tā arī nesanāca, bet pieļauju, ka tas jau bija noguruma dēļ. Ar svaigu skatu un jaunu mēģināšanu, iespējams tas sanāks jau daudz labāk. Saprotu, ka saspirndzinot kaklu ceļot to uz augšu, es neveiksmīgi noķeru vilni no airēšanās ar roku, kas atrodas taisni priekšā manai sejai. Īsti neizprotu kā tas notiek, bet man ir skaidrs, ka nedrīkst satraukties par to, ka neizdodas ievilkt elpu uzreiz. Satraukums izpaužas kakla sasprindzinājumā, kas savukārt nodrošina vilni taisni priekšā sejai un ieelpot tiešām nevar.

Dienas turpinājumā brālis ar draudzeni un mammu bija ieradušies Siguldā un sagaidīja mani pēc baseina un tad aizveda fantastiskās pusdienās. Sen nebiju ēdusi neko tik garšīgu. Biju tik labi nogurusi, ka atļāvos vienīgā no visas kompānijas iegādāties saldo. Man pinīgi būtu pieticis ar pusi no tā, bet apēdu visu. Noteikti bija daudz kaloriju, ieliku 500 tikai paskatoties, lai arī nav ne jausmas cik tur bija. Pirms tam ēdu garneļu salātus ar dažādām lapām un sieru kā arī mērcīti. Vēl salātos bija fantastisks avocado – pēdējā laikā nav izdevies nopirkt nevienu normālu, bet tur katru gabaliņu izbaudīju.

29.03.2018 #tavspirmaistriatlons Adoptācijas koptreniņš #2 Peldēšana

Gatavojoties šim adoptācijas koptreniņam Olimpiskā centra peldbaseinā – starp citu zinu, ka tur nesen bijis remonts un man ļoti patīk flīžu risinājums dušās – iegādājos peldkostīmu pie #TavsPirmaisTriatlons sadarbības partneriem LatSwim. Jau Facebook dalījos ar to, ka sen nebiju redzējusi tik ātru un es pat teiktu izcilu apkalpošanu. Turpat iegādājos arī saskaņotu peldcepuri. Jau pirms došanās uz koptreniņu, man ir skaidrs, ka peldēšana ir tā, kurā šoreiz būs jāieliek visvairāk darba. Tā mani visvairāk biedē.

Vispirms visi dalībnieki tiek sagaidīti ar sarakstiņu. Tieku atzīmēta un tālāk jāatbild uz jautājumu vai es peldu kraulā. Bez vilcināšanās atbildu, ka nē. Pamanu tādu kā līdzjūtības pilnu skatienu savā virzienā. Bija arī teksts, ko īsti neatceros, bet šķiet: “Nu neko. Mācīsimies.”. Šis jau mani baida, bet es jau saprotu, uz ko parakstos, ka viegli nebūs, bet esmu apņēmības pilna.

Tālāk paņemu aprocīti, man pasaka, ka būs jānopīkstina divās vietās – šeit un tur pa kreisi. Neko nenojaušot, jo šeit esmj pirmo reizi nopīkstinu aproci šeit un tur pa kreisi un dodos uz trešo stāvu. Tikai pēc treniņa sapratu, ka āra jaku un ielas apavus bija jāatstāj garderobē un šeit vajadzēja uzvilkt līdzpaņemtās čības. Atkal pieredze. Tā ir vērtība.

Uzkāpu uz trešo stāvu un laikam man patīk iet “pa kreizi” un neizlasot milzīgos uzrakstus uz durvīm (tikai personālam), iegāju iekšā un meklēju kur gan ir tās sieviešu ģērbtuves. Labi, ka izdevās ierasties laicīgi, jo nezināšana rada liekas darbības, kas aizņem laiku.

Tālāk ātri saģērbos, tikai pēc tam aizgāju uz dušām nomazgāties un izlasīju uzrakstu, ka no sākuma ir jānomazgājas ar ziepēm bez peldkostīma un tikai tad jādodas uz peldbaseinu. Šo atļāvos ignorēt, jo tieši pirms izbraukšanas biju nomazgājusies, jo pirms tam bija sanācis pamīties Veloergonometrijas pārbaudē un manāmi iesvīst, bez iespējas nomazgāties. Tālāk pārbaudījums bija atrast pašu baseinu un izdomāt ko darīt ar čībiņām 😀 Tām redzēju, ka ir izveidoti plauktiņi kā krāsainas bišu šūnas. Ļoti estētiski baudāms jaunais baseins. Tur atstāju savas čībiņas, lai arī citu reizi ņemšu līdz baseina malai un šūnā varētu atstāt savu dvieli, lai tajā ietītos uzreiz pēc peldes. Tas būtu bijis patīkami.

Ieva atnesa savas peldbrilles, ko atļāva vēlāk paturēt. Priecājos, ka arī tās vēl nebija jāpērk, bet ļoti palīdzēja, jo sākumā lietot nemācēju, viņas svīda ciet, tāpēc ņēmu nost un aizmirsu uzlikt. Vēlāk piešāvos un atcerējos. Peldot bija dažādi vingrinājumi. Viss ir ļoti jauns priekš manis, nav īstas izpratnes par pamatlietām. Spēka 25m baseina garumam īsti nepietiek. Visu laiku, kāts atsitās pret manām kājām un atvainojās. Tas bija visbiežāk. Sākumā biju apņēmības pilna un teicu sev, ka zināju, ka tas būs grūti. Tas, ja tagad esmu vājākā, nenozīmē, ka arī pieveicot mazo triatlona distanci būšu pēdēja no visiem programmas dalībniekiem. Es sevi pazīstu, ja apņemos, tad cīnos un daru. Sākums visur ir grūts, galvenais ir darīt. Šos zelta vārdus man tētis teica visu dzīvi, bet tos sapratu tikai 34 gadu vecumā, kad sāku regulāri skriet. Vēl vairāk, laikam tad, kad man treniņu plānā bija iekļauti vingrojumi. Baseinā darīju visu lēnām un vairāk vai mazāk savā ritmā, ne visu saprotot, bet darot maksimālo no tā, ko varēju.

Izkāpjot no baseina un saprotot, ka nodarbība ir beigusies, man iestājās tāda viegla pania. Meklēju Ievu, jo viņa ir lieliska peldētāja. Domāju ielīst blakus celiņā un patrenēties, bet tā arī īsti nesaprotu, kas īsti ir jādara un tas radīja izmisumu. Ko man tagad darīt! Vēl jo vairāk Ieva negrasījās vairs kāpt ūdenī, piedāvāja iedzert tēju. Viņa laikam pamanīja manu tā brīža izmisumu, tāpat kā pirms iekāpšanas baseinā. Laikam tad izskatījos nobijusies.

Vēl baseinā kārtējo reizi piedzīvojums ar gredzenu. Arī baseinā viņš sāka krist nost no pirksta un pēc šī incidenta sapratu, ka tas man ir jānoņem, savādāk nevaru koncentrēties uz peldēšanu, bet uz gredzena noturēšanu pirkstā. Trakums. Varbūt kāds var ieteikt juvilieri, lai samazinātu izmēru gredzenam. Izskatās līdzīgs klasiskajiem laulību gredzeniem, tikai nedaudz platāks.

Labi, ka ģērbjoties sastādīju īso plānu. Iešu YouTube un skatīšos video swiming for beginners. Mēģināšu sestdien Siguldas baseinā apgūt praktiski redzēto un visu neskaidro jautāt Ievai. Sestdien mums ir plānā doties uz Outdoor Club koptreniņu Siguldā, pēc kura doties uz Siguldas baseinu.

Vēlāk dzerot tēju ar Ievu un Andri, domājām par mājām tuvākajiem baseiniem un iespējamajiem peldēšanas treneriem, izmaksām un visu pārējo. Tajā brīdī pateicu skaļi to, ko iedomājos arī baseinā – ja 15 dalībniekus izvēlētos pēc tā, kam tiešām ir vajadzīga liela palīdzība, lai vispār varētu startēt triatlonā, tad man vajadzētu būt starp 15 izvēlētajiem. Tomēr priecājos, ka neesmu šādās komisijās, kur ir jāizvēlas kādi izredzētie. Tagad ir reālāks priekšstats par darba apjomu, kas ir jāiegulda peldēšanā un būs jāiemīl ūdens un baseini.

Ir tāda neliela grūtsirdība kā ar to tikšu galā, bet pats fantastiskākais, ka nav jautājuma vai es piedalīšos triatlonā? Pat par to vai es piedalīšos Rīgas triatlonā šā gada augustā. Es piedalīšos. Kaut vai pēdējā, bet es tur būšu. Vēl man nav skaidrs, kas un cik daudz ir jāapgūst MIX zonās un velo. Laikam tomēr nepirkšu jaunu velo, bet ņemšu tēta veco velosipēdu un, izmantojot partneru sniegtās atlaides, saremontēšu un startēšu ar to. Tāpat ķivere maksās daudz un, ja vēl speciālie apavi jāpērk, tad pavisam sarežģīti, jo nekā no tā man nav.

Zemāk organizatoru Latvian Triathlon Federation/ Latvijas Triatlona federācija uzņemtais video no treniņa.

25.03.2018 #tavspirmaistriatlons Adoptācijas koptreniņš #1 Dienasgrāmata

Pirmais koptreniņš. Laika maiņa. Gāju gulēt, domāju, ka beidzot izgulēšos, būs 8h miega un man tas pēc plāna sanāk, jo laicīgi eju gulēt, bet nez kāpēc telefons man rādīja, ka gulēt atlicis vien 7h ar astīti. Tajā brīdī biju aizmirsusi, ka jāpārgriež pulkstens. Cik labi, ka ir tehnika. Tikai tad, kad biju nokavējusi autobusu (viss bija super saplānots), pamanīju sienas pulksteni un uz mirkli sapriecājos, ka vēl jau neko neesmu nokavējusi, jo ir tikai 7:30. Tikai tajā brīdī sapratu, ka vajadzēja pārgriezt pulksteni un nāksies vien braukt ar mašīnu un vēlāk.

Ierados laicīgi. Iereģistrējāmies. Satiku vēl iepriekš skriešanā satiktu sievieti, ar kuru bijām skrējušas iepriekšējā gada Noskrien Ziemu vienu posmu Siguldā. Pēc pārģērbšanās bija jāiet uz akvārija tipa zāli – lieli logi uz Sky&More stāvvietu un gandrīz stikla siena uz pārējo sporta kluba daļu.

Sporta klubus neapmeklēju. Parasti tajos jūtos neveikli. Īsti nezinu,

pusbumba
foto iegūts no google.com attēlu meklētāja dzīlēm

ko tur darīt un cilvēki arī nonākot šeit (vairāk ģērbtuvēs), pārvēršas (ja nav personīgi pazīstami), tāpēc mani patīkami pārsteidza gan tie, kas miesās prāvāki rūpējās par savu veselību, gan tie, kam sporta klubu apmeklēšana ir ikdienas rutīna un var redzēt, ka viņi zina ko tur un kā darīt. Nodarbības notika Sky&More CityFitness telpās. Pirmo reizi uzkāpu uz it kā uz pusēm pārgrieztas bumbas, ko biju redzējusi dažādu vingrinājumu izpildei, bet dzīvē nekad nebiju mēģinājusi. Nevarēju laist garām iespēju mēģināt uz tās nostāties un nedaudz pietupties. Citus redzētos vingrinājumus kautrējos pildīt.

Tad satiku savu bijušo kolēģi Jāni. Pārmijām vārdus par jaunajiem darbiem un līdzšinējo pieredzi triatlonā vai kādā no tā sastāvdaļām atsevišķi un tad jau atnāca arī galvenais projekta Tavs pirmais triatlons runātājs un treneri.

25.02.2018_3
Foto ņemti no Latvian Triathlon Federation/ Latvijas Triatlona federācijas Facebook lapas

Sākumā aplī jānosauc savs vārds un kāds dzīvnieks ar ko sevi asociējam vai vēlamies sevi nosaukt. Man ar to nav problēmu. Nāk prātā visi kaķveidīgie. Līdz pienāk mana kārta, es pat nezinu kuru no kaķiem saukšu. Beigās biju leopards – pantera bija spēcīgs variants, apdomāju lūsi. Nez, šī bija vienkārša “leduslaušana” vai dzīvniekam bija kāda nozīme – kā testam? Vēlāk kāda meitene sevi nosauca par žirafi – domāju kā man šis dzīvnieks neienāca prātā vai arī zebra, jo tie ir vieni no maniem mīļākajiem dzīvniekiem uz ko skatīties.

25.03.2018_1
Foto ņemti no Latvian Triathlon Federation/ Latvijas Triatlona federācijas Facebook lapas

Tālāk zāli sadalīja uz pusēm – vieni gāja uz velonodarbību, kamēr atlikušie palika zālē uz vispārējiem vingrinājumiem. Jāsaka, ka viegli nebija, lai arī gandrīz pilnīgi visu varēju izpildīt. Ar acu kaktiņu redzēju, ka ne visi varēja un jutos lepna par savām vingrošanām un grūto darbu “tumsā”, vienatnē, kad to redzēja tikai mani bērni un vīrs. Man rodas pārliecība, ka grupā var iemācīties daudz ko, bet man svarīgs ir mans ritms un sākumā darīt daudz lēnāk kā to dara grupās un tiekties pēc maksimāli perfektā ar daudz pauzēm, kas ir tik garas, lai attaptos un spētu izpildīt 100% no vingrinājumu daudzuma, nevis tik daudz cik iespēju grupā. Vairs nejutos tik vāja kā pirms gada vai pat 6 mēnešiem. Pasitu sev pa plecu un dzirdēju, ka Liene teica, ka tie ir vispārīgie vingrinājumi un kur augt man ir daudz, bet progress mani ļoti iepriecina. Arī motivē darboties pašai. Starp citu iesaku vingrojumus no Zandas Zariņas Rešetinas (@zandazr) Instagram konta. Ir daudz video ar dažādiem vingrinājumu kompleksiem. Var piedalīties un likt #vingrojamkopa. Man lielākā problēma ir izdomāt kādus vingrinājumus likt kopā vienā workout. Tad šeit ir labs risinājums.

25.02.2018_5
Foto ņemti no Latvian Triathlon Federation/ Latvijas Triatlona federācijas Facebook lapas

Man interesantākais sākās otrajā daļā, kad pārvietojāmies uz veloakvāriju. Kamēr visi sariktējās, pieregulēja velosipēdus. Biju diezgan satraukta. Mierināju sevi ar to, ka sākums vienmēr ir grūts. Grūtums ar katru reizi atkāpjas un domāju cik šī programma ir fantastiska iespēja. Otrs, ka viss ir izdarāms un atkal paceļu galvu un ar smaidu gaidu, kas ir sagatavots.

Sākums ir ļoti smags. Pāris reizes palaižu pedāļus (aizmirstu, ka nav tukšgaitas). Tas notiek brīžos, kad liekas, ka manas velo mazredzējušās kājas protestē pret šādu slodzi. Tad bija vidus posms, kas tāpat bija smags, bet pavilkos līdzi Viktorijai, kas vadīja nodarbību. Caur visām grūtībām smaidīju un noķēru kaut kādu super vieglumu, likās, ka kājas vairs tā neprotestē, lai arī šajā daļā pretestība kājām uz velotrenažiera tika tikai palielināta. Es to darīju saudzīgi un pa drusciņai. Domājot, ka galvenais ir piedalīties, nevis nomirt. Svarīgi novērtēt savus spēkus un piedalīties treniņā līdz galam.

Vidus posmā sapratu, ka sviedri kož acīs. Laikam nekad nebiju tik traki svīdusi. Uz šādām nodarbībām jāņem līdzi dvielītis. To tagad zināšu. To sauc par pieredzi. Beigu posmā tika palēnināts mīšanās ātrums palielinot pretestību kājām. Tad šķiet šeit palielināju krietni vairāk, bet tik grūti kā sākumā vairs nebija. Laikam noķēru kaut ko tādu, ko mēdz saukt par “tuneli” vai  “tuneļa skatienu”. Šajā laikā viss organisms bija sakoncentrējies uz veicamajiem uzdevumiem un neko citu vairs neredzēja un nedzirdēja.

Tad sekoja staipīšanās uz un starp trenažieriem. Zinu, ka tur bija pamaz vietas, tomēr man prasījās vairāk pastaipīties un uz grīdas, bet saprotu, ka tas nebija iespējams, tāpēc priecājos, ka staipīšanās bija. Mani uzjautrināja velo stūres izmantošana staipīšanās procesā – kāja bija jāliek uz stūres un tad jāstaipās.

25.02.2018_7
Foto ņemti no Latvian Triathlon Federation/ Latvijas Triatlona federācijas Facebook lapas

Noslēgumā aprunājāmies par kopīgajiem treniņiem pēc adaptācijas mēneša. Organizatori apjautājās par ērtākajiem laikiem. Vēl noskaidroja cik daudz no mums izmanto atbalstītāju produktus: RangeRover mašīnas (vairāk kā desmit gadus atpakaļ ģimenē bija lielisks RangeRover, bet tā jau ir sena pagātne), par Suunto pulksteņiem (Suunto ir ļoti spēcīgas aktivitātes, bet palieku pie sava Garmin, ar kuru vairākkārt nācies izmantot garantijas servisu un gribu vēl citu Garminu, kas ietvertu workout kā triatlons), CityFitness abonoments – man ir grūtības apmeklēt sporta klubus, bet priecājos tur būt, jo redzēju to, ko es par sporta klubiem nezinu, lai arī ģērbtuvju tēma man joprojām ir sarežģīta.

Visi rakstā izmantotie attēli ir ņemti no organizatoriem un atrodami Latvian Triathlon Federation/ Latvijas Triatlona federācija Facebook lapā.

18.03.2018 #4 Noskrien Ziemu Brīvdabas muzejā

18.03.2018_5
Fotogrāfijas autors: Roberts Ivanāns/ Valparaiso Photography

Šī ir īpaša diena. Seriāla noslēgums. Otro reizi tiek noskrieta ziema. Iepriekšējā Noskrien Ziema sezonu beidzu ar labāko laiku 10km, par ko tajā reizē bija laimes asaras. To atceros bieži. Rezultātu neatceros, bet pirmo reizi 10km bija ātrāk kā 1h. Man tas likās fantastiski, neiespējami. Vēl šajā dienā man bija konkurentes ar ko līdzīgi skrējām visā seriālā un gribējās pārspēt viņas kopvērtējumā. Uz šo neiespringu, bet klusībā cerēju. Svarīgākais man bija skriet un finišēt vieglāk kā iepriekšējā posmā.

Ņemot vērā uztura izmaiņas, gatavojos rūpīgāk izvēlēties brokastīs ēdamo. Noskaidroju, ka pirms sacensībām nepieciešams ēst daudz ogļhidrātu, maz tauku un nedaudz olbaltumvielu. Saprotu, ka auzu pārslu putra ūdenī ar banānu un kanēli, būtu izcili piemērots ēdiens brokastīm, bet es nelabprāt ēdu auzu pārslu putru, lai arī nevaru teikt, ka man viņa negaršotu. Es izvēlējos grauzdētu franču bageti ar medu. Sen neko tiiiikkk saldu nebiju ēdusi.

Ieradāmies laicīgi un labi, ka tā, jo šoreiz garas rindas bija tāpēc, lai varētu tikt Brīvdabas muzejā un tad vēl bija rinda pēc numuriem. Jau iegūtā pieredze, ka garākām distancēm parasti ir mazāka rinda vai tās nav vispār. Šo izmantojām un painformējām arī citus rindā stāvošos.

Pirmo reizi trasē līdzi ņēmu cukura graudiņus. Ieteikums cukura graudiņus bija ēst katrus 3km pa vienam graudiņam. Pirmos divus graudiņus tā arī ieēdu, pēc tam saldums no mutes nepazuda un km skrēja ātrāk. Šoreiz dzeramsomu līdzi neņēmu, jo trubiņas tomēr aizsalst un bija trīs apļi, tātad uz 21 plānoto km, bija paredzēti divi dzirdīšanas punkti un finišā arī. Tātad likās, ka ar to var pietikt. Otrajā un trešajā aplī apēdu vien trīs cukura graudiņus un katrā aplī tos noskaloju ar pieejamo ūdeni un pēc otrā apļa apēdu vienu apelsīna šķēlīti. Grūti pateikt vai palīdzēja, jo izsalkums un trakums sākās ~2h 15min., bet distanci pieveicu 2h 04min. Tā rūgtā pieredze bija Stirnu Buka posmā, kurā skrēju savu pirmo Stirnu buku. Sanāca labs apraksts un to atradīsiet šeit.

Kopumā ļoti izbaudīju skrējienu. Visā posmā grūtākā bija sākums salšana garajā rindā, lai iegūtu aproces un varētu uzturēties Brīvdabas muzeja teritorijā no tā izejot un atgriežoties (šo gan ne reizi neizmantoju, tāpēc iedomājos, ka varbūt būtu ērtāk tās aproces izsniegt pie iziešanas tikai tiem, kam patiešām tas ir nepieciešams un izbēgot garās rindas). Priecājos, ka mēs visa komanda (Jaunmārupe skrien!) gandrīz pilnā sastāvā tālāk gājām kopā. Cilvēku plūsmā nemanīju norādes uz numuru izņemšanu un ģērbtuvēm, tāpēc nesapratu kā komandas biedri tik labi orientējās un zina, kur ir jāiet. Tos pamanīju, kad pēc finiša devāmies pa to pašu taku pakaļ mantām. Šeit nopriecājos par savu attapību, ka parasti garajiem skrējieniem nav garas rindas, tāpēc gāju pārliecināties un tad skaļi noteicu arī pārējiem, kas iestājušies rindā gaida savu rindu, lai izņemtu dalības numurus, ka sporta distancei ir sava rinda un tā ir ļoti īsta, iekšā un siltumā. Pārējā komanda paliek vēl rindā, bet lieliski ir tas, ka rinda ļoti ātri virzījās uz priekšu.

Tad kopā devāmies uz ģērbtuvēm atstāt mantas un uz tualeti. Kas ir apsveicami – skriešanas pasākumos es jūtos diezgan droši par savām mantām. Tas attiecas gan uz Noskrien Ziemu, gan uz Stirnu buku. Savācās cilvēki ar vērtībām un dabas mīļi. Protams var būt visādi un nodrošinos, bet lielā mērā neesmu dzirdējusi par drošības incidentiem un arī jūtos droši. Tā vien pietika nedaudz pavicināt kājas un pastiepties un bija jāiet uz starta koridoru (starts abām distancēm vienā laikā). Es visu ceļu līdz šejienei brīnījos kā esmu izgājusi no mājas bez cimdiem. Tikai pie ģērbtuvēm apjautājos, varbūt kādam ir rezerves cimdi un manu laimi – Dacei bija. Ļoti skaisti un silti dūrainīši, kas vēlāk mani pasargāja no laulības gredzena zaudēšanas. Kopš zaudēju svaru, tas zūd arī pirkstos un tik aktīvi māju kādai Brīvdabas muzeja darbiniecei, ka nācās atkārtoti vilkt gredzenu pirkstā, kurš bija iekritis cimdā.

18.03.2018_4
Noskrien Ziemu Facebook publicēta bilde, bez citas atsauces.

Saulīte bija skaista un deva pavasara vēsmas, bet vējiņš auksts. Labi, ka man bija cimdi. Atkal skrējām kopā ar Artūru. Šoreiz nejutos tā, ka mani dzen uz priekšu. Ik pa brīdim viņš apjautājās vai nav tā, ka skrienam pa ātru. Tur bija salīdzinoši līdzens un skrējām ap 5:30, 5:40, kas takās ir diezgan ātri, bet sajūtās skrēju stabili un nebija sajūta, ka šādi var kaut ko pārķert.

Trasē saulīte tikās ar vēju un abi mūs pavadīja visu ceļu. Bija kalniņi un takas, bija smilgas pie ezera, lielas un skaistas. Bija dīvaini skriet pa muzeju, bet tas tikai par to iedomājoties. Gaidīju, kad beigsies pirmais aplis, jo tad tautas paliek ievērojami mazāk. Tā skriet ir daudz baudāmāk. Pirmo reizi skrēju sacensības trīs apļos. Likās, ka psiholoģiski tas būs daudz grūtāk, bet nebija tik traki. Trešo apli skrēju jau kā pa savu kabatu, lai arī jāatzīst, ka kādā brīdī domāju, ka esmu kaut kur nepareizi aizskrējusi, jo bija dalībnieki, kas, laikam (visiem rezultāti bija ieskaitīti) bija aizskrējuši kaut ko nepareizi, un likās, ka es viņus otru reizi apdzenu, lai arī trasē viņiem biju aizskrējusi garām jau sākumā. Pēcāk sāku baidīties, ja nu tā esmu es, kas kaut kur ne tur aizskrējusi. Būtu ļoti “škrobīgi”, bet skrēju tālāk un turpināju sacensties ar sevi un pulkstenis tāpat būs visu piefiksējis. Nekas sliktāk kā labs treniņš lielā, jaukā kompānijā tas nevar būt, tāpēc neiespringu. Vienīgais, pēdējā aplī pievienojās apmaldījušies cilvēki, kas neļāva skriet vienatnē un izvēlēties savu tempu, jo apdzīt pa šaurām, nedaudz sniegotām takām, kas var izvest pie ļoti slidena ledus, apdzīt negribēju.

Mana mīļākā skrējiena daļa bija finišs un atbalstītāju ķēdīte. Viss sākās ar maniem skriešanas biedriem Andri un Ievu, kas stāvēja blakus vīram, kas bildēja. Šoreiz biju priecīga viņus satikt. Viņi mani pavadīja gandrīz līdz finišam. Pa ceļam bija Evija, kas ļoti aktīvi uzmundrināja un visbeidzot pie paša finiša dzirdēju Daci ar skaļiem atbalstiem. Un finišs viegls un ar smaidu. Tieši tāds, kādu gribēju. Pilnīga bauda. Prieks un cilvēku finišā arī bija daudz. Tas laikam saistīts ar apbalvošanu, kas notika ārā, turpat pie finiša (iepriekšējos posmos tā notika iekšā un siltumā).

Interesanti bija tas, ka pēc finiša man pienāca klāt divi skrējēji ar ko bijām beigas skrējuši kopā un atbalstītāju atbalstīta biju atrāvusies. Viņi teica PALDIES! Nezinu īsti par ko, bet paldies vienmēr ir patīkami. Iespējams palīdzēju turēt tempu, bet kas to lai zina. Nejautāju.

18.03.2018_1
Foto autors: Roberts Ivanāns/ Valparaiso Photography

Vēl viena kundzīte paraudāja man uz pleca, ka lielākā vecuma grupa ir pārāk izstiepta. Žēl, ka neatceros, cik viņai gadi, bet bija nedaudz virs 70. Viņa teica, ka no 40 līdz cienījamākajam vecumam ir milzīga starpība. Taisnība jau ir. Ieteicu viņai aiziet un par to aprunāties ar organizatoriem un norādīju uz Robertu Treiju, ka tas būs īstais cilvēks ar ko runāt. Viņa bija pārsteigta par tādu domu, bet teica, ka neiešot. Nākamgad vairs neskriešot, tāpēc neesot vērts. Teicu, ka viņa varētu palīdzēt citiem, bet laikam satraukums par to runāt ar organizatoriem bija pārāk liels un viņa izlēma par to nerunāt.

Sekoja apbalvošana. Ne komandu kopvērtējumā, ne vecuma kopvērtējumā godalgotas vietas nebija, bet priecājos par visiem pjedestāliem. Tas ko ļoti gaidīju bija solītā SPORTLAND loterija ar balvu 250Eur dāvanu karti starp visiem dalībniekiem, kas skrējuši visos četros posmos. Izrādījās, ka tas būšot internetā. Raksts top 29.03., bet neesmu pamanījusi laimīgo, jo man jau ir zināms, ko iegādātos, ja šo summu laimētu.