17.03.2018 Jaunumi par ko sen vēlos pastāstīt

Ir sanācis, ka ļoti vēlos rakstīt par daudz lietām. Divas ir jaunas, trešā ir procesā.

  1. esmu sarunājusi uztura speciālistu palīgā sakārtot ēdienkarti un ēšanu, pie viena veicot eksperimentu ar svara zaudēšanu, kas pagaidām izskatās veiksmīgs un ļoti izglītojošs un ļauj iepazīt sevi.
  2. man ir jauns plāns pēc tam, kad noskriešu savu pirmo maratonu – tas ir mēģinājums triatlonā. Es pagaidām peldu sunītī un protu noturēties uz velosipēda, tāpēc tas no tiesas būs fantastisks izaicinājums, ko noteikti pamēģināšu. Domāju šogad vai atstāt visu uz nākamo gadu, bet saprotu, ka esmu jau pavilkusies. Būs šogad. Cik iespējams izmantošu programmas “Tavs pirmais triatlons” piedāvātās apmācību iespējas.
  3. gatavošanās maratonam. Kas notiek visu laiku, bet es to īsti nejūtu. Pagaidām viss ir ļoti viegli salīdzinājumā ar rezultāta labošanu savam otrajam oficiālajam pusmaratonam. Saprotu, ka tagad tikai sāksies. Baudu šo procesu

Kaut kā dzīvē ir tieši tik daudz laika cik ir un visam nesanāk, tāpēc mēģinu aptvert visu, ko vēlos. Tāpēc šodien uzrakstīšu īsu aprakstu par visiem trīs punktiem, vairāk par izjūtām, atklājumiem un pārdzīvojumiem katrā no punktiem.

Uztura speciālists un pirmās divas nedēļas skaitot kalorijas un dzerot daudz vairāk ūdens kā iepriekš.

Tam, ka jāķeras klāt ēdienkartei un nevar ēst visu, ko vien vēlos un gaidīt, ka es turpināšu tievēt pateicoties tam, ka es daudz skrienu. Tā jau kādu laiku nenotika. Gatavojos Valmierai, tad vairāk piedomāju pie tā, ko ēdu. Pēc, sāku ēst visu bez ierobežojuma (vīrs šo stāvokli sauc par putekļusūcēju) un no 61kg dabūju 63kg, kas manam vecumam un statusam (divu meitiņu mamma) ir ļoti atbilstošs un pieņemams, bet pēc otrās meitiņas piedzimšanas vienmēr esmu vēlējusies uz svariem redzēt 58kg. Ļoti grūti bija saņemties. Pa vidu atteicos no pievienotā cukura un sāku ēst daudz neveselīgāk kā ēdot cukuru. Par šo posmu var rakstīt atsevišķu stāstu, bet šis beidzās pēc pusotras nedēļas. No šī plāna atteicos tā bezjēdzības vai pat sliktās ietekmes uz manu ēšanu. Skaidri sapratu, ka pie šādas formas vairs neatgriezīšos. Pa vidu tiku iepazīstināta Facebook ar Slaidumiņu grupu, ko laikam sauc par dalīto gavēšanu, bet šo pat nesāku. Ideja man patika, bet ne manai slodzei, man ir jāēd vairāk, jo skrienu daudz un sapratu, ka trūks enerģijas.

Pēc visa šī un sarunas ar palīgu, ka līdz manam pirmajam pilnajam maratonam vairs palicis ir pavisam nedaudz, sapratu, ka jāķeras vērsim pie ragiem. Uzrakstīju brāļa klasesbiedram, kas ir Latvijā pazīstams sportists un uztura speciālists ar izglītību, ko ieguvis gan Latvijā, gan ASV. Ar smagu sirdi un apņēmību uzrakstīju, ka vēlos lūgt viņa palīdzību un satikos.

Jānis (uztura speciālists) iztaujāja mani par sportošanu un plāniem un pastāstīja par sadarbības modeli. Biju pārsteigta, bet arī atvieglota, kad par pamatu sadarbībai tiek ņemta telefona aplikācija MyFitnessPal, jo savādāk kaloriju skaitīšana būt vēl daudz grūtāka un sākums būtu daudz sarežģītāks. Man bija jāuztaisa asinsanalīzes, izejot no tām jāiegādājas uztura bagātināji un vitamīni. Man ir nepieciešamais kaloriju plāns un uztura bagātinātāju plāns dienām, kad nav treniņu, dienām, kad ir viens treniņš un dienām ar diviem treniņiem. Apmēram reizi nedēļā Jānis iziet cauri visam manam ēstajam (MyFitnessPal) un raksta komentārus par katru dienu atsevišķi ar lietām, kas ir labas, kas varētu būt labas un ko vajadzētu savādāk.

Pašreiz ir pagājušas apmēram divas nedēļas un sāku pierast. Pirmās divas dienas bija sajūsma, tad sākās tāda kā bada sajūta, bet palasot komentārus un tos ievērojot, redzu, ka ēst var daudz un var labi paēst, bet viss, ko lieku mutē ir jāpieraksta. Šajā laikā esmu apēdusi trīs kūkas gabalus un brīžos, kad saprotu, ka paliek par grūtu (jo kaut ko neesmu ievērojusi no ieteikumiem), atļaujos kādu našķi.

Skaitīt kalorijas ir grūti. Man patīk visu diezgan precīzi, bet nu tā nesanāk, jo ēdu es ārpus mājas un svītru kodu ar uzturvielu saturu visam nav. Tomēr vairākas dienas staigāju apkārt ar svariņiem un tur, kur tas nav pārāk traki svēru produktus, kas veido pieredzi un citreiz “uz aci” jau varu noteikt svaru, kas ir diezgan tuvu patiesībai.

Tagad par rezultātiem! Divās nedēļās svars samazinājies no 63,3kg tikšanās dienā ar Jāni, līdz 60,6kg vakar (šodien bija 60,8kg, ko norakstu uz vairāk pievienota sāls, kas liek ūdenim krāties organismā, bet var būt kļūdos, man tas nav tik būtiski, tomēr interesants fakts). Man sanāk -2,5kg, bet bieži gadās, ka neprotu rēķināt 😀 Sajūtas – jūtu kā manas apspīlētajās džinsās varu sajust vietu. Tāda sajūta, ka smuki tauki kūst visur izņemot vietu ap astes kaulu, tur tie vēl paliek 😀 Man patīk sevi vērot spogulī, jūtos pievilcīgāka. Es jūtos pārsteigta par šīm sajūtām, lai arī biju dzirdējusi to no citiem. Ļoti interesanti, ka 2kg svara ietekmē arī skriešanas vieglumu un, iespējams, arī pulsu (palicis zemāks šajās dienās skrienot).

Par plānu piedalīties triatlona sacensībās.

Šis nāca pavisam negaidīti. Draudzene parādīja Facebook aicinājumu pieteikties programmai “Tavs pirmais triatlons”. Palasīju aprakstu un domāju, ka nosaukums ir ļoti līdzīgs ar “Mans pirmais maratons” uz kuru tik ļoti iespringu. Šo es varētu gribēt un nolēmu pieteikties, lai arī fiziski nevarēju pat iedomāties kā tehniski savā ikdienā varētu pielikt vēl divu sporta veidu treniņus (pēc pirmās šīs programmas tikšanās, sapratu, ka vēl ir viens slēptais starp sporta veidu maiņām, kam laikam ir atsevišķi treniņi).

Šeit viss sanāca pilnīgi savādāk kā biju iedomājusies. Biju droša, ka ar manu māku peldēt “pa sunisko” un ierakstu, ka man būs iemesls beidzot iegādāties velosipēdu, mani noteikti nepaņems (es vēl neesmu paņemta izredzētajos 15). Spēles noteikumi nedaudz mainās spēlējot. Ir adaptācijas mēnesis, kurā visiem, kas ir pieteikušies ir iespēja apmeklēt treniņus un iepazīties tuvāk ar šo sporta veidu. Aizgāju uz pirmo tikšanos, kur sapratu, ka triatlona mēģinājums būs šogad, nevis nākamajā gadā. Maratons ir izaicinājums un apzināti zinu to, ka uz garākām distancēm kā maratons, nevēlos parakstīties (vienīgais izņēmums Rīga-Valmiera skrējiensoļojums, jo tas ir labdarības pasākums un šie mani uzrunā, bet tas ir vienīgais, ko pieļauju), bet negribu apstādināt savas sportiskās gaitas, kas man tik daudz ir devušas kopš 2016. gada novembra un jau kādu laiku domāju par to, ka vajag iemācīties peldēt un riteni gribu jau sen un pēkšņi uz galvas uzgāžas šāds piedāvājums. Kā lai neizmanto? Par laika trūkumu nolēmu nesatraukties un cerēt, ka man izdosies. Parasti viss, kam ar sirdi un dvēseli pieķeros, izdodas. Jūtu, ka mani gaida fantastisks piedzīvojums.

Starp citu, šodien jau nopirku peldkostīmu un peldcepuri (arī tā man nebija), izmantojot programmas sadarbības partneru atlaidi. LatSwim – ļoti novērtēju apkalpošanu, bet tik labu kā šo, sen nebiju redzējusi. Iegājām veikalā jaunākā darbiniece bija aizņemta ar klientu, ātri tika sasaukta otra, kas dažos jautājumos piemeklēja izmēru, tad noskaidroja budžetu un vēl uzdeva dažus svarīgus jautājumus peldkostīma izvēlei. Tad pie jaunākās pārdevējas ātri izvēlējos pieskaņotu peldcepuri un beigās, saņēmu dalībniekiem piešķirto atlaidi. Manas meitiņas saņēma vēl katra pa uzlīmei un tas viss kopā aizņēma tieši 20min. (vīrs bija taimeri uzlicis telefonā, jo bezmaksas stāvvieta bija tieši 20min), par šo sasmējos. Pirms došanās uz veikalu baidījos, ka es nezinu ko man vajag. Nezinu svarīgas lietas, kas ir saistītas ar peldkostīmiem, piemēram, kādu hlora noturību peldkostīmam vajag. Pārliecinājos par to, ka tādas lietas ir jāpērk piemērot, jo izmērs vairākiem peldkostīmiem bija mans, bet izcili jutos tikai savā jaunajā peldkostīmā.

Gatavošanās savam pirmajam pilnajam maratonam

Es visu laiku skrienu. Četras reizes nedēļā, izņēmums bija dažas nedēļas, kad bija trīs reizes, jo laikam biju pārāk sagurusi un vajadzēja atelpu. Tagad man tā ir un skriešanu baudu no visas sirds. Nu jau ir aizritējuši arī pirmie garākie, lai arī lēni skrējieni. Šeit liels paldies maniem cīņubiedriem Ievai un Andrim – ceru nonākt līdz viņu līmenim, lai viņi pa ceļam nesaltu, gaidot mani ar manis nolikto tempu, kas atkarīgs no pulsa un ne vienmēr ir prognozējams. 🙂

Šim vajadzētu būt saviļņojošākajam no visa, ko daru, bet tā tas nav. Es zinu, ka skriešu maratonu, zinu, ka gribu noskriet 3:45, bet man bail no tā rezultāta un vidējā ātruma kādā tā ir jānoskrien. Baidos no tā kā tikšu galā ar psiholoģisko skrējiena daļu pēc 35km (garākais, ko esmu pievarējusi kājām ir 33km un tiešām lēnām tipinot). Man ir bijība pret šo distanci, bet noteikti vismaz vienu reizi gribu izskriet un zināt kā tas ir. Līdzīgi man bija ar dzemdībām – baidījos, bet nepieļāvu domu par ķeizargriezienu, kas tajā brīdī likās labāks kā dzemdības, bet zināju, ka man ir interesanti kā tas ir dzemdēt un, ja jau mamma tika galā, tad arī es tikšu galā. Šeit ir līdzīgi. Sliktākais, kas var notikt, psiholoģiski netikšu galā un noskriešu lēnāk kā četrās stundās.

Saistībā ar maratonu un dīvainām sajūtām sirds rajonā, ģimenes ārste iedeva nosūtījumu uz sirds eho (pilno nosaukumu neatceros, iespējams ehokardiogramma) un veloergonometriju. Sirds eho jau uztaisīju un nekas tāds, kas liegtu man skriet pilno maratonu neesot, lai arī tur tas un šitas un vēl kaut kas… Speciāliste bija neizpratnē par maratona skrējējiem, kāpēc tas vispār ir vajadzīgs. Jautāja man kam un ko es gribu pierādīt, bet es vienkārši gribu noskriet maratonu un tā ir kā tās mazās laimītes – gribu to rokassprādzi, lai arī nevajag, jo daudz līdzīgu jau ir. Nopērkam sev, lai palutinātu. Šis ir kas līdzīgs, tikai prasa sagatavošanos un nopietnu attieksmi. Es gribu un to izdarīšu, pat tad, ja man tas prasīs piecas stundas, bet jo mazāk, jo labāk.

Priekšā vēl gaida veloergonometrija. Kā jau rakstīju, ar velo nebraucu vispār, man tāda nav, uz trenažieru zāli neeju, tātad man nav pat pieejams velosipēds. Atceros, ka tad, kad biju no tēta aizņēmusies, pulsometrā pulsu lielāku par 160 nevarēju dabūt. Nezinu cik ir vajadzīgs pulss, lai varētu kaut ko pārbaudīt, bet 29.03. mēģināšu iziet šo procedūru un ceru, ka izdosies pārbaudīt kā sirsniņa jūtas slodzes apstākļos. Es domāju, ka viss ir kārtībā, ka runa ir tikai par veģetatīvo nervu sistēmu un nogurumu tajā laikā, kad šīs izjūtas bija aktuālas. Nu jau labs laiciņš kā tās ir pazudušas.

Noteikti kādreiz iznāks kāds garš raksts par laimi un laimes dažādību un to kā laime mani pārsteidz. Vispār laime man ir īpaši tuva tēma un ļoti vēlos par to uzrakstīt, bet tam ir jābūt kaut kam ļoti pārdomātam un dziļam, lai spētu aiznest savu domu līdz tiem, kas par to lasīs. Vēl neesmu saņēmusies un laikam pagaidīšu nākamo laimes pārsteigumu un, kamēr tas būs ļoti spilgts (laimes pārsteigums), aprakstīšu to.

18.02.2018 Noskrien Ziemu #3 Priekuļi

Šoreiz viss ļoti laicīgi. Ieradāmies stundu pirms Tautas distances starta. Šoreiz Sporta distance sākās 20min, nevis 10min. pēc Tautas distances starta. Sākot distanci, šķiet, sapratu kāpēc.

Man jau likās, ka šī bija pirmā reize kopš Jaunmārupe skrien! (kopā skrienam tikai šajā Noskrien Ziemu), kad neesmu iekļuvusi kopbildē pirms starta, tomēr atcerējos, ka esmu gan.

NZ_Priekuli_kopbilde

Paldies, manam vīram Robertam par komandas meiteņu bildi.

Šī laikam būs oficiālākā kopbilde, kurā, diemžēl nav Artūra, bet lielākā daļa komandas tomēr ir pārstāvēta. Vēl gribu padalīties ar bildi, kas man ļoti patīk, bet kurā manis nav:

NZ_Priekuli_kopbilde_bez.jpg

Paldies Valparaiso Photograpy par bildi

Šī kopbilde tapa tad, kad es cītīgi rullēju savas pēdas, lai tās būtu iesildītas. Atklāju, ka rullējot konkrētu pēdas daļu pēdu rauj gandrīz krampji. Toties skrienot ar pēdām viss bija vislabākajā kārtībā un bija kārtīgi iesildītas. Izskriet pirms starta nesanāca, bet savādāk iesildījos tīri labi. Sākām skrējienu kopā ar Artūru. Priecātos, ja viņš būtu skrējis pa priekšu, varētu vieglāk un lēnāk skriet, bet, ja kāds visu laiku elpo pakausī, tad tas man liek kustēties. Mēģināju pierunāt viņu skriet pa priekšu, viņš teica, ka tad, ja es neskrietu, viņš skrietu lēnāk. Nenoticēju! Pirmo apli skrienot smaidīju. Apļa beigās sapratu, ka ir ziepes. Jutos jau ļoti nogurusi, bet vēl viens tik pat garš aplis jānoskrien. Tikai paskrienot garām dzirdīšanas punktam pierunāju viņu skriet pa priekšu. Teicu, ka tā būs labāk komandai. Paskrienot garām vēl piemeta, ka tad, ja mani aiz muguras vairs neredzēs, tad pagaidīs. Saucu, ka noteikti nevajag un mēs sadalījāmies. Satiku tikai pirms finiša.

Otrais aplis kā parasti ir īpašs. Daudz mazāk cilvēku, sajūta, ka viena mežā. Tikai tajā brīdī iedomājos par to, ko rakstīšu un  pamanīju lielu līdzību trasē ar kamaniņu trasi. Trase bija pa šauru meža taciņu. Visa balta un skaista. Bija aukstāks kā iepriekšējos posmos un šis bija visbaltākais posms šajā Noskrien Ziemu sezonā. Šaurās takas, iespējams, no koku saknēm meta līkumus, kas man radīja asociāciju ar kamaniņu trasi. Skriet otro apli ir skaisti un romantiski, bet šoreiz bija grūti. Otrajā aplī fotogrāfu bija maz. Interesanti vai es vēl smaidīju? Pirms finiša man ir vairākas bildes un tās ir lieliska atmiņa ar ko labprāt padalīšos.

Mans finišs sākās nepilnu km pirms tā, kad satiku vīru, kas ieslēpies krūmos, bildēja skrējējus. Viņam vairs nesmaidīju, izvalbīju seju, lai pateiktu cik ļoti grūti ir. Tad skrēju uz priekšu un kalniņā, šķietami nelielā, kas ir pēdējais pirms finiša (zinu no pirmā apļa un iepriekšējā gada Noskrien Ziemu) un tur augšā stāvēja četras meitenes un uzmundrināja skrējējus ar saukli “Noskrien Ziemu, Noskrien Ziemu”. Zinu, ka šajā skrējienā nav skaļu atbalstītāju, izņemot manu fantastisko komandu – Jaunmārupe skrien! Pārgurums ir tāds, ka ieraugot viņas es cerēju, ka tās nebūs manas superīgās komandas biedrenes, jo pārgurums sita augstāko vilni pēdējā laikā un zināju, ka man vairs nav rezervju uz kā rēķina varētu savākties un skriet ātrāk, īpaši vēl kalniņā. Uzrakstus tik tālu arī neredzēju (tikai krāsainus plakātiņus). Vēl daži soļi un dzirdu: “Zane, Zane, mūsu Zane”!

Lūk bilde no PhotoMiller Sport

NZ_Priekuli_meitenes ar plakatiem

Vēlāk vēl dzirdēju “Mīļi sveicam mūsu Zani” vairākas reizes. Tad jau gandrīz tikusi augšā, atceros, ka kāds pelēkā jakā velk mani aiz rokas kalnā, nu spēku pavisam vairs nav… Tajā brīdī pat neredzēju, kura no meitenēm man palīdzēja tikt uz priekšu ātrāk kā es to darītu pati. Pievienojas skrējienam pārējās meitenes. Šeit sāku zaudēt elpu, bet tad arī meitenes mani vairs nevilka, jo pēdējiem spēkiem pateicu: “Elpa”. Meitenes saprata. Man tas ir noguruma stāvoklis, kad organisms neļauj forsēt un sit paliek smagi elpot, pirmo reizi bija ļoti bailīgi, bet, ja laicīgi piebremzē, tad kārtīgi nemaz nesākas un viegli atlaiž.

Paldies par kadru PhotoMiller Sports, šis vislabāk parāda manu pašsajūtu pirms finiša:

NZ_Priekuli_kulminacija

Tālāk jau pēc ierastā plāna vai tradīcijas (otrajā posmā pēc kārtas), stafeti pārņem Artūrs, kas jau laicīgi pirms manis finišējis un aicina pastiept soli un uzņemt ātrumu. Kaut kur pa ceļam vēl mani paspēja apsteigt viens pāris, kur sieviete aicināja mani savākties, jo es visu trasi esmu skrējusi priekšā. Viņa padevās un ļāva man paskriet garām. Vīrietis nepadevās, šķiet viņu arī apsteidzu, bet vēl pirms paša finiša viņš tomēr mani pieveica. Bet vienmēr esmu teikusi, ka arī sacensības es skrienu un sacenšos tikai ar sevi un vissarežģītākā cīņa ir ar sevi. Šeit cīnījos no visa spēka un sevi uzvarēju. Biju lepna.

Tālāk sekoja noguruma asaras un finiša fotosesija ar komandu. Svētki! Varēju sākt svinēt savu vārda dienu! Plakāti bija manu komandas biedreņu taisīti un mana pirmā dāvana vārda dienā! Paldies manai superīgajai komandam par gatavošanos, par atbalstu un par fantastisko sajūtu, ka tieku nēsāta uz rokām. Tas ir tik neticami…

Vēl dažas bildes no mūsu telefona un PhotoMiller Sports bildētajām!

NZ_Priekuli_Finiss_1.jpgNZ_Priekuli_finiss_2

Svētki lieliski! Vārda diena arī iesākās ātrāk, bet jūtos laimīga un ļoti vēlos uzrakstīt vienu ierakstu par laimi.

Novēlu izaicināt sevi un uzvarēt smagākajās cīņas ar sevi! Sajūta ir lieliska!

21.01.2018 Noskrien ziemu #2 Āraišos

Divatā ar personīgo fotogrāfu un vīru braucam uz sacensību vietu. Esmu noilgojusies pēc satraukuma pirms starta. Tāda mērena, jo tādu vispār neizjutu pirms šī. Plānoju mierīgu skrējienu pulsā līdz 160, lielāku pieļaujot tikai kāpjot uz augšu.

Ierodoties Āraišos, esam vēlāk nekā plānojām, tomēr pietiekoši laicīgi, lai paši izņemtu numurus (nevis lūgtu kāda palīdzību, kas laicīgi ierodas sacensību vietā). Viss sanāk bez steigas. Satieku komandas biedrus no VSK Noskrien/Jaunmārupe skrien! un uztaisām kopbildi, kas nu jau kļuvusi par tradīciju.Araisi_komanda_Roberts

Atklājums šajā posmā – atsevišķi bez potītēm man ir jāiesilda arī pēdas. Skrējiens sākās pļavā, kas bija izbradāta, kad bija mīksta un tad sasalusi. Sākumā bija ļoti nepatīkami. Ilgāk paskrienot, sāka likties, ka kāda saite pārplīsīs, katrā solī iestiepās, bet tas bija tikai pirmajā aplī. No tā secinu, ka iesildot pēdu šo sajūtu nebūtu bijis arī pirmajā aplī. Vienīgā ideja kā iesildīt pēdu ir ar manu zilo adataino draugu, bumbiņu, kas ir apmēram tenisa bumbas lielumā (var arī ar tenisa bumbiņu).

Izbaudīju, ka šis posms bija patiešām ziemīgs. Bija neliels sals, bija sniegs un ledus. Viss kā vajadzētu būt skrējienu seriālā Noskrien Ziemu. Ļoti patika meža posmiņi ar apsnigušām eglēm un šaurām taciņām, kas meta līkločus. Īpaši izbaudīju otro apli, jo tad priekšā nebija cilvēki un radās ilūzija, ka esmu viena visā mežā un pārņēma naprakstāma sajūta – tāda it kā būtu nonākusi pasakā.

Lielākais šī posma pārsteigums, ir mūsu superīgā komanda – Jaunmārupe skrien! Meitenes sagaidīja otrajā aplī 17.km pirms asfalta un jau tālu varēja dzirdēt atbalstu. Viņas sauca manu vārdu un visādi skaļi uzmundrināja. Nezinu kur man uzradās spēks, bet apdzinu priekšā skrienošo kungu, kurš pirms laba laiciņa bija apsteidzis mani. Man likās, ka viņu vairs nepanākšu, jo ir trases beigas (parasti, ja tur palaižu, tad vairs nepanāku), bet es viņu apsteidzu, ar milzīgu lepnumu paspējot viņam paziņot, ka tā ir MANA komanda! Aizskrienot garām tik dzirdēju sarunu, ka vīrietis vairsi mani nevarēšot noķert (nenoķēra arī). Tad vēl viens pārsteigums. Meitenes bija pabraukušas uz priekšu vēl vienā asfalta punktā un atkal sagaidīja. Šoreiz vairs spēka TIK daudz nebija, jo biju jau uzņēmusi pieklājīgu tempu priekš tā brīža stāvokļa. Likās, ka varētu skriet ātrāk, bet kājās maz spēka. Draudzene izdomāja ar mani paskriet un viegli pieskārās, bija sajūta, ka tas traki traucē. Ļoti ceru, ka neuzrūcu, jo viss tajā brīdī traucēja, lai arī nebija sajūta, ka tie vispār ir pēdējie spēki, jo spēki bija, bet ne tik ātrai skriešanai. Tad sekoja kalns augšup, kurā pārgāju soļos, bet centos tā raiti. Kalna galā mani sagaidīja vienīgais komandas kungs, kas mani pavadīja līdz finišam aicinot pastiept garāku soli. Pēc kalniņa kājas likās vēl vairāk sagurušas, tomēr savācos un finišā pulkstenī redzēju ātrumu 3:12min/km. Mani beigās sanāk, ka pavadīja VISA komanda! No komandas finišēju pēdējā. Neaizmirstams piedzīvojums! PALDIES!

Šeit arī neliels videoieskats no Irēnas filmētā.

Pirmo reizi ātrākie km bija tieši pēdējie. Tie, kuros mani atbalstīja visa komanda pilnā sastāvā. Īsāk sakot, esmu ļoti priecīga par skrējienu. Vēl priecājos par to, ka nebija ierobežojuma pulsā, pulsam neļāvu uzkāpt augstāk par 172, vidējais arī pieņemams 159. Pēc mana Garmin domām, skrēju pārsvarā taukus dedzinošajā režīmā 🙂 Šis mani uzjautrina. Laikam jāpiestrādā pie kājām, lai var mēģināt sacensībās paskriet arī augstākā pulsā.

Neskrējēji nesaprot vajadzību pēc atbalsta. Nav ne jausmas, cik daudz spēka tas dod, kāpēc tas ir vajadzīgs. Sākumā, kad sāku skriet un lasīju skrējēju sabiedrībā pazīstamo skrējēju rakstus, biju ļoti pārsteigta, ka viņiem arī ir nepieciešams atbalsts. Cik esmu stāvējusi trases malā, nekad neesmu redzējusi, ka atbalsts līderiem palīdz, bet ticu rakstītajam un personīgajai pieredzei. Aicinu atbalstīt skrējējus trasē! Ne visiem to vajag, ne visi noreaģēs, bet noteikti būs kāds kā es, kas būs ļoti pateicīgs.

Pēc finiša ātri laidāmies prom pie mazajām. Pa ceļam piestājām Siguldā pie veikala. Kājas bija pilnīgi stīvas un dīvaini sāpēja, nospriedu, ka vajag vairāk kalniņu skrējienu treniņus, bet tikai vēlāk mājās kad noģērbos atcerējos, ka es taču nokritu. Kopā vienā kritienā iegūti četri milzīgi un spilgti zilumi, kas joprojām rotā manu kāju.

Iesildīšanās un atsildīšanās

Dažas nedēļas atpakaļ runāju ar vairākiem citiem skriešanas entuziastiem. Tāda kā informācijas/ pieredzes apmaiņa un man jautāja, lai es nofilmēju kā tad es atsildos. Izdomāju, ka lieliska ideja un nofilmēju arī.

https://youtu.be/SOs_d9piHUs

Šis ir mans pirmais video. Bija diezgan grūti saņemties un sākt kaut ko stāstīt, jo šeit ir pieredze, nevis zināšanas. Zināšanu bāzes man nav, tāpēc bija interesanti dzirdēt citu domas un ieteikumus ko un kā darīt savādāk.

Svarīgākais secinājums pēc video – nevar taisīt atsildīšanās video, kas ir balstīts uz pieredzi un izjūtām – nepieciešamības, jo aizmirsu vienu ļoti svarīgu manas atsildīšanās vingrinājumu, ko pēc tajā vakarā veiktajiem 17km, vajadzēja ļoti. Aprakstīšu. Stāvot, lieku vienu kāju priekšā (krusteniski) un ar taisnām kājām un taisnu muguru liecos uz priekšu. Šis vingrinājums man ir tik svarīgs, jo skrienot garākas ātrākas distances, savelkas arī mugura un visas kājas aizmugurējās saites. Šis vingrinājums ļoti palīdz atbrīvot tās vietas un vēlāk palīdz izvairīties pat no muguras sāpēm.

Nesen atradu lielisku video Facebook lapā Я люблю науку. Šeit ir lieliski aprakstīts un vizuāli parādīts kā stiepties un kādi muskuļi tiek stiepti veicot konkrētas darbības. Stiepšanās vingrinājumi visi ir vienkārši, vajadzētu būt labi zināmiem, tomēr šeit ir vairāk informācijas kam un kā ir jāstiepjas.

Skrējējam, kam šo video parādīju pirms ieraksta tapšanas ir ieteikums izstaipīt pilnīgi visu sākot no kakla uz leju. Atcerējos, ka skolas sporta nodarbībās mums to mācīja un ļoti uzsvēra. Saprotu, ka tas būtu pareizi. Filmējot video, apkopoju to, ko es daru. Kā ir ar Jums? Jūs veicat visa ķermeņa staipišanos pirms skriešanas? Varbūt Jums ir atsevišķi stiepšanās treniņi? Ja jā, tad varbūt ir kāds video pēc kā vadāties? Būšu priecīga vēl par kādiem ieteikumiem, ierosinājumiem, vērtīgām saitēm par staipīšanos.

 

P.S. Man iepatikās filmēties! Tagad domāju, ko vēl varētu nofilmēt.

Kopsavilkums par 2017 gadu

Domāju kā rakstīt un vai vispār rakstīt, jo tā dara visi. Lielā mērā par atskaiti var uzskatīt to ierakstu, kur dalījos ar savām skumjām par to, ka programma Mans pirmais maratons notiks bez manis. Tomēr izlēmu beigu ciparus arī sarakstīt:

2017. gadā noskrieti 1348km (faktiski vairāk, jo datus izvēlos ņemt no noskrien.lv, kur nerakstīju iesildīšanās skrējienus un skrējienus ar Emīliju, kas piefiksēti Endomondo un Garmin – pēc šiem pilnīgajiem datiem esmu noskrējusi 1369.99km. Tas nozīmē, ka esmu norakstījusi vairāk kā 20km, kas veikti skrienot gada laikā. Man tas ir gandrīz par 1000km vairāk kā bija iepriekšējais rekords. Ar šo tiešām lepojos, bet par to jau rakstīju.

1370km noskrieti 152h:54min:08sek., tas nozīmē, ka skrienot gada laikā esmu pavadījusi nedaudz vairāk par 6 diennaktīm pagājušā gada laikā (info no endomondo). Esmu iztērējusi skrienot 79392kcal, kas ir pārsteidzoši – vajag apņemties sākt skaitīt apēstās un nākamgad izvilkt kopsavilkumu, jo zaudēju svaru tikai līdz septembrim (kamēr gatavojos Valmieras maratona pusmaratonam), vēlāk svars pat vairāk auga kā krita, bet zemāk par to kāds man bija uz Valmieras maratona laiku, man vairs nav bijis. Norādītās kalorijas ir tikai skrienot. Papildus es vēl staigāju, pēdējos mēnešus ir regulāras vingrošanas kāju, roku, vēdera un muguras stiprināšanai.

Pārsteidzošs ir kopsavilkums par vidējo ātrumu skrējienos, tad 2017. gadā tas ir bijis nedaudz ātrāks kā iepriekšējos gados. Esmu pārsteigta, ka tik nedaudz, jo 2016. gadā 6.59min/km, 2015. gadā 6:55min/km. 2017. gadā tie ir 6:42min/km. Visātrākie mēneši ir maijs un oktobris, kad skriets salīdzinoši maz, bet laikam ātri. Maijā bija mans pirmais pusmaratons, sāpēja kājas, tāpēc pirms Lattelecom Rīgas maratona skrēju maz un bija testa skrējiens siltumā. Savukārt oktobris bija traumas mēnesis, kad atpūtināju pēdas, bet tomēr piedalījos Siguldas pusmaratona 10km distancē uzstādot līdz šim labāko laiku 10km.

Gadu sāku ar 65kg. Nedaudz pēc Kuldīgas pusmaratona skrējiena bija pat 61km, bet beidzu ar 62kg. Secinājums viens. Ēdienkarte jāsakārto, bet es laikam piederu vairāk pie tiem, kas varētu teikt, ka mīlu saldumus, tāpēc skrienu. Tas gan būtu melots, jo es skrienu tāpēc, ka man patīk. Road is my therapist. Gūstu baudu un atjaunojos pat tad, ja skrējiens ir garš un man ātrs.

Lai laimīgs Jaunais gads. Priecāšos, ja man sanāks laiks turpināt rakstīt. Vēl vairāk priecāšos, ja būs kāds, kas to arī izlasīs 🙂 Uz tikšanos!

17.12.2017 Noskrien Ziemu I

Kā parasti plāns atšķiras no realitātes. Šoreiz plānojām braukt visa ģimene un no mājas izbraukt stundu ātrāk kā to izdarījām. Labi, ka neesmu viena skrējēja un varu palūgt draudzenei izņemt manu numuru, lai varu pieklājīgi iesildīties un sagatavoties startam.

Pirmais starts, kura rezultāti tiks ieskaitīti jau jaunajā skriešanas sezonā (ja vien distances garums atbildīs). Visus Noskrien Ziemu posmus plānoju skriet garākajā pieejamajā distancē – 20km.

Šīs sacensības ir īpašas. Otrā sezona, kad esmu sākusi regulāri skriet. Otrā Noskrien Ziemu sezona manā dzīvē. Šoreiz izdevās saorganizēt miesta skrējējus uz kopīgu komandu. Šajā skriešanas seriālā pārstāvu komandu VSK Noskrien/Jaunmārupe skrien! Mana komanda gan ir un paliek VSK Noskrien Blonde, bet kādā mirkļa vājumā izskatījās, ka nesavāksimies uz Noskrien Ziemu posmiem, bet laikam kļūdījos… Ceru, ka komandas biedri ļaunu prātu netur. Skriesim kopā Stirnu Buku – starp citu, abonimentu jau nopirku.

Noskrien Ziemu I_kopbilde

Pirms tautas distances starta mani noķēra Jaunmārupes skrējēji un sauca bildēties – paspējām vienu ātru knipsi uztaisīt pirms tautas distance devās savā skriešanas piedzīvojumā. Mans starts bija 10min. vēlāk. Sekoja simboliska iesildīšanās, jo bērni pie sāniem, kamēr vīrs ķer fotomirkļus startā. Kļūstu kustēties brīva tikai tad, kad visi tautas distances dalībnieki devušies trasē.

Lūk arī sporta distances starts. Sāku kopā ar savu palīgu, pat

Noskrien Ziemu I kopa ar Daryu

iegūstam vīra bildētu, manuprāt, izcilu bildi. Šķiet pirmo kopīgo skrienot. Trasē mans uzdevums ir skriet tā, lai pulss nekāpj augstāk par 160 sitieniem minūtē. Domāju, ka finišā būšu pēdējā un pilnīgi nosalusi, jo mani baidīja mežs (takas ar saknēm) un pauguri, kas parasti tur ir vairāk sastopami kā uz asfalta, kas ir mana pamattreniņu vieta. Man par pārsteigumu sanāca izteikts laimes skrējiens (pilnīgi noteikti pirmajā aplī).

Spilgtākās atmiņas no skrējiena:

  1. Ļoti smaržīga, tumši, tumši zaļa zāle. Smarža tāda kā tikko nopļautai, ļoti sulīgai zālei, kas ielikta ledusskapī (manuprāt aukstums smaržai piešķir savu nokrāsu). Tādu smaržu jutu pirmo reizi un nevarēju beigt to ieelpot atkal un atkal. Pat pārējā trasē gaidīju, kad atgriezīšos pie smaržīgās zāles 🙂
  2. Abos apļos, trases slapjākajos punktos stigu zemē. Pirmajā aplī tajās vietās vēl biju piesardzīga, bet zinu, ka man vienkāršāk ir turpināt kustēties un sanāk tā kā pa virsu noskriet. Pirmajā aplī izvēlējos vietas, kur likt kāju (slapjumu sākumā), bet otrajā aplī jau bridu pa taisno augsti cilājot kājas. Šīs vietas trasē man bija ar augstāko pulsu. Pirmajā aplī tie bija 163 sitieni, otrajā sasniedzu pat 170 sitienus 🙂 Patīk man tādi piedzīvojumi, iezīmētās trasēs jūtos droši.
  3. Satikt vīru trasē bija ļoti patīkami. Pirmajā reizē vislaimīgākie hormoni mani pilnībā bija pārņēmuši. Mani pārņēma pat laimes sajūta par to, ka man vēl nebūs jābeidz skriet. Ļoti patika tā sajūta. Vīrs vēlāk pat teica, ka skatoties uz mani, parādījās vēlme pievienoties man skrienot. Otrajā aplī vīru jau meklēju laikus un zaļo cepuri uz bezlapu krūmu un mazo kociņu fona, pamanīju jau ļoti laicīgi. Priecājos viņu redzēt, bet biju nedaudz vairāk sagurusi un milzīgo laimes sajūtu biju atstājusi pirmajā aplī :).
  4. Finišs laikam bija vienīgais, kas mani pārsteidza ne tajā labākajā nozīFinišs ar Lauri Lizbovskimē. Es finišēju – priekš sevis nemaz ne tik slikti (lai arī uzdevums ir pulsā līdz 160, nezinu vai stipri ātrāk būtu atskrējusi, ja nebūtu uzdevuma), bet tur pilnīgs klusums. Neviena atbalstītāja, neviena svešinieka, kas uzmundrina pēdējos metros. Neskatoties uz to, biju ļoti pārsteigta, ka tiku Laura Lizbovska bildē. Tātad, nemaz tik nemanāma nefinišēju, ja pat finiša bilde man ir (autoru nezinu, bet pieņemu, ka Lauris arī būs tās autors).

No sirds baudu šo nelielo skriešanas seriālu. Organizatori viegli pieejami, masas nav tik lielas kā citos skriešanas seriālos, bet organizācija lieliska. Ļoti novērtēju to, ka bija ģērbtuves un dušas iekšā. Bija pat slēdzami skapīši. Izmantojām arī to, ka bērnus varēja atstāt siltumā, sporta zālē. Viņi tur tika pieskatīti un mēs abi varējām netraucēti nodarboties ar savām iecienītajām nodarbēm. No trases gaidīju nedaudz vairāk paugurus (kaut kā pašsaprotami liekas, ka tad, ja ir mežs ir pauguri :)), bet trase man ļoti patika. Īpaši spilgti atmiņā palika tā pļautās zāles smarža ledusskapī.

Garmin atskaite:

Distance: 19.97km

Ilgums: 2:11:16

Pace: 6:34

Pulss: 155

Max pulss: 171

 

06.12.2017 Pārdomas

Šodien ir mana brīvdiena no skriešanas un sporta. Esmu sagurusi, iespējams tāpēc, ka esmu apslimusi, tāpēc arī pārlieku emocionāla.

Stāsts ir par sapni, ko neizdevās piepildīt. Vēlā pagājušās piektdienas vakarā saņēmu skumju, man pat sāpīgu ziņu, ka programma “Mans pirmais maratons” nevar uzņemt visus dalībniekus, tāpēc es netieku programmā.

Esmu droša, ka mans pieteikums bija labs, domāju, ka tas pat atbilda prasībām kādas ir programmai. Biju veikusi diezgan dziļu izpēti (cik internetā atrodams) un ļoti piestrādāju pie pieteikuma.

Dievs un mani tuvākie zina cik daudz darba ir ieguldīts skriešanā. Šeit ir fakti, kas, manuprāt, to apliecina:

  • Man ir ģimene, kurā ir vīrs un divas burvīgas meitas, kur vecākā ir pirmklasniece (sapratīs skolēnu vecāki).
  • Man ir pilna laika darbs, tāpat arī mājassolis, kas jāpadara.
  • Šogad ļoti stabili ir skriets 3-5 reizes nedēļā, izņēmums ir janvāris, kad ar mazo meitiņu nonācām slimnīcā un pēcāk arī pati apslimu un oktobrī, kad sāpēja pēdas – viena pēc otras. Atsāku skriet lēnām un diezgan lielu diskomfortu.
  • Šogad esmu noskrējusi vairāk kā 1000km (kas iepriekš bija kosmoss), pat vairāk kā 1224km, ja līdz šim maksimāli gadā bija 421km.
  • Gada sākumā pēdējā Noskrien Ziemu posmā raudāju no laimes par rezultātu, kas bija pavisam nedaudz zem 1h 10km distancē, jo iepriekšējos trīs gadus ne reizi neija izdevies palīst zem 1h, savukārt sezonu beidzu Siguldas pusmaratona ietvaros 10km noskrēju 47 min 23 sek., kas līdz šim ir labākais rezultāts.

Kad kaut kas neizdodas tā kā cerēts, parsti meklēju iemeslu kāpēc tā. Es izdomāju iemeslu, kas, iespējams, palīdzēs pārdzīvot sava veida zaudējumu. Arī šoreiz izdomāju 🙂 Manas domas, ka tas var būt tāpēc, ka man ir motivācija, bet kādam citam bez programmas nekad neizdotos noskriet savu pirmo pusmaratonu vai maratonu. Es nevaru noliegt – man tiešām ir motivācija pat tuvu sapnim. Tas ir tāds kā darbs, ko esmu apņēmusies izdarīt – noskriet maratonu. Vismaz vienu.

Zinu, ka programmas veidotāji nosaka noteikumus un izvēlās tos, kas vairāk atbilst programmai un nevar paņemt programmā visus. Tā iztēlojoties un aizdomājoties par šo tēmu pasapņoju: Ja es būtu organizators un tas būtu mans projekts, es noteikti izvēlētos motivētu cilvēku, kurš jau ir parādījis savu motivāciju. Tādu cilvēku, kurš ir ieguldījis daudz darba, lai skrietu un dotu iespēju vēl attīstīties profesionālu treneru vadībā. Cilvēku, kas ar savu piemēru iedvesmotu un aizrautu citus. Īsāk sakot sevi. 😀 Zinu, ka ar savu piemēru un pašaizliedzību, iedvesmotu arī citus – īpaši komandas biedrus. Es sevi nesalīdzinu ar sprotistiem, bet ar vienkāršiem cilvēkiem, ar tādiem kā es, kas izdomā, ka jāskrien 30 gadu vecumā, lai iegūtu laiku sev. Kas iemīlās skriešanā un bauda to – pat smagus treniņus. Rezultāti iedvesmo attīstīties tālāk.

Manu motivāciju uztur viena pasaka, kas bija pirmās klases programmā (viena ļoti reta lieta, ko atceros no pirmās klases). Pasaka stāstīja par mazu putniņu, kas sēdējā uz liela akmens un galveno varoni, kas jautāja putniņam, ko viņš dara. Putniņš atbildēja, ka plāno pārskaldīt akmeni uz pusēm. Galvenais varonis bija ļoti izbrīnīts un pārsteigts. Tu taču esi tik maziņš un akmens ir tik liels, tas nav iespējams. Putniņš viņam atbildēja – katru dienu tikai nedaudz un tad man viss sanāks (tā es atceros pasaku, kuru pēc tam vairs neesmu sastapusi). Un ziniet, tas darbojās. Katru dienu darīt – sākumā nekas nesanāk, ir ļoti grūti, šķiet pat neiespējami un bezjēdzīgi. Turpinot, strādāt kļūst vieglāk un nevar noteikt kurā brīdī kaut kas mainās – parādās rezultāti.

Pašreiz esmu ieskrējusies. Posms, kurā es eju no sākuma un vajag ieskrieties, ir vingrošana. Tā ir muskuļu nostiprināšana. Torss vienmēr ir bijusi mana problēma, bet es sapņoju par lielisku sajūtu, ko iespējams sasniegt tikai kārtīgi nostiprinot muskuļus. Tās 10-15 min, ko regulāri vingroju ir daudz grūtākas kā tās 2h skrienot. Zinu, ka tas ir sākums, ka tas nav bezjēdzīgi un sāk parādīties pirmie rezultāti. Nākamais posms būs ēšana – uz šo es ļoti cerēju uz Anitas pieredzi un palīdzību – diemžēl neesmu no tiem, kas mācās no grāmatām un, pašreiz maksāt, arī nevaru.

Programmā būtu tas viss. Man ir ļoti žēl, ka neizdevās. ĻOTI. Ja iemesls ir tas, ka man pašai ir pietiekoši daudz motivācijas, tad tas ir…. man šķiet netaisni (lai arī es visu saprotu un žūrijas vietā nevēlētos būt)…

Varbūt ir kāda programma vai ir kāds, kas labprāt organizētu programmu, kur tiktu izvērtēta vienkāršo cilvēku motivācija un atbalstīta vēlme attīstīties, kas dotu iespēju trenēties profesionālu treneru vadībā, kur tiktu iekļauta skriešana (pamatā)j, vingrošana un uztura plāns/ieteikumi. Es noteikti pieteiktos.

18.11.2018 Dievs svētī Latviju un skrējējus

Šodien ir īpaša diena – Latvijas dzimšanas diena un mana skriešanas gadadiena. Tieši gadu atpakaļ mēs ar draudzeni ieraudzījām Mans pirmais maratons programmas pieteikuma akciju un izdomājām pieteikties. Tajā pašā dienā apņēmāmies skriet katru otro dienu un tajā dienā sākās mans lielākais skriešanas piedzīvojums. Tāpēc šī diena ir īpaša dubultā!

Šodien nosvinēju savu gadadienu un patriotiski atzīmēju valsts svētkus skrienot Jaunmārupes skrējēju kompānijā. Mēs savācāmies desmit (!!!) cilvēki, kas sestdienas rītā 8:00 ieradās parkā, lai kopā skrietu uz karavīru piemiņas vietām, kur noliktu ziedus un aizdedzinātu sveces. Visvairāk mani pārsteidza mana ģimene – viņi neskrien, bet piedalījās. Viņi bija ar mieru piecelties 7:00 no rīta un doties piedzīvojumā. Mani aizkustināja viņu klātbūtne, bija sajūta, ka viņi pieskarās kādai svētnīcai. Tikai šodien sapratu (tautā saka “aizgāja”), ka bija cilvēki, kas atdeva dzīvību par brīvu un neatkarīgu Latviju. Sapratu, ka tādu vērtību nevar iemīt dubļos, tā ir jānodod tālāk. Un tieši tajā laikā bērni stāv pie pieminekļiem un lasa uzrakstus, visādi izpildās (īsti bērni), bet ir Latvijas pirmssākumos, viņiem tiek nodota Latvija kā vērtība.

Šīs pārdomas radīja citas pārdomas – skriešanas saistību ar izmaiņām manā dzīvē, kas ir notikušas pateicoties skriešanai.

  1. Esmu ieguvusi sevi – sapratu, ka ir fantastiski būt pašai ar sevi.
  2. Vingrāku augumu (-8kg) un daudz vairāk muskuļu
  3. Ticību saviem spēkiem – es varu visu, ko vien vēlos, ja uzstādu to par mērķi un neatlaidīgi virzos pareizajā virzienā.
  4. Jā – skriešana maina attiecības. Līgatnes stirnu bukā laikam bija tā tikšanās ar Gustavu Tarzenu trasē, kur viņš vairākiem cilvēkiem uzmācīgi jautāja par to vai skriešana uzlabo attiecības. Tad atbildēju, ka pārbaudīšu un aizskrēju. Atskatoties uz pagājušo gadu, varu teikt, ka skriešana uzlabo attiecības.
  5. Tāpat ir iegūti jauni draugi un jau esošie ir iepazīti no jauna, savādāk, personiskāk.

Ar šo gribu teikt, ka esmu laimīga, ka skrienu. Ļoti gribu skriet arī 50 gados, tāpēc skrienu saudzīgi, jo saprotu, ka par skriešanas mērķi svarīgāka ir spēja skriet – elpot svaigo gaisu, izlādēt emocijas, lieliski pavadīt laiku ar draugiem, mācīt bērniem sporta nozīmīgumu dzīvē un veselīgu dzīvesviedu. Skriešanā visvieglāk ir realizēt mazos sapnīšus un vēlmes. Šogad tādi bija vairāki:

  • Apskrēju apkārt lidostai
  • Noskrēju pirmo pusmaratonu
  • Piedalījus Stirnu buka distancē
  • Aizskrēju uz Beberbeķu ezeru un apskrēju to

un daudz citas fantastiskas lietas, kas ir darītas pēdējā gada laikā, bet vienīgais ko varu teikt – Es esmu laimīga!

Šodienas skrējiena Garmin atskaite:

Distance: 6.61km

Ilgums: 52:26

Pace: 7:56

Pulss: 136

Max pulss: 154

23.09.2017 pa īstam #esesmustirnubuks Stirnu buka posms Gaujas senlejā

Stirnu buka diena. Pirmo reizi pa īstam varēšu teikt: “Es esmu stirnu buks”. Kā parasti ar Emīliju izskrienam Susuru. Šoreiz skrienamā trase tāda šaura sanākusi. Emīlija prātīga, garām nelaužas. Skubinu viņu apsteigt priekšā skrienošos, jo no malas izskatās, ka viņai viegli, vēlāk saprotu, ka tā nemaz nav. Tad atgādināju, ka jāskrien, lai ir prieks, tad tas arī parādās sejā. Tur jau arī finišs, dod pieci un medaļa.

21688388_2357457811146577_389233983987744698_o

Izrādās viens mazais, man zināmais ķipars finišējis un pagājis garām savai mammai. Atdevu Emīliju pieskatīšanai savai mammai un iesildīšanās nolūkos izskrienu vēlreiz Susura trasi, pa ceļam dzirdu kā mazo meklē, bet nekur neredzēju. Kamēr tiku atpakaļ līdz finišam, bērns jau bija atradies un visi mierīgi.

Tālāk VSK Noskrien Blonde kopbilde. Starts ātrāk kā parasti, kad skrienu Zaķi, bet tik patīkami, ka varu pilnīgi neiespringt, jo plānā lēns, mierīgs baudas skrējiens, jo tas ir mans pēdējais Stirnu buka skrējiens šajā sezonā, jo Liepājas posmā nevarēšu piedalīties. Sākumā jautri čiloju ar Jutu. Skrienu tā, ka var ļoti viegli runāt. Laime pilnīga. Tad seko trases pārsteigums, kas bija labi noturēts noslēpumā, jo par to uzzināju tikai nonākot līdz tam. WOW!!! Skrējām cari PSRS bunkuram, kurš atklāts apskatei. Šajā vietā sapratu, ka ir bijusi pareiza izvēle skriet Stirnu buka trasi, nevis Zaķi kā līdz šim. Nabaga tūristi, kas uz trepēm, pie sienas piespiedušies savas lielās acis klapēja mūsu virzienā.

Līdz ar bunkuru, pamainījās arī trase. Ja līdz tam taka bija vienkāršāks mežs un gara taka gar Gauju, tad pēc bunkura sākās visskaistākais mežs kādu līdz šim biju redzējusi. Ļoti daudz zaļās krāsas, ļoti tīrs – tikai koki un sūnas un ļoti svaigs gaiss. Skatoties uz mežu var teikt, ka viņš likās pat mīksts un pūkains, tikai zaļš. Tur pamanīju ļoti daudz skaistas mušmires, citas sēnes arī bija, bet ļoti reti. Dominēja klasiskās – sarkanās ar baltajiem punktiņiem.

Vēl kādu gabalu skrēju pilnībā baudot. Šeit Juta bija atrāvusies priekšā un es skrēju viena. Guvu neatsveramu pieredzi ilgākos skrējienos. Galvenais – nepalaist iespēju trasē paēst. Es palaidu. Pēc nosacīti neilga laika man pēkšņi TĀ sagribējās ēst, ka sajūta, ka kuņģis sarāvies, naba pieskārusies mugurkaulam. Te man lieli prieki. Kāda esmu bijusi tālredzīga un starta komplektā ielikto riekstu un rozīņu maisījumu esmu ielikusi skrienamtērpa kabatā. Atplēsu paciņu. Mēģinu atrast rozīnes, bet nesanāk. Paņemu divus riekstus un ielieku mutē. Sanāca viegli traģikomēdiska situācija. Divi sakošļātie rieksti līp pie mēles mutē, kas nu kļuvusi par tuksnesi. Riekstus nav iespējams pakustināt, ne norīt, ne arī izspļaut. Visas siekalas, kas parādījās mutē, savāca riekti. Varētu padzerties, bet ūdeni līdzi arī nepaņēmu. Apjautājos tiem skrējējiem, ko satiku ceļā, kam redzēju, ka ir dzeramais. Vienai meitenei bija tāda pilīte (arī pirmo reizi šajā distancē, bet bija gudrāka un ūdeni paņēma līdzi), neizdzēru pēdējo. Vēlāk satiku puisi, kam bija skrienamsoma ar ūdens sistēmu. Jautāju viņam, viņš bija gatavs padalīties, bet es iztēlojos kā dzeru no trubiņas (to nekad neesmu darījusi) un kā rieksti salien tajā 😀 Pašai smiekli, iespējams sagurums, bet nolemju, ka vēl varu izturēt un skrienu uz priekšu. Tālāk tiekam līdz lielākam ceļam, tur brīvprātīgie. Vairāki jautājam vai dzirdīšanas punkts drīz, viņi, diemžēl, neko nezināja, bet izlēmu neķert kreņķi, jo tas atņem spēkus. Skrēju tālāk un drīz vien jau bija dzeršanas punkts.

Starp citu, katrā dzeršanas punktā aizkavējos diezgan ilgi. Nez vai tā darītu, ja skrietu uz laiku, tomēr ūdens nozīmi skriešanas laikā jau esmu apguvusi dažādos veidos. Šeit aizdomājos par skriešanas somu ar ūdens sistēmu. Varētu dzert, kad gribu, ielikt vēl kādus sīkumus līdzi un nebūtu jākavējas dzeršanas punktos.

Tālāk sekot sprinta etaps, dzirdēju, ka esot nieka 250m, bet kādam tie ir lēnākā dzīvē, jo šis kāpums esot aizņēmis 5min., man bija nedaudz mazāk, bet ieguvu lielisku bildi. Reizēm rāpoju uz četrām, reizēm uz divām, centos neapstāties, bet sanāca mirkli pastāvēt. Tas bija jau 20tais km. Biju ļoti sakoncentrējusies. Apziņa, ka sprinta etaps, liek kustēties, pat tad, ja nekas no tā nav atkarīgs. Sajutu lielu sagurumu, lepnumu par sevi, kad tiku līdz kalna virsotnei un dzēru dzirdīšanas punkta garšīgo ūdeni.

Vēl pavisam neliels skrējiens, kurš ietvēra takas, koka takas no dēļiem un pakāpienus, arī tiltiņus un pats finišs, kurā finišējušie Riekstu pārstāvji tā uzmundrināja, ka attīstīju tiešām iespaidīgu ātrumu un FINIŠS! Medaļa. Ūdens. Baltais – proteīnu dzēriens. Bērni. Prieks. Plānoju 3h, domāju ar labu rezervi, bet laiks bija 3h ar ļoti mazu astīti.

Šodien saņēmu stipri priekšlaicīgu dāvanu dzimšanas dienā no savas mammas – lielisku dzeramo somu. Sajūsma! Laime, nevaru sagaidīt, kad izmantošu.

#esesmustirnubuks – šoreiz pa īstam!

22007422_1533929643320400_1349428730244607953_n

20.09.2017 pulsā līdz 150

Smieklīgi – uzdevums: 10km vienalga kā, bet pulsā ne lielākā kā līdz 150. Vēlreiz kompānijā. Burvīgi. Aktīvos treniņos tā nesanāk, jākonctrējās uz uzdevumu, īpaši intervālu treniņos. Tik ļoti priecājos par šo atlikto baudu – skriešanu kopā ar savu draudzeni.

Tā arī skrējām, pilnīgi neiespringstot. Runājot par ikdienišķām rūpēm par bērniem, mūsu pirmklasniecēm un to cik labi ir skriet.

Vienkārši. Sievišķīgi. Viegli.

Informācija no Garmin:

Distance: 10.09km

Ilgums: 1:18:52

Pace: 7:49

Pulss: 134

Max pulss: 153