05.05.2018 #esesmustirnubuks šoreiz vairāk par Susuriem un pārdomas par rīcību, kad trasē kādam trauma…

Šis posms sākās ar šaubām. Daudz šaubām. Šķieti par visu., kas saistīts ar skriešanu. Vispirms – pēc Daugavpils pusmaratona personiskā labākā rezultāta (tautā PB), divas dienas pirms starta, izteikti sāp ceļa mala. Ejot gandrīz jāklibo. Ne pirmo reizi, parasti miers palīdz, bet šoreiz bija savādāk, bet starta dienā nejutu. Pēkšņi parādījās sajūta, ka pazūd skriešanas prieks, lai arī iedomājoties par savu pirmo maratonu, skaidri zinu, ka gribu to noskriet. Šaubas radīja arī tas, ka ieradāmies bez “aukles” bērniem, bet zināju, ka teorētiski vajadzētu būt kādam no “Jaunmārupe skrien!”, kas pieskatīs bērnus, bet iepriekš sarunāts nekas nebija. Braucam uz Stirnu Buka skrējienu, jo meitām iegādāta dalība Susura distancē un vīra bildes domāju, ka arī jau gaida skrējēji un skriešanas entuziasti. Meitām pirmajā Stirnu Buka posmā šogad nepietika medaļas, tāpēc dalība un medaļu iegūšana šoreiz bija īpaši svarīga. Man arī iegādāts abonements. Iekšēji jūtu, ja būs iespēja un bērnus kāds pieskatīs, tad noteikti skriešu. Vēl ir iekšējā sajūta, ka jāskrien, jo kas gan vēl, ja ne baudas skrējiens Stirnu buka pasākumā spēs atjaunot prieku skriet.

Ogrē un sacensību centrā ierodamies ļoti laicīgi. Iepriekšējie brīdinājumi par laicīgu ierašanos tiek ņemts vērā un vēl stundu pirms starta jau esam klāt, lai arī pat numuri nav jāizņem. Tos izņēmām jau iepriekšējā dienā Dominas Sportland veikalā. Varēju sarunāt, ka numurus izņems kāds cits, bet priecājos iepriecināt meitenes. Doties kopā, iegādāties sen kārotās končas no aparāta un saldējumu. Viņas bija ļoti priecīgas!

Atgriežoties pie sacensību dienas. Skaista saulaina, bet ne karsta diena. Pavasarim silta, tomēr pavēsa diena no rīta, ja neesi skrējienā. Lēnām saprotam, kur kas atrodas. Meitenes pēkšņi izdomā, ka grib frī kartupeļus. Neviena klienta pie ēdienu teltīm vēl nav. Vīrs šaubās, jo mazajām starts pēc 45 minūtēm. Saku, lai pērk, jo no rīta nebija apetītes un Tērvetē skrēja nosacīti, ar garām pauzēm. Viņš padomāja un piekrita.

Tad saprotu, ka ir auzas un daba sauc. Šķiet, ka sacensību centrā vēl nav daudz cilvēku, bet tas laikam tāpēc, ka visi stāv rindā uz labierīcībām.

Šoreiz Susuriem starts savādāks. Esot jāiet uz starta vietu (pasaku pilsētiņu) apmēram 20 minūtes, tāpēc jāpulcējas nevis 11:00 (starta laiks mājaslapā), bet 10:30. Šo biju palaidusi garām, bet neiespringstu, jo esam laicīgi, jo visu varam paspēt (ja vien rindas uz tualeti būtu īsākas vai arī meža pieturas būtu vieglāk atrodamas). 10:30 jau stāvam gatavībā un esam gatavas iet uz starta vietu. Bungu ritms, kas sāk spēlēt, liek dejot manām kājām. Drīz man pievienojās abas meitenes. Tā izpildījāmies, līdz sākam iet. Visu ceļu mūs pavada bunku ritms. Man ļoti patīk ritmi un šis man ļoti patika. Ar meitenēm tāds parādes noskaņojums.

Bija jocīgi, ka Susuru starts nav sacensību centrā! Mazākā nevarēja nostāvēt mierā un sagaidīt startu pasaku pilsētiņā ar daudz koka figūrām un aizrāvās ar koka čūskas figūru, ložņājot pa to, jo aizkavējāmies pirms starta. Bija kārtīgi jāsauc, lai varētu startēt barā ar visiem.

Šoreiz, salīdzinājumā ar Tērvetes posmu, mazā bija gatavāka skriet un skrēja daudz vairāk, savukārt lielajai meitai vajadzēja ieskrieties un sākums bija grūtākais. Tad pēkšņi mēs pamanījām Selgas cepumu un to apdzinām. Milzīga sajūsma par šo personāžu. Mēs strauji pagājām viņam garām, bet tad negaidīts pavērsiens – Selgas cepums apdzen mūs un lielā ātrumā uzskrien kalnā. Nu to tā nevar atstāt! Jāskrien tam pakaļ – tas nekas, ka kalnā, tas nekas, ka grūti. Mazā pa priekšu, kas nogurst, tad pagaida un tad atkal aizskrien pa priekšu.

Cepums esot ātrs – secina meitenes. Esot jātrenējas. Šobrīd abas gatavas to darīt un ir apņēmības pilnas. Kalns lejā. Vēl nedaudz meža takas un tad jau pagrieziens, tad ceļš un tad jau skaidrs, kur finišs. Mazā uzņēma iespaidīgu tempu, salīdzinot ar apkārt skrienošajiem. Iespaidīgi! Pa ceļam dzirdu ovācijas, kas veltītas viņai no līdzjutējiem un komentāri, bet visi atbalstoši. Vēl pēdējā apstāja, tad sprintiņš līdz finišam. Šeit daudz līdzjutēju, kuri visi plaudē un uzmundrina. Tiešām ātri un skaisti! Savukārt mēs ar lielo meitu ar baudu un smaidu tikām līdz finišam, kur satikām mazo māsu. Es jūtos ļoti lepna par savām dāmām! Viss ar prieku un pēc pašu vēlēšanās. Vēl fotogrāfija ar Loti un kārtīga apdāvināšana. Maizīte, konfekte uz kociņa, ūdens un šokolādes sieriņš Baltais. Protams ilgi gaidītā medaļa. Lielajai meitai pirmā medaļa mūžā! Man bija liels prieks.

Tālāk devāmies uz Jaunmārupe skrien! ierasto tikšanās vietu. Tur satiekot to drosmīgo vīrieti, kurš pieskata Jaunmārupes bērnus. Visi mani pārliecina, ka droši varu skriet, ka bērni būs pieskatīti un viss būs kārtībā. Esmu mazliet noraizējusies, jo viņas nav pieradušas būt patstāvīgas (viņām netiek dota tāda iespēja). Devu norādījumus, pēc kā var atpazīt tikšanās vietu. Aizsūtīju meklēt vēl vienu Susuru dāvanu – bezmaksas saldējumu. Ar pirmo reizi neatrada. Tad gājām kopā. Nostādināju viņas rindā pēc saldējuma un pati jau steidzīgi devos uz starta vietu.

Skrienu
Valparaiso Photography – vīrs mani knapi noķēra, jau gāja meklēt nākamo “spotu”, jo domāja, ka mani palaidis garām.

 

Starts! Sāku ārkārtīgi lēnām un mierīgi. Pavisam lēnām un nesteidzīgi paskrēju garām nūjotājiem. Tad skrēju kopā ar skrējējām, kuras no sirds baudīja skrējienu. Šeit nebija neviena, kas būtu pārķēris startu vai satraktos par rezultāta laiku finišā. Pilnīgi cits Stirnu Buks. Aizmugurē ierunājās viena labi nostādīta sieviešu balss, kas izteica skaļi to, ko daudzi tikai nodomāja: “Pirmajā posmā, visas puķes bija dzeltenas, šajā tikai baltas”. Tad nodomāju, ka pirmais šā gada Stirnu buks bija TIK emocijām bagāts, ka atmiņās puķu krāsai vairs nepalika vietas vai arī biju tik ļoti sakoncentrējusies uz skriešanu, ka puķu krāsai uzmanību nepievērsu, bet atceroties Tērvetes posmu, balsij ir taisnība. Patīk man šī baudas klase aizmugurē.

Tā es viegli skrēju. Izretojāmies, apdzinu vēl vairākus ātrākus nūjotājus un skrējējas (tiešām tikai sieviešu dzimuma). No skrējiena atcerējos mirkli, kad ieskrējām mežā un TO īpašo meža smaržu. Atceros, kā mierīgi skrēju jau pa meža ceļu un iegrimu domās. Par tuvojošos savu pirmo pilno maratonu. Par ceļu sāpēm, kas mani atkal noķērušas. Domāju par to, ka mana skriešanas palīdze vispār domāja vai mani laist skriet tajā dienā. Domāju vai man tiešām vajadzēja iet uz startu un skriet. Atcerējos atgādinājumus, ka jāskrien ir ļoti prātīgi, lai var paspēt atjaunoties līdz maratonam. Un tajā brīdī mani pamodināja sprinta etapa kalns.

JS_finišā
Privātais arhīvs – bilde no kāda dalībnieka telefona ar tiem, kas no Jaunmārupe skrien! vēl nebija aizlaidušies mājās.

Серёзно?!?!?! Tiešām?!?!?! Šķiet to pateicu pat skaļi. Pirms ieraudzīju sprinta kalnu, biju domājusi, ka šo varētu pamēģināt ātri uzskriet, ja jau skrienu tik izcili lēni. Sāku pārdomāt. Atkal iegrimu domās un tad pamanīju ceļa malā Agnesi. Atceros asaras viņas sejā un stipri nosvīdušu seju. Arī trīcošu balsi. Izrādās viņa neveiksmīgi nokritusi un kārtīgi satraumējusi potīti. Pirms manis pie viņas bija pieskrējusi viena cita meitene, kas vairākkārt pārliecinājās, ka es ar viņu palikšu. Agnese stāstīja, ka esot bijis melns gar acīm, ka nevarot piecelties. Ka esot bijusi pat slikta dūša. Esot bijis arī krakšķis. Nez kāpēc tieši pirms šī starta biju pamanījusi, ka uz starta numuriem ir organizatoru telefona numurs, kur arī zvanīju. Šī bija arī tā diena, kad man līdzi skrienot bija telefons. To ņemu līdzi pat ļoti reti. Nekad neesmu bijusi situācijā, kad ir jāpasaka, ka vajadzīgs transports, jo satraumēta potīte. Neatceros ko teicu, bet atceros, ka mani nesaprata. Tad pamanīju, ka pie mums ir pienācis puisis ar rāciju. To pratu telefona sarunā izskaidrot. Atkal pārliecinājās, ka viss ir kārtībā, ka problēma tiek risināta, ka par šo jautājumu var nesatraukties. Puisis sazinājās ar vairākiem gan pa rāciju gan telefoniski, līdz sarunāja kādu, kas var aiztransportēt Agnesi pie ātrās palīdzības mašīnas.

Mums bija jātiek līdz ceļam. Redzēju, ka Agnese var atbalstīties pret kāju, nodomāju, ka nebūs tik traki. Vismaz tas deva cerību, ka nebūs nekas nopietns. Agnese jau sāka smaidīt un jokot. Šīs situācijas rezultātā izbraucu ar kvadraciklu un tiku pie fizioterapteita, kas mani nomierināja par manu celi, tas liek domāt, ka daru pareizi. Arī pēc sacensībām obligāti ir jāatsildās un jāizstaipās – es to vienmēr daru pirms un pēc treniņa, pirms sacensībām kā likums, bet praktiski nekad pēc sacensībām. Man galvā ir kosmoss. Pazaudējos kaut kur, tad liekas, ka ir tik daudz kas jāizdara, tad jāpaēd un tad jau liekas, ka atsildīšanās par vēlu. Būs jāsavācas pēc finiša, lai atsildītos, savādāk var diezgan nopietni nobīties.

Tikšanās ar Agnesi un potītes situācija man raisīja diezgan lielas pārdomas. Ziniet? Parasti es nebūtu palikusi ar Agnesi un turpinājusi sacensības. Es paliku ar Agnesi, jo biju nobijusies par savu celi, gaidāmo pirmo maratonu, mieru nelika arī tas kā mani bērni tiek galā bez manis 🙂 Un tas, ka man vienkārši nebija vēlmes skriet. Man bija attaisnojums, lai neskrietu. Pēc situācijas saprotu, ka atbalsts šādās situācijās ir ļoti svarīgs. Reizēm vienkārši palīdz justies nedaudz labāk. Man tagad ir neērti pašai savā priekšā un pārdomas kāpēc tā. Man nav pieredzes ar nopietnām traumām un līdzīgām situācijām. Noteikti viņa kaut kā būtu tikusi galā arī bez manas palīdzības, bet viņai tas nav jādara. Kaut vai tāpēc, ka mēs esam komanda. Kaut vai tāpēc, ka mēs esam līdzcilvēki. Šādas situāijas ir ārkārtīgi svarīgas. Tās mūs māca un liek pārdomāt savu rīcību un rīcības motīvus. Es neesmu uz rezultātu orientēts cilvēks, bet man būtu licies, ka viņa pati tiks galā un man būtu taisnība, bet tur ir kas vairāk. Kas tāds, ko grūti aprakstīt. Mācība citai līdzīgai reizei (ceru, ka tādas nebūs).

Atgriežoties sacensību centrā, sapratu, ka man ir ļoti patstāvīgas meitenes, kas beidzot ir iemēģinājušas visas piedāvātās bērnu atrakcijas un jāsaka, ka grūti bērnam tur būtu nepaēst. Cik daudz dažādas cepumu pakas un crispy maizītes viņas bija dabūjušas. Šķiet nogaršojušas visu Selgas produkciju un priekš sevis arī atklāju, ka tās bundžiņas ar pilngraudu cepumiem ir tīri neko. Pat cukura, tur ir diezgan maz, tomēr kalorijas gan netrūkst.

Mājās aizbraucu daudz mierīgāka. Biju noskaidrojusi par celi. Šķita, ka pārdzīvot par to, ka pagaidām skriešana nav lielākā vēlme ko darīt, arī vairs tā nesatrauca, jo likās, ka tas pāries. Gribu noskriet maratonu. Sapņoju par to. Ir pagājis jau kāds laiks, kad šo rakstu un esmu pilnīgi nomierinājusies. Noskriešu maratonu tikai tad, ja nebūšu pārlieku uzvilkta. Ja spēšu atpūsties un izgulēties. Tas, ko tagad ļoti ievēroju – nekādu darbību uz miega rēķina. Pašreiz man tas ir svarīgākais un šķiet tieši tas pietrūka pirms Ogres Stirnu buka.

#TavsPirmaisTriatlons

Katru reizi stāstu par to cik daudz vairāk laika man vajadzētu, lai varētu visu paspēt un visu aprakstīt tieši tā kā es vēlos. Arī šoreiz ir tā diena. Ir pagājis viens velotreniņš (bija vairāk, bet tikai vienā daļēji piedalījos). Divas peldēšanas un viens skriešanas treniņš (uz otru netiku). Paralēli Stirnu Buks Buka distancē uz ātrumu un BigBank Skrien Latvija Daugavpils posms ar pusmaratonu. Vēl esmu sasniegusi sākumā plānoto svaru un skatos kā izdosies to noturēt, tātad mainījies dienā apēdamo kaloriju skaits. Tāpat pārdomas ar kofeīnu un līdzīgiem izstrādājumiem. Par skrējieniem un uzturu rakstīšu atsevišķi, par triatlona treniņiem šajā rakstā apkopots dienasgrāmatas ieraksts.

Sāksim ar velo. Tas ir vienkāršāk, ar nelielu piesardzību skatos uz velobraukšanu pirms maratona. Ņemot vērā, ka neesmu pieradusi braukt ar velo, tad pieļaujamas vieglas slodzes, lai pēkšņi maratona vidū nenokristu tā, ka nebūs iespēja finišēt. Mani ir sabaidījusi mana palīdze skriešanā, bet pārrunājot ar viņu sapratu, ka vieglas slodzes, kas ir kā atslodzes var taisīt, bet nepārcensties, lai pārlieku nepārslogotu neierastos muskuļus, kas radot tādus draudus. Maz no tā saprotu. Zinu tikai, ka tiem, kam pieredze var uzticēties un šo saprotu. Viss ir atkarīgs no slodzes lieluma.

Velo treniņā piedalījos tikai vienā un tajā daļā, kas notika laukumā. Treniņu vadīja Igors, kurš sākuma ievadtreniņos piedalījās diezgan maz, jo bija kaut kādā triatlona treniņnometnē ārpus Latvijas. Sākumā tika izlikti konusi, ap kuriem vajadzēja manevrēt. Saprotu, ka dažāda lieluma un grūtības pakāpes, kas jāizbrauc bija visiem. Tad bija interesants uzdevums, kur vajadzēja paņemt pudeli no spaiņa, izbraukt līkumu un atgriežoties nolikt atpakaļ. To visu atrodoties uz velo un kustībā. Tālāk man patika uzdevums, kas atkārtojās trīs reizes – bija nepieciešams noturēties aplī visiem uz velo. Aplis arvien tika samazināts. Izstājās tie, kas pieskarās pie zemes vai izbrauc ārpus apļa. Šis patika tāpēc, ka pirmajā piegājienā visilgāk noturējos no visām meitenēm un izkritu kā ceturtā. Šo treniņi fotogrāfēja vīrs, tāpēc ir bildes ar ko padalīties.

This slideshow requires JavaScript.

Bija auksts laiks. Pirmo reizi braucu ar ķiveri, bet Igors nepārstāj atgādināt “No helmet no ride”, Andris aizdeva. Esmu ļoti pateicīga. Man neizdevās sagādāt sev bikses ar polsterējumu, tāpēc izlīdzējos ar tām, kas ir, bet nepaveicās. Nokritu un saplēsu bikses. Dabūju labu nobrāzumu un arī saplēsu labas bikses. Legingus. Jau sen vajadzētu iegādāties, bet visu laiku ir kaut kas tāds, ko vairāk vajag.

Kopā ar mums bija arī mazā Emīlija un lielā Gabriela 😀 Emīlija nepārtraukti mani uzmundrināja un šķiet interesanti, bet viņa bija absolūtā sajūsmā par mani uz velo. Drīz iemēģinājām arī ar viņa braucienu uz divriteņa. Jāakārto. Cerams, aizies viņai tā lieta. Ar Gabrielu ir nedaudz sarežģītāk, bet tas ir cits stāsts.

Tālāk par skriešanu. Visgrūtāk rakstīt, jo jūtos diezgan stabili šajā distancē un tā ir vienīgā tāda. Sanāca pievienoties tikai vienam koptreniņam tur, kur jānoskrien 100km (desmit piegājienos) par godu Latvijas simtgadei – bezmaksas skrējiens katru otrdienu uz AB dambja. Biju tikai šī seriāla otrajā posmā, kur kopā noskrējām 10km ap 6min/km, lai arī ļoti prasījās vismaz 6:30min/km, jo iepriekšējā vakarā biju skrējusi nopietnākus intervālus. Bija jūtams izteikts sagurums. Uz treniņu braucām kopā ar Andri. Nolikām mašīnu pie ugunsdzēsēju depo un tālāk (ap 1km skrējām). Plānā bija ierakstīts 7-9km recovery, parasti tas nozīmē skrējiens līdz 130. Šeit sanāca ap 150 pulss, distance kopā no mašīnas līdz AB dambim, skrējiens un skrējiens uz mašīnu drusku virs 11km. Tātad ātrums pārsniegts, kilometrāža pārsniegta un rezultātā sāpošs celis. Sāp tā vieta pie pārslodzēm, bet šoreiz sāpēja tā, ka pa trepēm bija grūti noiet un divas dienas nevis tikai nākamās dienas rītā. Par laimi skriešanas treniņi nebija plānoti un kāja atguvās līdz nākamajam skrējienam.

No šī skrējiena biju gaidījusi, ka skriesim lēnāk un būs arī kādas kopīgās aktivitātes, vingrinājumi vai kas tāds, bet tas bija nākamajā treniņā uz kuru netiku ģimenes apstākļu dēļ. Jau uz iesildīšanās treniņiem skriešanā nebiju, atkal izlaidu. Šķiet ļoti vērtīgi, bet, diemžēl, netiku. Žēl, ka tā, bet neko nevar darīt, ģimene tomēr ir svarīgāka par visiem treniņiem.

Bilde no 100km.lv Facebook lapas. Diemžēl, bildes autoru neatradu.

Koptrenins_skriesana

Man kopumā patika kopskrējiens, ja vien nebūtu tik nogurusi no iepriekšējās dienas intervāliem. Patika, ka parunājām ar Jāni par pulsa zonām un skriešanas plāniem triatlona ietvaros. Zini, ir tā sajūta, ka kaut ko par skriešanu jau zinu, tāpēc centos saprast kā tur ir, tieku uztverta kā iesācēja (1,5gadi regulāras skriešanas, var būt arī iesācēja), lietas tiek stāstītas vispārēji, ko no tā visa paņemt, nezinu savas pulsa zonas – tā gan izrādījās nepatiesība, kad Lienei iedevu savus veloergonometrijas rezultātus, viņa manā Garmin kontā salika pulsa zonas. To pamanīju pēc Daugavpils pusmaratona. Būtu bijusi priecīga, ja tiktu par to painformētu, bet pieņēmu kā faktu un tagad zinu, ka lielāko daļu treniņu skrienu intervālus sarkanajā zonā un lielāko daļu pusmaratona arī noskrēju sarkanajā zonā, bet par to nākamajos rakstos.

Peldēšana – manā gadījumā smagākā distance. Milzīgs izaicinājums un ļoti daudz ticības un uzmundrinājuma vajag sev, lai izturētu katru treniņu. Vēl, neizdodas pilnvērtīgi pievērsties peldēšanas treniņiem patstāvīgi, lai apgūtu nodarbībās teikto (pagaidām tikai koptreniņi). Tas gan ir saprotams, jo es tomēr gatavojos maratonam un tā man ir prioritāte. Gribu noskriet savu pirmo maratonu un ne vienkārši noskriet, bet ar laiku 3h 45min. Apzinos, ka tas var būt man par smagu, bet es laikam riskēšu.

Tātad – peldēšanas koptreniņi tagad ir bijuši divi un šajā laikā (kamēr nerakstīju) bija arī viena vai divas patstāvīgās peldēšanas – pirms koptreniņiem). Pirms koptreniņiem peldēju un atkārtoju visu kas man bija mācīts. Saskāros ar to, ka nesanāk. Pārsteidzoši, bet nesanāk. Es gribu peldēt, bet jāmācās elpot un vajadzēja kādu kas palīdz. Eksperimentēju, gribēju apjautāties sievietei, kas sēž pie Piņķu peldbaseina, bet nesaņēmos. Pirmajāno tām divām reizēm, es domāju, ka viņa seko kārtībai. Otrajā redzēju, ka viņa puišeli dzenā šurp un turp, interese par kvalitāti nulle, tikai dzenāja viņu ar baseiniem. Nepatika man tā, tāpēc izlēmu nejautāt. Blakus celiņā ļoti skaisti (manā izpratnē un pēc manas saprašanas) peldēja viens vīrietis. Kādas trīs reizes noturējos un viņam neko nejautāju.

Pirmais koptreniņš bija ar Lieni. Diezgan grūti saprast, ka esi vājākais un lēnākais, īpaši ar dēlīti un vicinot tikai kājas. Nekādas kustības uz priekšu. Trīs baseinus nopeldēt kaut kā, bet tikt 50m baseinā līdz beigām, tas bija sasniegums. Tāda kā maza cerību dzirksts, ka viss varbūt nemaz nav tik traki. Nopeldot otro baseinu (sākumā bez dēlīša), likās, ka rokas atkritīs no noguruma, bet trešajā jau organisms pierada. Līdzīgi bija arī velotreniņā uz baikiem MyFitness zālē. Tad sekoja uzdevumi ar dēlīšiem un elpošanu. Šeit šausmas, visa mana cerību dzirksts tika norīta ar lielu daudzumu ūdens, kas nepārtraukti kaut kur aizķērās manā elpošanas sistēmā. Ja Piņķu peldbaseinā vēl kaut kā sanāca ar to elpošanu, tad Lienes vadītājā treniņā vienkārša panika. Varbūt tāpēc, ka peldējām pilnus baseinus un neliku kājas pie zemes? Dēlītis bija, bet varēja pieturēties arī pie tiem nožogojumiem starp peldceliņiem (šis izrādījās man jaunums). Tā mēģināju kaut kā kulties, stipri iepaliekot no pārējiem un visu laiku saņemot dunkas no kāda, kas man uzskrējis virsū un cenšās mani apdzīt. Nu nav jauka sajūta. Vēl kādu brīdi tā cīnījos, līdz dzirdēju, ka puisis saka, ka netiek galā ar elpošanu. Aprakstīja gluži manu situāciju – pati nevarēju aprakstīt ne tad, ne arī tagad. Tad atkal parādījās cerība, ka darīšu kaut ko savā līmenī, lai arī pavisam pamati un nekas labs tas nav, bet pamati vajadzīgi, bez tiem nekādi.

Sākām taisīt vienkāršas elpošanas zem ūdens. Tad sēšanās uz baseina dibena, tad Liene palaida puisi un gribēja laist arī mani, bet es sapratu, ka joprojām ar šo nebūs līdzēts. Stāvēju ar dēlīti un mēģināju saņemties vēl vienai bezjēdzīgai peldēšanai ar dēlīti, kur jāelpo un pirms mēģināju sapratu, ka nebūs. Tad gāju pie Lienes un lūdzu palīdzību – man jāsaprot kā elpot – mana doma bija pastāvēt pie celiņu robežas un likt galvu ūdenī elpot un tad to griezt uz sāniem. Lienei ideja patika, bet viņa ieteica paiet pie maliņas un iegulties ūdenī imitējot peldēšanu un tad izpildīt vingrinājumu ar galvas griešanu. Šeit atklājās, ka arī man ir ērtā puse elpošanai. Tā bija skaidri redzama. Ar otro piegājienu neērtajai pusei ļoti labi sanāca. Tagad biju gatava darbam ar dēlīti un peldēju 50m baseinu turp un atpakaļ ar dēlīti. Vairs neatceros kā mainīju puses uz kuru elpoju, bet man sanāca. Atceros to prieku un jaunu cerību, ka man sanāk. Nekādas panikas un viss tiešām labi. Tālāk bija aicinājums no Lienes peldēt to pašu bez dēlīša. Šeit parādījās jauna bezcerība. Nekas nesanāca un nodarbība bija jābeidz, jo tālāk desmit minūšu laikā ir jāizskrien cauri ģērbtuvēm un jāsaģērbjās, lai nav vēl jāpiemaksā.

Katru reizi peldēšanas koptreniņos Jānies pienāk un jautā: “Kā ir?” Katru reizi es atbildu, ka būs labi. Patiesībā tagad ir grūti. Vajag tai peldēšanai pieķerties tā no sirds, bet daži apstākļi man to līdz galam neļauj izdarīt.

Nākamā peldēšana, tajā pašā NBS baseinā un Igora vadībā. Man patika vairāk. Man patika struktūra. Visi ar vienkāršākiem vingrinājumiem tika novērtēti. Grupā B (tas apzīmē vājākos), tika izdalīti stiprākie un vājākie. Bija dažādi uzdevumi dažādiem peldēšanas līmeņiem. Likās, ka tiek strādāts pie problemātiskajām lietām mums pašiem nesakot par to, kas mums nesanāk, ka Igors spēja to novērtēt.

Tā pastāvīgā atpalikšana un tā aizrīšanās ar ūdeni, pastāvīgā sevis uzmundrināšana, ļoti nogurdina. Uzlabojumi ir, tie ir mazi un īslaicīgi prieciņi, kas kā svece, kura nevar aizdegties, ātri nodziest. Šeit pamanīju, ka ir grūtāk savākties. Vairāk gribas parādīt, ka man kaut kas nesanāk – tā it kā Igoram tas nebūtu redzams. Tā ir zemapziņa, bet tas gan bija vairāk tāpēc, ka es ceru, ka svētdienas grupa 10:00 savāksies, jo dienas vidus treniņiem, kas man ir TIK ĻOTI NEPIECIEŠAMI, ja ir mazi bērni, tiešām ir galīgi neizdevīgi. Man ir vajadzīga palīdzība. Un tas vairāk bija tās izmisuma sauciens, lai arī pašai muļķīga sajūta.

Pēc treniņa, Igors savāca visus un jautāja kas patika, kādi ieteikumi un kaut kā tā. Pie manis apstājās un es nevarēju neko pateikt. Tas bija tāpēc, ka tik ļoti biju sakoncentrējusies uz sevi, uz tādas vilšanās robežas, ka nesanāk un tāda cerību meklējuma. Es tā arī neko nepateicu, lai arī vēlāk zināju, ka man ir ko teikt. Vēl, mums visiem bija ieteikums iegādāties treniņpleznas un man arī deguna uzliktni (nezinu kā sauc, lai ūdens nelien degunā). Tāpat priekšdienām arī trubiņu. Šo vēl neesmu izdarījusi un nezinu, kad to izdarīšu.

Gaidu to brīnumu, kad manā peldēšanā kaut kas pavirzīsies uz priekšu. Gaidu un man tiešām tas būs brīnums. Ir grūti ar šo disciplīnas daļu. Es visu laiku atceros Igora teikto prezentācijā, kad nosauca 15 laimīgos – lai mēs kaut ko iemācītos ir vajadzīga motivācija. Es gribēju iemācīties peldēt, bet par to domāju ilgi. Tagad ir triatlona treniņi ar lielisku treneru komandu un saprotu, ka 12. augustā man būs jāaizpeld līdz maiņas zonai, lai varētu uzkāpt uz velo. Man ir mega motivācija. Man ir motivācija par visiem tiem, kas netika programmā, bet to ļoti vēlējās. Man ir mana motivācija, kas sportojot mani dzen uz priekšu. Man ir azarts, kas liek sevi izaicināt un piepildīt izaicinājumu. Viss būs. Tagad to zina tie, kam ir pieredze. Nešaubās par manām sējām tie, kuri ir redzējuši kā man viss sanāk. Man ir grūti tam noticēt, bet pieredze rāda un treneru miers dod man ticību, ka aizpeldēšu peldamo daļu. Kas zina. Iemācīšos elpot un varbūt peldēšana vienkārši aizies ar super uzrāvienu un izpeldēšu ne pēdējā… Lai man izdodas!!!

11.04.2018 #TavsPirmaisTriatlons un laimīgie 15 paziņoti #4

Triatlona 15nieks
Foto no Latvijas Triatlona federācijas Facebook lapas

Ārprāts cik maz laika. Kā gribētu rakstīt par visiem treniņiem, notikumiem, pat pārdomām par dzīvi, kas visbiežāk ir tieši treniņu laikā, bet, diemžēl laika ir ĻOTI maz vai precīzāk, viss laiks ir aizņemts ar daudzām ļoti darbīgām lietām. Tas ir tik nepārspējami kā sāka mainīties mana dzīve, kad pieņēmu savu pirmo izaicinājumu – noskriet savu pirmo pusmaratonu 1h 56min. Tas bija kosmoss, pilnīgi neiespējami, bet izdarīju to labāk. Tas ir azarts – nākamais bija pusmaratons 1h45min, bet to nepieveicu, bet laiks vēl ir un plānoju to izdarīt Daugavpilī (patiesībā vēl ātrāk :)), tad seko mans pirmais maratons 3h45min (par šo satraucos, bet ļoti, ļoti gribu).

Bet stāsts tagad ir par nākamo – viskomplicētāko mērķi, jo tas sastāv no trīs daļām. Jūtos droša tikai par vienu! Mani var apsveikt! Spējat iedomāties?!?!? Esmu neizsakāmi priecīga – esmu to laimīgo 15 vidū, bet tikai tāpēc, ka man paveicās izlozē. Visneiedomājamākais ir tas, ka izlozē paveicās arī Andrim un Ievu izvēlējās kā vienu no 10, kam vieta programmā garantēta. Nevar aprakstīt to sajūtu, kas bija pēc laimīgo nosaukšanas, tāpēc piedāvāju Jums noskatīties tiešraidi, kas tika translēta Triatlona federācijas Facebook lapā.

 

Sākumā bija interesanta ievadlekcija par triatlonu. Lietas, ko esmu pārbaudījusi pēdējā laikā, sarakstītas prezentācijā un apkopotas. Dažas specifiskas triatlona lietas, neliels apskats par katru sporta veidu un nepieciešamais inventārs. Igors stāstīja par savu pieredzi nesenajā nometnē, kur devās kā triatlona treneris, par meiteni, kura baidījās par savām spējām braukt ar velosipēdu un par to cik lieliska bija komanda un cik strauji viņa attīstījās.

Vēl pārrunājām dalību triatlonā un jau lekcijas laikā bija viena meitene, kas pieteicās uz Siguldas akvatlonu (peld un skrien), šķiet Viktorija. Rezultātā piedalījās viens no Tavs Pirmais Triatlons treneriem un vēl divi programmas dalībnieki! Iedvesmojoši – tajā dienā mēs skrējām Tērvetes stirnu bukā. Iespējams, ka arī Ieva būtu piedalījusies.

Īsāk sakot, reizēm notiek neiespējamas lietas. Un šī ir viena no tām, ko es saucu par dāvanu. Tā bija izloze, mani neizvēlējās, bet skatoties no malas, es arī neizvēlētos sevi. Ja tā nebūtu es, tad pēc lieliskā Liepājas personiskā rekorda 10km, būtu atlikusi triatlonu uz nākamo gadu. …bet tā esmu es un pat netiekot programmā, vienalga cīnītos par to, lai būtu gatava piedalīties savās pirmajās triatlona sacensībās jau šā gada 12. augustā. Ar treneriem to izdarīt būs daudz vieglāk.

07.04.2018 – Liepāja, sezonas atklāšana

Manis bildēts ar lielās meitas Huawei P10 Lite

Cik ļoti es gaidīju šo dienu, jo tikai skrienot uz asfalta, varu stādīt mērķus un mēģināt to sasniegt. Tikpat ļoti kā skrējienu, es vienkārši gribēju nokļūt Liepājā pie lieliskas radinieces, kas ir vieni no viesmīlīgākajiem cilvēkiem kādus es zinu. Lai arī esam attāli radinieki, bet šie cilvēki man ir ļoti tuvi. Vēlējos braukt kopā ar bērniem, bet šoreiz izvēlējāmies doties divatā. Vienkāršāk jau tas ir visiem, bet Liepāja patīk arī manām meitenēm. Rakstu un smaidu.

Mani sagaidīja ar manu mīļāko saldo – debesmannā. Lai arī esmu uz diētas un skaitu kalorijas, es ēdu gan gardo sautējumu, kas bija karsts brīdī, kad ieradāmies, gan fantastisko debesmannā. Ir vēl viena lieta kāpēc kaloriju skaitīšana man ir tuva. Ikdienā nevar saēsties un atēsties visādus gardumus, kas man ļoti garšo. Katrus svētkus var izjust īpaši ar īpašām garšām un samazinātos daudzumos. Reti ir tā pārēšanās sajūta un gardumiem ir pilnīgi cita vērtība, bet šāda viesmīlība ir nenovērtējama! Biju aizkustināta un joprojām esmu sajūsmā.

Tā piektdienā pēc darba sapulces, kuru nedrīkstēja izlaist, devāmies uz Liepāju. Pa ceļam iepirkām dažus gardumus no Lāču maizes un heidā! Pa ceļam mūs brīdināja, ka Liepājā milzīgs vējš, arī vēja ģeneratori griezās ar milzīgu spēku. Izkāpjot no mašīnas bija viena lielāka vēja plūsma, bet ar to arī viss lielais Liepājas vējš bija beidzies.

Manis bildēts ar lielās meitas Huawei P10 Lite

Vēlāk devāmies uz Lielo Dzintaru pēc dalības numura, paņēmām drukāto karti un izgājām kādu daļu trases pretējā virzienā. Vīrs gatavojās fotografēšanai, savukārt, es ar lielu prieku izstaigāju daudz pazīstamu vietu Liepājā un iepazinu arī jaunas, kurās iepriekš nebiju bijusi. Neaprakstāmi skaistas krāsas radīja saule, kas lēnām sāka rietēt, tumšās debesis, kas, visticamāk, bija tās, kas lielo vēju no Liepājas aizsūtīja uz Rīgu un tad tālāk. Fantastiska pastaiga un bija zināms, ka būs skaista trase.

Nākamajā rītā pamodos nedaudz pēc 6:00 un vairs nevarēju aizmigt, mēģināju visādi, bet vienkārši nesanāca. Tas ir laiks, kad ikdienā man zvana modinātājs un gulētas bija apmēram 7 stundas, kas ir parastais miega ilgums, līdz ar to, tas ir tikai normāli. Ilgi vārtījos, ik pa brīdim skatoties telefonā un periodiski noliekot visu malā un mēģinot aizmigt. Klausījos vīra vienmērīgajā elpošanā, bet tā arī neaizmigu.

Mums jau bija plāns, kur likt mašīnu. Zināms, ka līdz tai vietai nav tālu jābrauc. Tāpēc nesteidzīgi no istabas izgājām ap 8:30, lai ap 9:00 varētu kārtīgi paēst savu pirmssacensību ēdienu – tostermaizes grauzdētas ar nelielu daudzumu medus un vienu apelsīnu. Tā kopā četratā sēdējām virtuvē un ēdām, līdz bija gandrīz 10:00, kas bija stundu pirms starta un domāju, ka esmu pārāk mierīga. Šis bija laiks, kad vajadzēja iedzert dažus uztura bagātinātājus, kas man izrakstīti pirms sacensībām 🙂 Ar šo laikam uzkurināju sevi un noķēru pamatīgu satraukumu ar paaugstinātu pulsu, jo rezultātā jau bija par maz laika un tiešām bija jāsteidzas, lai paspētu vēl iesildīties.

Saģērbos un numuru uzliku jau mājās. Paņēmu pilnu somu ar visu ko, ko praktiski neizmantoju (tikai olbaltumvielu batoniņus). Nonākot sacensību vietā ar vīru uzreiz sadalījāmies, pirmais ko izdarīju, nostājos garajā rindā uz tualeti… Tas tāds rituāls, bez tā nevar 🙂 Kad izstāvēju rindu un atbrīvojos no liekā, līdz manam startam bija palikušas vien 15min. vai pat mazāk, kuru laikā vajadzēja nodot mantas mantu glabātuvē un iesildīties. Iesildīšanās bija bez skrējiena, jo cilvēku bija ka biezs.

Satiku Danu, kas tagad dzīvo Kuldīgā, bet reiz mēs kopā strādājām. Bija liels prieks uz mirkli apspriest dažus vārdus. Iesildījos cik varēju un tad mani pārsteidza fizkultūras skolotājs, kas iesildīja 5km un 10km skrējiena dalībniekus. Sanāca ļoti laba iesildīšanās stāvot diezgan cieši blakus ar citiem skrējējiem.

Starts bija ar krāsainu papīrīšu šaušanu gaisā. Kad tiku līdz tai vietai, tie bija jau nokrituši, tomēr sajūta, ko tie radīja man ļoti patika. Skrēju, ieskatījos pulkstenī, rādīja 4:30min/km kā faktiski ātrumu, domāju, ka nevar būt. Skrienu pārāk mierīgi un pārāk daudz cilvēku, kas skrien šādā ātrumā. Vēl pēc laika paskatījos un redzēju, ka tā tiešām ir. Tad mēģināju nedaudz nomest ātrumu, bet pulkstenis tāpat rādīja kaut ko ap 4:30min/km, tad nospļāvos un domāju, ka skriešu pēc sajūtām. Tā arī darīju. Pirmajā aplī šāds temps arī diezgan turējās, brīžiem pat 4:15min/km un jutos labi. Nebija tās sajūtas, ka starts būtu pārķerts. Skrējās diezgan viegli līdz pirmā apļa beigu daļai, tad likās, ka pirms finiša pēdējā pagrieziena esošais vējiņš (maigs un viegls) traucēja un tā vien šķiet, ka šķērsojot pirmā apļa līniju ātrums ievērojami palēninājās. Turpmāk otrajā aplī skrēju ar ātrumu, kas bija ap 4:40min/km, nedaudz vairāk vai nedaudz mazāk, bet ne lēnāk kā 5min/km. Skatoties skrējiena ātruma attēlojumu, otrajā aplī būs viens pīķis līknē uz augšu.

Liepaja_2
Diemžēl autoru nepiefiksēju, bet foto bija publicēts BigBank skrien Latvija Facebook kontā
Liepaja_1
Fotogrāfs ir mans mīļotais vīrs Roberts Ivanāns, plašāk zināms kā Valparaiso Photography

Pavisam klusu un nemanāmi mani noķēra pusmaratona tempa turētāji. Pieliku soli un skrēju ar viņiem. Aizelsusies jautāju – kāds ir ātrums. Man mierīgā balsī saka, ka 4:15min/km orientējoši. Es saku, ka es saprotu, bet cik tas ir ātrums min/km. Sagurumā laikam likās, ka viņi skrien maratonu ar finiša laiku 4h 15min. Puisis, kas man atbildēja, nedaudz noskurinājās, paskatījās uz mani un atbildēja vēlreiz. Laiks ir apmēram 4:15min/km. Sasmējos un paziņoju, ka man laikam būs par ātru, ka es tomēr iepalikšu. Jocīgi, bet viņi piekrita (domāju, ka jebkurš pēc tādiem jautājumiem un tādas reakcijas būtu piekrituši). Par šo visvairāk smejos atceroties skrējienu.

Tālāk jau iepaliku. Atceros, ka es lepni paskrēju garām visiem dzeršanas punktiem. Distance īsa un karstuma nebija, vieglāk bija turēties tempā, nekā apstāties un atkal uzsākt skriešanu. Vēl ik pa brīdim piefiksēju, ka viens vecāks kungs ik pa brīdim uzrodās manā tuvumā. Vienīgais (šajā skrējienā), kas cienījamā vecumā, man ik pa brīdim panesās garām un tad atkal iepalika.

Pēc pēdējā dzeršanas punkta sākās visgarākā distances daļa. Tuvojās 10km atzīme un nez kāpēc man likās, ka finišs jau ir aiz nākamā līkuma un tā nepārspīlējot kādas 10 reizes (10 mazi līkumiņi). Sākumā gaidīju atzīmi pulkstenī, kad būs 10km un piefiksēju laiku, ko rādīja pulkstenis 45:55, es biju sajūsmā, tomēr centos noturēt tempu līdz galam. Manuprāt nepadevos, bet ātruma līkne šķiet nedaudz palēninājās vēl pirms finiša un pēc katra līkuma jutos vīlusies, ka esmu sajaukusi līkumus un no jauna saņēmu spēkus un skrēju.

Ļoti priecājos, ka finiša spurtā vēl bija nedaudz spēka, lai izspiestu kaut ko no sevis, lai arī pavisam nedaudz. Es tā priecājos par lietām, ko man pastāstīja mana palīdze. Pirms finiša censties koncentrēties uz citiem skrējējiem priekšā un censties viņus noķert, tas palīdz pirms finiša nevis padoties, bet atrast spēkus. Šoreiz gan laikam vairāk biju koncentrējusies uz sevi un cīnījos ar sevi, priekšā skrienošos neatceros.

Ieskrēju finišā. Tur mani gaidīja kaut kas negaidīts. Stāvēja meitene ar mikrofonu un puisis ar kameru. Un mikrofons (protams, ja pareizi atceros) bija pufīgs un sarkans – gluži kā mana vizualizācija pirms mana pirmā pusmaratona. Kas ir pats interesantākais, ka viņi tur ne tikai stāvēja, bet kameras priekšā uzdeva man dažus jautājumus, bet es biju nogurusi un knapi runāju, bet runāju. Ļoti labprāt redzētu to ierakstu un pievienotu savai dienasgrāmatai. Šis man ir atgādinājums, ka lietas, ko mēs patiešām gribam, vienmēr notiek, tikai bieži tad, kad mēs par viņām vairs nedomājam un pat negribam, tāpēc ir jābūt uzmanīgiem par to, ko mēs gribam.

Ziniet, es gribu kādreiz uzkāpt uz pjedestāla. Īsta pjedestāla ar uzvarētāju medaļām par ko pašai būtu lepnums. Pēc šī skrējiena es sevi tāpat lieku uz pjedestāla – liels pašaizliedzīgs darbs ir ieguldīts. Ja BigBank Skrien Latvija šogad apbalvotu vecuma grupas uzvarētājus, tad es šoreiz nebūtu tālu no pjedestāla, jo savā vecuma grupā ieguvu 5. vietu. Līdz šim augstākā vieta vecuma grupā ir bijusi 7.tā. Esmu ļoti gandarīta ar skrējienu un pasākumu kopumā.

02.04.2018 #TavsPirmaisTriatlons peldēšana #3 projekta ietvaros otro reizi

Kā es gribētu, lai man būtu vairāk laika un tajā pašā laikā saprotu – ja man būtu, es to aizpildītu ar daudz citām lietām un tāpat viņa vienmēr trūktu. Ar laiku ir tāpat kā ar naudu, vienmēr var būt vairāk. Man ir sakrājušies vairāki raksti, kurus vajadzētu uzrakstīt, tāpēc atkal plānoju īsā laikā veikt vairākus ierakstus.

Šis ieraksts ir par otru peldēšanas treniņu #tavspirmaistriatlons ietvaros.

Šoreiz gāju viena, bez paziņām, bet satiku Jāni. Viņš peldēja blakus celiņā pie labākajiem peldētājiem, savukārt es pie iesācējiem un pie ieejas tiku atzīmēta ar “B”. Ierados pieteikusies uz nodarbību, bet ar treneriem nebiju saskaņojusi, jo redzēju, ka pieteikušos dalībnieku skaits bija neliels un visi, kas vēlēsies pieteikties, to varēs izdarīt.

Šoreiz viss bija vienkāršāk. Iespējams, visi, kas bija sanākuši bija vājāki peldētāji kā pirmajā peldēšanas koptreniņā, iespējams pēc papildus treniņa ar Ievu un YouTube video skatīšanās mana pārliecība par sevi bija augusi. Jau zināju par ko uzdot jautājumus, sapratu kas un kā ir jādara.

Tagad zinu, ka man ir jāpiestrādā pie kāju kustināšanas. Ķermeņa stāvoklis ūdenī esot labs, kājas arī taisnas, bet laikam jākustina intensīvāk un no gurniem. Kājas jātur augstāk pie ūdens virsmas. Vēl viena lieta, ko uzzināju šajā treniņā, ka es pat 25m varu nopeldēt kraulā (lai arī kādā, bet varu – ceru, ka video izdosies te pievienot), bet apskatoties video ir skaidrs, ka trakoti daudz ir jāapgūst un jāmācās un peldot bija skaidrs, ka tiek patērēts milzīgs daudzums spēka, tāpēc pagaidām stipri vairāk kā 25m arī nesanāk.

Tāpat ik pa brīdim sajutu to sajūtu par ko dzirdēju video (liku iepriekšējā peldēšanas dienasgrāmatā) un par ko man stāstīja – jāpeld ir kā lidojumā. Ja priekšā tur taisni roku uz dēlīša un izdodas ieelpot neceļot galvu tik daudz ārā no ūdens, slīdējums (lidojums) neapstājas.

Pēc šī treniņa bija patīkama pēcgarša. Biju ļoti sagurusi, tāpēc nepaliku ilgāk baseinā. Esot Olimpisā centra baseinā, vienmēr priecājos par skaistajām, mozaīkas veida, krāsainajām sienām un skaisto remontu. Pirms došanās uzmetu skatienu spogulī un likās, ka esmu ļoti bāla, pat lūpas tādas bālas. Nodomāju, ka izlikās. Kad atbraucu mājās, redzēju, ka tiešām esmu bāla, ko apstiprināja arī vīrs. Viņš teica, ka arī lūpas esot baltas. Sapratu, ka kopējā slodze nedēļā ir bijusi par lielu. Izdzēru olbaltumvielu dzērienu un kārtīgi saēdos gaļu, tad sejas krāsa atgriezās.

Man bija paredzēts vēl viegls skrējiens, ko atliku uz vakaru, dēļ saguruma un bālajām lūpām, bet beigās neizgāju. Pēdējā pusotra gada laikā šī bija pirmā reize, kad tā rīkojos. Citas reizes tiešām nebija iespējas atrast risinājumu. Tomēr esmu pārliecināta, ka ir jāprot ieklausīties sevī un saprast impulsus, pretējā gadījumā viegli satraumēties un palikt bez ilgi plānotā maratona. Vai atteikties no plāna pilno maratonu noskriet 3h 45min., tāpēc esmu ar to mierā. Nākamos treniņus turpināju pēc plāna. Pat atteicos no #TavsPirmaisTriatlons skriešanas koptreniņa, lai neizlaistu savu intervālu skrējienu (saprotu, ka šis bija ļoti svarīga gatavošanās sadaļa Liepājas 10km skrējienam), bet par atsevišķs stāsts.

31.03.2018 Outdoor training Club koptreniņš pa Siguldas serpentīniem. Peldēšana Siguldas peldbaseinā – Ievas vadībā un mazā brālīša dzimšanas diena

Šoreiz bija kārtīga sportošana. Kaut kā gaidīju, ka būs vieglāk, lai arī sapratu, ka Siguldas serpentīni un kāpnes nekad man nav bijis nekas viegls. Braucu ar sabiedrisko līdz Rīgai un tad kopā ar Ievu un Andri devāmies uz Siguldu. Nebraucot ar mašīnu, paņēmu mazāk kā vajadzēja, jo tik daudz ielīda vienā somā, ar divām stiepties ir baisi neērti.

Sākumā bija neliela iesildīšanās, tad mierīgs skrējiens līdz kāpnīetēm lejā – kāpnes lejā mani parasti baidā vairāk kā augšā, jo mēdzu uz tām paslīdēt. Šoreiz paveicās. Nepaslīdēju. Tad skrējiens pāri Gaujai un tad sākās trīs apļi ar kāpšanu garās un augstās kāpnēs. Pirmajā kāpienā pulss bija līdz 166, kas jau likās kosmosā daudz, otrajā kāpienā jau bija 171, parādījās vate ausīs, bet šis kāpiens bija ātrāks un pēc tam ir garš noskrējiens pa serpentīnu, kas ļauj pulsam pilnībā atjaunoties. Trešajā aplī jau 175. Vate tāda pati, ātri atgāja.

Turpinājumā bija serpentīns, skrien augšā cik spēka un lejā atpūšās un atjauno pulsu. Tā vajadzēja būt. Pirmajā reizē lielāko daļu nostaigāju. Otrajā reizē līdz lejai nenoskrēju, pievienojos Ievai, saprotot, ka savādāk sevi pārāk daudz saudzēju. Tad nu skrēju līdzi cik varēju un tad palaidu viņu un diezgan pašā augšā ļāvu viņai aizskriet. Panācu skrienot lejā. Nākamajā piegājienā Ieva teica, ka nav jāskrien ātri, bet vienkārši jāskrien tā, lai var tikt līdz augšai. Skrēja lēnāk. Sasniedzot atzīmi pie augšējiem soliņiem, Ieva uzsauca, tagad spied cik spēka, bet tas, ka es joprojām biju skrējienā jau bija tas, ko es varu. Tikai sasniedzot pēdējo laternas stabu, spēju pielikt nedaudz ātrumu un augšā atkal 175. Smags darbs. Intervāli jau ierasti un tie man nāk viegli. Šis skaitās kas līdzīgs, bet neesmu laikam radusi, bet Stirnu bukam šis ir tas, kas ir vajadzīgs. Tikai par labu nāks arī asfalta skrējieniem.

Tālāk – kā man teica jau tāds atsildīšanās skrējiens, kurā ātri vien izrādījās atkal augstas kāpnes, tad vēl skrējiens pa taku tikai augšā un tad tikpat stāvas kāpnes lejā ar lenteri pārmaiņus tikai vienā pusē. Tajās biju kā gliemezis, koncentrējoties liku katru kāju. Visi lejā gaidīja.

Tālāk likās, ka jātiek atpakaļ līdz tam panorāmas ratam. Skrēju pa salīdzinoši līdzenu asfaltu, stipri apmierināta, nedaudz pat priekšā un tad Ieva mani uzmundrināja, ka droši varutā neskriet, jo priekšā vēl gaida Ziediņkalns. Es domāju, ka viņa joko. Ar šo kalnu man ir īpašas attiecības. 31. dzimšanas dienu svinēju Siguldas kalnu maratona īsākajā distancē – 15km, pirms tam skrienot salīdzinoši maz un šķiet garākais, ko tajā laikā biju skrējusi bija 13km. Domāju, kas tur vēl 2km klāt. Tad nezināju, ka šis skrējiens sākās Ziediņkalnā un beidzās ar uzskriešanu tajā. Tajā skrējienā atklāju, ka nomirt nemaz nav tik viegli, jo bez elpas stāvēju apķērusi koku ļoti ilgi, līdz atelpojos. Apkārtējo attieksme mani mierināja, jo neviens traki nesatraucās. Tālāk tajā skrējienā pie katra kāpuma elpu atkal un atkal sita ciet. Pēdējais bija Ziediņkalns, kurā elpu zaudēju reizes trīs. Liela bijība pret viņu. Skrienot ielīdu atpakaļ savā vietā, otrajā rindā, ievilku elpu un sapratu, ka kaut kā jau augšā tikšu. Laiki ir mainījušies un augšā tiku tīri raiti, kāpjot uz katra pakāpiena. Mans trenētības līmenis ir daudz labāks kā bija tad.

Šajā treniņā sapratu, ka ēšanu galīgi neesmu pārdomājusi, jo jau gribējās traki ēst, bet man bija līdzi tikai divi banāni. Ar kuriem jāpietiek, lai dotos uz baseinu, kas atņem vēl vairāk spēka kā jebkura skriešana. Labi, ka mani eņģeļi – Ieva ar Andri ieteica nopirkt olbaltumvielu pulveri kafejnīcā pie baseina. Labi, ka tā arī izdarīju, tas deva spēku peldēšanai.

Vispirms ātri nofilmēju Ievu peldot, jo viņa gribēja redzēt savu tehniku. Tad viņa sāka daroties ar mums – mācīt mani un Andri. Nofilmēja dažus video, lai vēlāk var apskatīt progresu. Lūk arī viens no tiem:

Iepriekšējā dienā biju noskatījusies vairākus video iesācējiem par peldēšanu. Ja kāds man stāstītu, ka mācās peldēt skatoties YouTube video, tad laikam neko neteiktu, bet nodomātu, ka nu gan laiki pienākuši.

Pirms rakstu tālāk par to, ko apguvu, ielikšu tos divus video, kas, manuprāt deva ļoti daudz svarīgas informācijas:

Šis video ir par to kā elpot peldēšanas laikā. Kā pārvarēt bailes peldot ar galvu zem ūdens un kādus soļus piemērot. Īpaši svarīgi bērniem, bet arī man tas palīdzēja saprast kā ir jāelpo zem ūdens. Palīdz nomierināties.

Otrs video ir jau vairāk specializēts peldēšanai kraulā. Tam īsti gatava vēl nebiju, bet paņēmu svarīgu informāciju par to kā strādā kājas – nevis tās ir jāloka, bet tās ir taisnas. Otra lieta, ko izmantoju savam pirmajam treniņam bija tas, ka ar rokām nav jāslīcina dēlītis priekšā.

Vispirms nonākot baseinā, mēģināju elpot tā kā mācīja pirmajā video, zināju, ka man nav bail likt galvu zem ūdens, tāpēc sāku tajā posmā, kad galva pilnībā ir zem ūdens, bet stāvot uz kājām un skatoties uz tām zem ūdens. Vēlāk likos guļus ar dēlīti, kustinot taisnas kājas un ceļot galvu augšā pavisam – tā kā tas ir redzams Ievas filmētajā video. Sākumā kustinot kājas, kustības uz priekšu nebija gandrīz nemaz. Tāpēc Ieva ieteica kustināt kājas no gurniem nevis tikai pēdas cilāt. Varbūt kustība uz priekšu kļuva raitāka.

Lielāko daļu laika aizņēma mācoties elpot griežot galvu uz sānu. Tā arī nesanāca, bet pieļauju, ka tas jau bija noguruma dēļ. Ar svaigu skatu un jaunu mēģināšanu, iespējams tas sanāks jau daudz labāk. Saprotu, ka saspirndzinot kaklu ceļot to uz augšu, es neveiksmīgi noķeru vilni no airēšanās ar roku, kas atrodas taisni priekšā manai sejai. Īsti neizprotu kā tas notiek, bet man ir skaidrs, ka nedrīkst satraukties par to, ka neizdodas ievilkt elpu uzreiz. Satraukums izpaužas kakla sasprindzinājumā, kas savukārt nodrošina vilni taisni priekšā sejai un ieelpot tiešām nevar.

Dienas turpinājumā brālis ar draudzeni un mammu bija ieradušies Siguldā un sagaidīja mani pēc baseina un tad aizveda fantastiskās pusdienās. Sen nebiju ēdusi neko tik garšīgu. Biju tik labi nogurusi, ka atļāvos vienīgā no visas kompānijas iegādāties saldo. Man pinīgi būtu pieticis ar pusi no tā, bet apēdu visu. Noteikti bija daudz kaloriju, ieliku 500 tikai paskatoties, lai arī nav ne jausmas cik tur bija. Pirms tam ēdu garneļu salātus ar dažādām lapām un sieru kā arī mērcīti. Vēl salātos bija fantastisks avocado – pēdējā laikā nav izdevies nopirkt nevienu normālu, bet tur katru gabaliņu izbaudīju.

18.03.2018 #4 Noskrien Ziemu Brīvdabas muzejā

18.03.2018_5
Fotogrāfijas autors: Roberts Ivanāns/ Valparaiso Photography

Šī ir īpaša diena. Seriāla noslēgums. Otro reizi tiek noskrieta ziema. Iepriekšējā Noskrien Ziema sezonu beidzu ar labāko laiku 10km, par ko tajā reizē bija laimes asaras. To atceros bieži. Rezultātu neatceros, bet pirmo reizi 10km bija ātrāk kā 1h. Man tas likās fantastiski, neiespējami. Vēl šajā dienā man bija konkurentes ar ko līdzīgi skrējām visā seriālā un gribējās pārspēt viņas kopvērtējumā. Uz šo neiespringu, bet klusībā cerēju. Svarīgākais man bija skriet un finišēt vieglāk kā iepriekšējā posmā.

Ņemot vērā uztura izmaiņas, gatavojos rūpīgāk izvēlēties brokastīs ēdamo. Noskaidroju, ka pirms sacensībām nepieciešams ēst daudz ogļhidrātu, maz tauku un nedaudz olbaltumvielu. Saprotu, ka auzu pārslu putra ūdenī ar banānu un kanēli, būtu izcili piemērots ēdiens brokastīm, bet es nelabprāt ēdu auzu pārslu putru, lai arī nevaru teikt, ka man viņa negaršotu. Es izvēlējos grauzdētu franču bageti ar medu. Sen neko tiiiikkk saldu nebiju ēdusi.

Ieradāmies laicīgi un labi, ka tā, jo šoreiz garas rindas bija tāpēc, lai varētu tikt Brīvdabas muzejā un tad vēl bija rinda pēc numuriem. Jau iegūtā pieredze, ka garākām distancēm parasti ir mazāka rinda vai tās nav vispār. Šo izmantojām un painformējām arī citus rindā stāvošos.

Pirmo reizi trasē līdzi ņēmu cukura graudiņus. Ieteikums cukura graudiņus bija ēst katrus 3km pa vienam graudiņam. Pirmos divus graudiņus tā arī ieēdu, pēc tam saldums no mutes nepazuda un km skrēja ātrāk. Šoreiz dzeramsomu līdzi neņēmu, jo trubiņas tomēr aizsalst un bija trīs apļi, tātad uz 21 plānoto km, bija paredzēti divi dzirdīšanas punkti un finišā arī. Tātad likās, ka ar to var pietikt. Otrajā un trešajā aplī apēdu vien trīs cukura graudiņus un katrā aplī tos noskaloju ar pieejamo ūdeni un pēc otrā apļa apēdu vienu apelsīna šķēlīti. Grūti pateikt vai palīdzēja, jo izsalkums un trakums sākās ~2h 15min., bet distanci pieveicu 2h 04min. Tā rūgtā pieredze bija Stirnu Buka posmā, kurā skrēju savu pirmo Stirnu buku. Sanāca labs apraksts un to atradīsiet šeit.

Kopumā ļoti izbaudīju skrējienu. Visā posmā grūtākā bija sākums salšana garajā rindā, lai iegūtu aproces un varētu uzturēties Brīvdabas muzeja teritorijā no tā izejot un atgriežoties (šo gan ne reizi neizmantoju, tāpēc iedomājos, ka varbūt būtu ērtāk tās aproces izsniegt pie iziešanas tikai tiem, kam patiešām tas ir nepieciešams un izbēgot garās rindas). Priecājos, ka mēs visa komanda (Jaunmārupe skrien!) gandrīz pilnā sastāvā tālāk gājām kopā. Cilvēku plūsmā nemanīju norādes uz numuru izņemšanu un ģērbtuvēm, tāpēc nesapratu kā komandas biedri tik labi orientējās un zina, kur ir jāiet. Tos pamanīju, kad pēc finiša devāmies pa to pašu taku pakaļ mantām. Šeit nopriecājos par savu attapību, ka parasti garajiem skrējieniem nav garas rindas, tāpēc gāju pārliecināties un tad skaļi noteicu arī pārējiem, kas iestājušies rindā gaida savu rindu, lai izņemtu dalības numurus, ka sporta distancei ir sava rinda un tā ir ļoti īsta, iekšā un siltumā. Pārējā komanda paliek vēl rindā, bet lieliski ir tas, ka rinda ļoti ātri virzījās uz priekšu.

Tad kopā devāmies uz ģērbtuvēm atstāt mantas un uz tualeti. Kas ir apsveicami – skriešanas pasākumos es jūtos diezgan droši par savām mantām. Tas attiecas gan uz Noskrien Ziemu, gan uz Stirnu buku. Savācās cilvēki ar vērtībām un dabas mīļi. Protams var būt visādi un nodrošinos, bet lielā mērā neesmu dzirdējusi par drošības incidentiem un arī jūtos droši. Tā vien pietika nedaudz pavicināt kājas un pastiepties un bija jāiet uz starta koridoru (starts abām distancēm vienā laikā). Es visu ceļu līdz šejienei brīnījos kā esmu izgājusi no mājas bez cimdiem. Tikai pie ģērbtuvēm apjautājos, varbūt kādam ir rezerves cimdi un manu laimi – Dacei bija. Ļoti skaisti un silti dūrainīši, kas vēlāk mani pasargāja no laulības gredzena zaudēšanas. Kopš zaudēju svaru, tas zūd arī pirkstos un tik aktīvi māju kādai Brīvdabas muzeja darbiniecei, ka nācās atkārtoti vilkt gredzenu pirkstā, kurš bija iekritis cimdā.

18.03.2018_4
Noskrien Ziemu Facebook publicēta bilde, bez citas atsauces.

Saulīte bija skaista un deva pavasara vēsmas, bet vējiņš auksts. Labi, ka man bija cimdi. Atkal skrējām kopā ar Artūru. Šoreiz nejutos tā, ka mani dzen uz priekšu. Ik pa brīdim viņš apjautājās vai nav tā, ka skrienam pa ātru. Tur bija salīdzinoši līdzens un skrējām ap 5:30, 5:40, kas takās ir diezgan ātri, bet sajūtās skrēju stabili un nebija sajūta, ka šādi var kaut ko pārķert.

Trasē saulīte tikās ar vēju un abi mūs pavadīja visu ceļu. Bija kalniņi un takas, bija smilgas pie ezera, lielas un skaistas. Bija dīvaini skriet pa muzeju, bet tas tikai par to iedomājoties. Gaidīju, kad beigsies pirmais aplis, jo tad tautas paliek ievērojami mazāk. Tā skriet ir daudz baudāmāk. Pirmo reizi skrēju sacensības trīs apļos. Likās, ka psiholoģiski tas būs daudz grūtāk, bet nebija tik traki. Trešo apli skrēju jau kā pa savu kabatu, lai arī jāatzīst, ka kādā brīdī domāju, ka esmu kaut kur nepareizi aizskrējusi, jo bija dalībnieki, kas, laikam (visiem rezultāti bija ieskaitīti) bija aizskrējuši kaut ko nepareizi, un likās, ka es viņus otru reizi apdzenu, lai arī trasē viņiem biju aizskrējusi garām jau sākumā. Pēcāk sāku baidīties, ja nu tā esmu es, kas kaut kur ne tur aizskrējusi. Būtu ļoti “škrobīgi”, bet skrēju tālāk un turpināju sacensties ar sevi un pulkstenis tāpat būs visu piefiksējis. Nekas sliktāk kā labs treniņš lielā, jaukā kompānijā tas nevar būt, tāpēc neiespringu. Vienīgais, pēdējā aplī pievienojās apmaldījušies cilvēki, kas neļāva skriet vienatnē un izvēlēties savu tempu, jo apdzīt pa šaurām, nedaudz sniegotām takām, kas var izvest pie ļoti slidena ledus, apdzīt negribēju.

Mana mīļākā skrējiena daļa bija finišs un atbalstītāju ķēdīte. Viss sākās ar maniem skriešanas biedriem Andri un Ievu, kas stāvēja blakus vīram, kas bildēja. Šoreiz biju priecīga viņus satikt. Viņi mani pavadīja gandrīz līdz finišam. Pa ceļam bija Evija, kas ļoti aktīvi uzmundrināja un visbeidzot pie paša finiša dzirdēju Daci ar skaļiem atbalstiem. Un finišs viegls un ar smaidu. Tieši tāds, kādu gribēju. Pilnīga bauda. Prieks un cilvēku finišā arī bija daudz. Tas laikam saistīts ar apbalvošanu, kas notika ārā, turpat pie finiša (iepriekšējos posmos tā notika iekšā un siltumā).

Interesanti bija tas, ka pēc finiša man pienāca klāt divi skrējēji ar ko bijām beigas skrējuši kopā un atbalstītāju atbalstīta biju atrāvusies. Viņi teica PALDIES! Nezinu īsti par ko, bet paldies vienmēr ir patīkami. Iespējams palīdzēju turēt tempu, bet kas to lai zina. Nejautāju.

18.03.2018_1
Foto autors: Roberts Ivanāns/ Valparaiso Photography

Vēl viena kundzīte paraudāja man uz pleca, ka lielākā vecuma grupa ir pārāk izstiepta. Žēl, ka neatceros, cik viņai gadi, bet bija nedaudz virs 70. Viņa teica, ka no 40 līdz cienījamākajam vecumam ir milzīga starpība. Taisnība jau ir. Ieteicu viņai aiziet un par to aprunāties ar organizatoriem un norādīju uz Robertu Treiju, ka tas būs īstais cilvēks ar ko runāt. Viņa bija pārsteigta par tādu domu, bet teica, ka neiešot. Nākamgad vairs neskriešot, tāpēc neesot vērts. Teicu, ka viņa varētu palīdzēt citiem, bet laikam satraukums par to runāt ar organizatoriem bija pārāk liels un viņa izlēma par to nerunāt.

Sekoja apbalvošana. Ne komandu kopvērtējumā, ne vecuma kopvērtējumā godalgotas vietas nebija, bet priecājos par visiem pjedestāliem. Tas ko ļoti gaidīju bija solītā SPORTLAND loterija ar balvu 250Eur dāvanu karti starp visiem dalībniekiem, kas skrējuši visos četros posmos. Izrādījās, ka tas būšot internetā. Raksts top 29.03., bet neesmu pamanījusi laimīgo, jo man jau ir zināms, ko iegādātos, ja šo summu laimētu.

17.03.2018 Jaunumi par ko sen vēlos pastāstīt

Ir sanācis, ka ļoti vēlos rakstīt par daudz lietām. Divas ir jaunas, trešā ir procesā.

  1. esmu sarunājusi uztura speciālistu palīgā sakārtot ēdienkarti un ēšanu, pie viena veicot eksperimentu ar svara zaudēšanu, kas pagaidām izskatās veiksmīgs un ļoti izglītojošs un ļauj iepazīt sevi.
  2. man ir jauns plāns pēc tam, kad noskriešu savu pirmo maratonu – tas ir mēģinājums triatlonā. Es pagaidām peldu sunītī un protu noturēties uz velosipēda, tāpēc tas no tiesas būs fantastisks izaicinājums, ko noteikti pamēģināšu. Domāju šogad vai atstāt visu uz nākamo gadu, bet saprotu, ka esmu jau pavilkusies. Būs šogad. Cik iespējams izmantošu programmas “Tavs pirmais triatlons” piedāvātās apmācību iespējas.
  3. gatavošanās maratonam. Kas notiek visu laiku, bet es to īsti nejūtu. Pagaidām viss ir ļoti viegli salīdzinājumā ar rezultāta labošanu savam otrajam oficiālajam pusmaratonam. Saprotu, ka tagad tikai sāksies. Baudu šo procesu

Kaut kā dzīvē ir tieši tik daudz laika cik ir un visam nesanāk, tāpēc mēģinu aptvert visu, ko vēlos. Tāpēc šodien uzrakstīšu īsu aprakstu par visiem trīs punktiem, vairāk par izjūtām, atklājumiem un pārdzīvojumiem katrā no punktiem.

Uztura speciālists un pirmās divas nedēļas skaitot kalorijas un dzerot daudz vairāk ūdens kā iepriekš.

Tam, ka jāķeras klāt ēdienkartei un nevar ēst visu, ko vien vēlos un gaidīt, ka es turpināšu tievēt pateicoties tam, ka es daudz skrienu. Tā jau kādu laiku nenotika. Gatavojos Valmierai, tad vairāk piedomāju pie tā, ko ēdu. Pēc, sāku ēst visu bez ierobežojuma (vīrs šo stāvokli sauc par putekļusūcēju) un no 61kg dabūju 63kg, kas manam vecumam un statusam (divu meitiņu mamma) ir ļoti atbilstošs un pieņemams, bet pēc otrās meitiņas piedzimšanas vienmēr esmu vēlējusies uz svariem redzēt 58kg. Ļoti grūti bija saņemties. Pa vidu atteicos no pievienotā cukura un sāku ēst daudz neveselīgāk kā ēdot cukuru. Par šo posmu var rakstīt atsevišķu stāstu, bet šis beidzās pēc pusotras nedēļas. No šī plāna atteicos tā bezjēdzības vai pat sliktās ietekmes uz manu ēšanu. Skaidri sapratu, ka pie šādas formas vairs neatgriezīšos. Pa vidu tiku iepazīstināta Facebook ar Slaidumiņu grupu, ko laikam sauc par dalīto gavēšanu, bet šo pat nesāku. Ideja man patika, bet ne manai slodzei, man ir jāēd vairāk, jo skrienu daudz un sapratu, ka trūks enerģijas.

Pēc visa šī un sarunas ar palīgu, ka līdz manam pirmajam pilnajam maratonam vairs palicis ir pavisam nedaudz, sapratu, ka jāķeras vērsim pie ragiem. Uzrakstīju brāļa klasesbiedram, kas ir Latvijā pazīstams sportists un uztura speciālists ar izglītību, ko ieguvis gan Latvijā, gan ASV. Ar smagu sirdi un apņēmību uzrakstīju, ka vēlos lūgt viņa palīdzību un satikos.

Jānis (uztura speciālists) iztaujāja mani par sportošanu un plāniem un pastāstīja par sadarbības modeli. Biju pārsteigta, bet arī atvieglota, kad par pamatu sadarbībai tiek ņemta telefona aplikācija MyFitnessPal, jo savādāk kaloriju skaitīšana būt vēl daudz grūtāka un sākums būtu daudz sarežģītāks. Man bija jāuztaisa asinsanalīzes, izejot no tām jāiegādājas uztura bagātināji un vitamīni. Man ir nepieciešamais kaloriju plāns un uztura bagātinātāju plāns dienām, kad nav treniņu, dienām, kad ir viens treniņš un dienām ar diviem treniņiem. Apmēram reizi nedēļā Jānis iziet cauri visam manam ēstajam (MyFitnessPal) un raksta komentārus par katru dienu atsevišķi ar lietām, kas ir labas, kas varētu būt labas un ko vajadzētu savādāk.

Pašreiz ir pagājušas apmēram divas nedēļas un sāku pierast. Pirmās divas dienas bija sajūsma, tad sākās tāda kā bada sajūta, bet palasot komentārus un tos ievērojot, redzu, ka ēst var daudz un var labi paēst, bet viss, ko lieku mutē ir jāpieraksta. Šajā laikā esmu apēdusi trīs kūkas gabalus un brīžos, kad saprotu, ka paliek par grūtu (jo kaut ko neesmu ievērojusi no ieteikumiem), atļaujos kādu našķi.

Skaitīt kalorijas ir grūti. Man patīk visu diezgan precīzi, bet nu tā nesanāk, jo ēdu es ārpus mājas un svītru kodu ar uzturvielu saturu visam nav. Tomēr vairākas dienas staigāju apkārt ar svariņiem un tur, kur tas nav pārāk traki svēru produktus, kas veido pieredzi un citreiz “uz aci” jau varu noteikt svaru, kas ir diezgan tuvu patiesībai.

Tagad par rezultātiem! Divās nedēļās svars samazinājies no 63,3kg tikšanās dienā ar Jāni, līdz 60,6kg vakar (šodien bija 60,8kg, ko norakstu uz vairāk pievienota sāls, kas liek ūdenim krāties organismā, bet var būt kļūdos, man tas nav tik būtiski, tomēr interesants fakts). Man sanāk -2,5kg, bet bieži gadās, ka neprotu rēķināt 😀 Sajūtas – jūtu kā manas apspīlētajās džinsās varu sajust vietu. Tāda sajūta, ka smuki tauki kūst visur izņemot vietu ap astes kaulu, tur tie vēl paliek 😀 Man patīk sevi vērot spogulī, jūtos pievilcīgāka. Es jūtos pārsteigta par šīm sajūtām, lai arī biju dzirdējusi to no citiem. Ļoti interesanti, ka 2kg svara ietekmē arī skriešanas vieglumu un, iespējams, arī pulsu (palicis zemāks šajās dienās skrienot).

Par plānu piedalīties triatlona sacensībās.

Šis nāca pavisam negaidīti. Draudzene parādīja Facebook aicinājumu pieteikties programmai “Tavs pirmais triatlons”. Palasīju aprakstu un domāju, ka nosaukums ir ļoti līdzīgs ar “Mans pirmais maratons” uz kuru tik ļoti iespringu. Šo es varētu gribēt un nolēmu pieteikties, lai arī fiziski nevarēju pat iedomāties kā tehniski savā ikdienā varētu pielikt vēl divu sporta veidu treniņus (pēc pirmās šīs programmas tikšanās, sapratu, ka vēl ir viens slēptais starp sporta veidu maiņām, kam laikam ir atsevišķi treniņi).

Šeit viss sanāca pilnīgi savādāk kā biju iedomājusies. Biju droša, ka ar manu māku peldēt “pa sunisko” un ierakstu, ka man būs iemesls beidzot iegādāties velosipēdu, mani noteikti nepaņems (es vēl neesmu paņemta izredzētajos 15). Spēles noteikumi nedaudz mainās spēlējot. Ir adaptācijas mēnesis, kurā visiem, kas ir pieteikušies ir iespēja apmeklēt treniņus un iepazīties tuvāk ar šo sporta veidu. Aizgāju uz pirmo tikšanos, kur sapratu, ka triatlona mēģinājums būs šogad, nevis nākamajā gadā. Maratons ir izaicinājums un apzināti zinu to, ka uz garākām distancēm kā maratons, nevēlos parakstīties (vienīgais izņēmums Rīga-Valmiera skrējiensoļojums, jo tas ir labdarības pasākums un šie mani uzrunā, bet tas ir vienīgais, ko pieļauju), bet negribu apstādināt savas sportiskās gaitas, kas man tik daudz ir devušas kopš 2016. gada novembra un jau kādu laiku domāju par to, ka vajag iemācīties peldēt un riteni gribu jau sen un pēkšņi uz galvas uzgāžas šāds piedāvājums. Kā lai neizmanto? Par laika trūkumu nolēmu nesatraukties un cerēt, ka man izdosies. Parasti viss, kam ar sirdi un dvēseli pieķeros, izdodas. Jūtu, ka mani gaida fantastisks piedzīvojums.

Starp citu, šodien jau nopirku peldkostīmu un peldcepuri (arī tā man nebija), izmantojot programmas sadarbības partneru atlaidi. LatSwim – ļoti novērtēju apkalpošanu, bet tik labu kā šo, sen nebiju redzējusi. Iegājām veikalā jaunākā darbiniece bija aizņemta ar klientu, ātri tika sasaukta otra, kas dažos jautājumos piemeklēja izmēru, tad noskaidroja budžetu un vēl uzdeva dažus svarīgus jautājumus peldkostīma izvēlei. Tad pie jaunākās pārdevējas ātri izvēlējos pieskaņotu peldcepuri un beigās, saņēmu dalībniekiem piešķirto atlaidi. Manas meitiņas saņēma vēl katra pa uzlīmei un tas viss kopā aizņēma tieši 20min. (vīrs bija taimeri uzlicis telefonā, jo bezmaksas stāvvieta bija tieši 20min), par šo sasmējos. Pirms došanās uz veikalu baidījos, ka es nezinu ko man vajag. Nezinu svarīgas lietas, kas ir saistītas ar peldkostīmiem, piemēram, kādu hlora noturību peldkostīmam vajag. Pārliecinājos par to, ka tādas lietas ir jāpērk piemērot, jo izmērs vairākiem peldkostīmiem bija mans, bet izcili jutos tikai savā jaunajā peldkostīmā.

Gatavošanās savam pirmajam pilnajam maratonam

Es visu laiku skrienu. Četras reizes nedēļā, izņēmums bija dažas nedēļas, kad bija trīs reizes, jo laikam biju pārāk sagurusi un vajadzēja atelpu. Tagad man tā ir un skriešanu baudu no visas sirds. Nu jau ir aizritējuši arī pirmie garākie, lai arī lēni skrējieni. Šeit liels paldies maniem cīņubiedriem Ievai un Andrim – ceru nonākt līdz viņu līmenim, lai viņi pa ceļam nesaltu, gaidot mani ar manis nolikto tempu, kas atkarīgs no pulsa un ne vienmēr ir prognozējams. 🙂

Šim vajadzētu būt saviļņojošākajam no visa, ko daru, bet tā tas nav. Es zinu, ka skriešu maratonu, zinu, ka gribu noskriet 3:45, bet man bail no tā rezultāta un vidējā ātruma kādā tā ir jānoskrien. Baidos no tā kā tikšu galā ar psiholoģisko skrējiena daļu pēc 35km (garākais, ko esmu pievarējusi kājām ir 33km un tiešām lēnām tipinot). Man ir bijība pret šo distanci, bet noteikti vismaz vienu reizi gribu izskriet un zināt kā tas ir. Līdzīgi man bija ar dzemdībām – baidījos, bet nepieļāvu domu par ķeizargriezienu, kas tajā brīdī likās labāks kā dzemdības, bet zināju, ka man ir interesanti kā tas ir dzemdēt un, ja jau mamma tika galā, tad arī es tikšu galā. Šeit ir līdzīgi. Sliktākais, kas var notikt, psiholoģiski netikšu galā un noskriešu lēnāk kā četrās stundās.

Saistībā ar maratonu un dīvainām sajūtām sirds rajonā, ģimenes ārste iedeva nosūtījumu uz sirds eho (pilno nosaukumu neatceros, iespējams ehokardiogramma) un veloergonometriju. Sirds eho jau uztaisīju un nekas tāds, kas liegtu man skriet pilno maratonu neesot, lai arī tur tas un šitas un vēl kaut kas… Speciāliste bija neizpratnē par maratona skrējējiem, kāpēc tas vispār ir vajadzīgs. Jautāja man kam un ko es gribu pierādīt, bet es vienkārši gribu noskriet maratonu un tā ir kā tās mazās laimītes – gribu to rokassprādzi, lai arī nevajag, jo daudz līdzīgu jau ir. Nopērkam sev, lai palutinātu. Šis ir kas līdzīgs, tikai prasa sagatavošanos un nopietnu attieksmi. Es gribu un to izdarīšu, pat tad, ja man tas prasīs piecas stundas, bet jo mazāk, jo labāk.

Priekšā vēl gaida veloergonometrija. Kā jau rakstīju, ar velo nebraucu vispār, man tāda nav, uz trenažieru zāli neeju, tātad man nav pat pieejams velosipēds. Atceros, ka tad, kad biju no tēta aizņēmusies, pulsometrā pulsu lielāku par 160 nevarēju dabūt. Nezinu cik ir vajadzīgs pulss, lai varētu kaut ko pārbaudīt, bet 29.03. mēģināšu iziet šo procedūru un ceru, ka izdosies pārbaudīt kā sirsniņa jūtas slodzes apstākļos. Es domāju, ka viss ir kārtībā, ka runa ir tikai par veģetatīvo nervu sistēmu un nogurumu tajā laikā, kad šīs izjūtas bija aktuālas. Nu jau labs laiciņš kā tās ir pazudušas.

Noteikti kādreiz iznāks kāds garš raksts par laimi un laimes dažādību un to kā laime mani pārsteidz. Vispār laime man ir īpaši tuva tēma un ļoti vēlos par to uzrakstīt, bet tam ir jābūt kaut kam ļoti pārdomātam un dziļam, lai spētu aiznest savu domu līdz tiem, kas par to lasīs. Vēl neesmu saņēmusies un laikam pagaidīšu nākamo laimes pārsteigumu un, kamēr tas būs ļoti spilgts (laimes pārsteigums), aprakstīšu to.

18.02.2018 Noskrien Ziemu #3 Priekuļi

Šoreiz viss ļoti laicīgi. Ieradāmies stundu pirms Tautas distances starta. Šoreiz Sporta distance sākās 20min, nevis 10min. pēc Tautas distances starta. Sākot distanci, šķiet, sapratu kāpēc.

Man jau likās, ka šī bija pirmā reize kopš Jaunmārupe skrien! (kopā skrienam tikai šajā Noskrien Ziemu), kad neesmu iekļuvusi kopbildē pirms starta, tomēr atcerējos, ka esmu gan.

NZ_Priekuli_kopbilde

Paldies, manam vīram Robertam par komandas meiteņu bildi.

Šī laikam būs oficiālākā kopbilde, kurā, diemžēl nav Artūra, bet lielākā daļa komandas tomēr ir pārstāvēta. Vēl gribu padalīties ar bildi, kas man ļoti patīk, bet kurā manis nav:

NZ_Priekuli_kopbilde_bez.jpg

Paldies Valparaiso Photograpy par bildi

Šī kopbilde tapa tad, kad es cītīgi rullēju savas pēdas, lai tās būtu iesildītas. Atklāju, ka rullējot konkrētu pēdas daļu pēdu rauj gandrīz krampji. Toties skrienot ar pēdām viss bija vislabākajā kārtībā un bija kārtīgi iesildītas. Izskriet pirms starta nesanāca, bet savādāk iesildījos tīri labi. Sākām skrējienu kopā ar Artūru. Priecātos, ja viņš būtu skrējis pa priekšu, varētu vieglāk un lēnāk skriet, bet, ja kāds visu laiku elpo pakausī, tad tas man liek kustēties. Mēģināju pierunāt viņu skriet pa priekšu, viņš teica, ka tad, ja es neskrietu, viņš skrietu lēnāk. Nenoticēju! Pirmo apli skrienot smaidīju. Apļa beigās sapratu, ka ir ziepes. Jutos jau ļoti nogurusi, bet vēl viens tik pat garš aplis jānoskrien. Tikai paskrienot garām dzirdīšanas punktam pierunāju viņu skriet pa priekšu. Teicu, ka tā būs labāk komandai. Paskrienot garām vēl piemeta, ka tad, ja mani aiz muguras vairs neredzēs, tad pagaidīs. Saucu, ka noteikti nevajag un mēs sadalījāmies. Satiku tikai pirms finiša.

Otrais aplis kā parasti ir īpašs. Daudz mazāk cilvēku, sajūta, ka viena mežā. Tikai tajā brīdī iedomājos par to, ko rakstīšu un  pamanīju lielu līdzību trasē ar kamaniņu trasi. Trase bija pa šauru meža taciņu. Visa balta un skaista. Bija aukstāks kā iepriekšējos posmos un šis bija visbaltākais posms šajā Noskrien Ziemu sezonā. Šaurās takas, iespējams, no koku saknēm meta līkumus, kas man radīja asociāciju ar kamaniņu trasi. Skriet otro apli ir skaisti un romantiski, bet šoreiz bija grūti. Otrajā aplī fotogrāfu bija maz. Interesanti vai es vēl smaidīju? Pirms finiša man ir vairākas bildes un tās ir lieliska atmiņa ar ko labprāt padalīšos.

Mans finišs sākās nepilnu km pirms tā, kad satiku vīru, kas ieslēpies krūmos, bildēja skrējējus. Viņam vairs nesmaidīju, izvalbīju seju, lai pateiktu cik ļoti grūti ir. Tad skrēju uz priekšu un kalniņā, šķietami nelielā, kas ir pēdējais pirms finiša (zinu no pirmā apļa un iepriekšējā gada Noskrien Ziemu) un tur augšā stāvēja četras meitenes un uzmundrināja skrējējus ar saukli “Noskrien Ziemu, Noskrien Ziemu”. Zinu, ka šajā skrējienā nav skaļu atbalstītāju, izņemot manu fantastisko komandu – Jaunmārupe skrien! Pārgurums ir tāds, ka ieraugot viņas es cerēju, ka tās nebūs manas superīgās komandas biedrenes, jo pārgurums sita augstāko vilni pēdējā laikā un zināju, ka man vairs nav rezervju uz kā rēķina varētu savākties un skriet ātrāk, īpaši vēl kalniņā. Uzrakstus tik tālu arī neredzēju (tikai krāsainus plakātiņus). Vēl daži soļi un dzirdu: “Zane, Zane, mūsu Zane”!

Lūk bilde no PhotoMiller Sport

NZ_Priekuli_meitenes ar plakatiem

Vēlāk vēl dzirdēju “Mīļi sveicam mūsu Zani” vairākas reizes. Tad jau gandrīz tikusi augšā, atceros, ka kāds pelēkā jakā velk mani aiz rokas kalnā, nu spēku pavisam vairs nav… Tajā brīdī pat neredzēju, kura no meitenēm man palīdzēja tikt uz priekšu ātrāk kā es to darītu pati. Pievienojas skrējienam pārējās meitenes. Šeit sāku zaudēt elpu, bet tad arī meitenes mani vairs nevilka, jo pēdējiem spēkiem pateicu: “Elpa”. Meitenes saprata. Man tas ir noguruma stāvoklis, kad organisms neļauj forsēt un sit paliek smagi elpot, pirmo reizi bija ļoti bailīgi, bet, ja laicīgi piebremzē, tad kārtīgi nemaz nesākas un viegli atlaiž.

Paldies par kadru PhotoMiller Sports, šis vislabāk parāda manu pašsajūtu pirms finiša:

NZ_Priekuli_kulminacija

Tālāk jau pēc ierastā plāna vai tradīcijas (otrajā posmā pēc kārtas), stafeti pārņem Artūrs, kas jau laicīgi pirms manis finišējis un aicina pastiept soli un uzņemt ātrumu. Kaut kur pa ceļam vēl mani paspēja apsteigt viens pāris, kur sieviete aicināja mani savākties, jo es visu trasi esmu skrējusi priekšā. Viņa padevās un ļāva man paskriet garām. Vīrietis nepadevās, šķiet viņu arī apsteidzu, bet vēl pirms paša finiša viņš tomēr mani pieveica. Bet vienmēr esmu teikusi, ka arī sacensības es skrienu un sacenšos tikai ar sevi un vissarežģītākā cīņa ir ar sevi. Šeit cīnījos no visa spēka un sevi uzvarēju. Biju lepna.

Tālāk sekoja noguruma asaras un finiša fotosesija ar komandu. Svētki! Varēju sākt svinēt savu vārda dienu! Plakāti bija manu komandas biedreņu taisīti un mana pirmā dāvana vārda dienā! Paldies manai superīgajai komandam par gatavošanos, par atbalstu un par fantastisko sajūtu, ka tieku nēsāta uz rokām. Tas ir tik neticami…

Vēl dažas bildes no mūsu telefona un PhotoMiller Sports bildētajām!

NZ_Priekuli_Finiss_1.jpgNZ_Priekuli_finiss_2

Svētki lieliski! Vārda diena arī iesākās ātrāk, bet jūtos laimīga un ļoti vēlos uzrakstīt vienu ierakstu par laimi.

Novēlu izaicināt sevi un uzvarēt smagākajās cīņas ar sevi! Sajūta ir lieliska!

21.01.2018 Noskrien ziemu #2 Āraišos

Divatā ar personīgo fotogrāfu un vīru braucam uz sacensību vietu. Esmu noilgojusies pēc satraukuma pirms starta. Tāda mērena, jo tādu vispār neizjutu pirms šī. Plānoju mierīgu skrējienu pulsā līdz 160, lielāku pieļaujot tikai kāpjot uz augšu.

Ierodoties Āraišos, esam vēlāk nekā plānojām, tomēr pietiekoši laicīgi, lai paši izņemtu numurus (nevis lūgtu kāda palīdzību, kas laicīgi ierodas sacensību vietā). Viss sanāk bez steigas. Satieku komandas biedrus no VSK Noskrien/Jaunmārupe skrien! un uztaisām kopbildi, kas nu jau kļuvusi par tradīciju.Araisi_komanda_Roberts

Atklājums šajā posmā – atsevišķi bez potītēm man ir jāiesilda arī pēdas. Skrējiens sākās pļavā, kas bija izbradāta, kad bija mīksta un tad sasalusi. Sākumā bija ļoti nepatīkami. Ilgāk paskrienot, sāka likties, ka kāda saite pārplīsīs, katrā solī iestiepās, bet tas bija tikai pirmajā aplī. No tā secinu, ka iesildot pēdu šo sajūtu nebūtu bijis arī pirmajā aplī. Vienīgā ideja kā iesildīt pēdu ir ar manu zilo adataino draugu, bumbiņu, kas ir apmēram tenisa bumbas lielumā (var arī ar tenisa bumbiņu).

Izbaudīju, ka šis posms bija patiešām ziemīgs. Bija neliels sals, bija sniegs un ledus. Viss kā vajadzētu būt skrējienu seriālā Noskrien Ziemu. Ļoti patika meža posmiņi ar apsnigušām eglēm un šaurām taciņām, kas meta līkločus. Īpaši izbaudīju otro apli, jo tad priekšā nebija cilvēki un radās ilūzija, ka esmu viena visā mežā un pārņēma naprakstāma sajūta – tāda it kā būtu nonākusi pasakā.

Lielākais šī posma pārsteigums, ir mūsu superīgā komanda – Jaunmārupe skrien! Meitenes sagaidīja otrajā aplī 17.km pirms asfalta un jau tālu varēja dzirdēt atbalstu. Viņas sauca manu vārdu un visādi skaļi uzmundrināja. Nezinu kur man uzradās spēks, bet apdzinu priekšā skrienošo kungu, kurš pirms laba laiciņa bija apsteidzis mani. Man likās, ka viņu vairs nepanākšu, jo ir trases beigas (parasti, ja tur palaižu, tad vairs nepanāku), bet es viņu apsteidzu, ar milzīgu lepnumu paspējot viņam paziņot, ka tā ir MANA komanda! Aizskrienot garām tik dzirdēju sarunu, ka vīrietis vairsi mani nevarēšot noķert (nenoķēra arī). Tad vēl viens pārsteigums. Meitenes bija pabraukušas uz priekšu vēl vienā asfalta punktā un atkal sagaidīja. Šoreiz vairs spēka TIK daudz nebija, jo biju jau uzņēmusi pieklājīgu tempu priekš tā brīža stāvokļa. Likās, ka varētu skriet ātrāk, bet kājās maz spēka. Draudzene izdomāja ar mani paskriet un viegli pieskārās, bija sajūta, ka tas traki traucē. Ļoti ceru, ka neuzrūcu, jo viss tajā brīdī traucēja, lai arī nebija sajūta, ka tie vispār ir pēdējie spēki, jo spēki bija, bet ne tik ātrai skriešanai. Tad sekoja kalns augšup, kurā pārgāju soļos, bet centos tā raiti. Kalna galā mani sagaidīja vienīgais komandas kungs, kas mani pavadīja līdz finišam aicinot pastiept garāku soli. Pēc kalniņa kājas likās vēl vairāk sagurušas, tomēr savācos un finišā pulkstenī redzēju ātrumu 3:12min/km. Mani beigās sanāk, ka pavadīja VISA komanda! No komandas finišēju pēdējā. Neaizmirstams piedzīvojums! PALDIES!

Šeit arī neliels videoieskats no Irēnas filmētā.

Pirmo reizi ātrākie km bija tieši pēdējie. Tie, kuros mani atbalstīja visa komanda pilnā sastāvā. Īsāk sakot, esmu ļoti priecīga par skrējienu. Vēl priecājos par to, ka nebija ierobežojuma pulsā, pulsam neļāvu uzkāpt augstāk par 172, vidējais arī pieņemams 159. Pēc mana Garmin domām, skrēju pārsvarā taukus dedzinošajā režīmā 🙂 Šis mani uzjautrina. Laikam jāpiestrādā pie kājām, lai var mēģināt sacensībās paskriet arī augstākā pulsā.

Neskrējēji nesaprot vajadzību pēc atbalsta. Nav ne jausmas, cik daudz spēka tas dod, kāpēc tas ir vajadzīgs. Sākumā, kad sāku skriet un lasīju skrējēju sabiedrībā pazīstamo skrējēju rakstus, biju ļoti pārsteigta, ka viņiem arī ir nepieciešams atbalsts. Cik esmu stāvējusi trases malā, nekad neesmu redzējusi, ka atbalsts līderiem palīdz, bet ticu rakstītajam un personīgajai pieredzei. Aicinu atbalstīt skrējējus trasē! Ne visiem to vajag, ne visi noreaģēs, bet noteikti būs kāds kā es, kas būs ļoti pateicīgs.

Pēc finiša ātri laidāmies prom pie mazajām. Pa ceļam piestājām Siguldā pie veikala. Kājas bija pilnīgi stīvas un dīvaini sāpēja, nospriedu, ka vajag vairāk kalniņu skrējienu treniņus, bet tikai vēlāk mājās kad noģērbos atcerējos, ka es taču nokritu. Kopā vienā kritienā iegūti četri milzīgi un spilgti zilumi, kas joprojām rotā manu kāju.